Ušakovs prasījis, lai viņa sievu iekārto Briseles birojā, atklāj Mamikins

Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins

FOTO: Evija Trifanova / LETA

Viena no retajām kļūdām, ko partijas «Saskaņa» vadītāja amatā ir atzinis Nils Ušakovs, ir bijušā žurnālista Andreja Mamikina virzīšana uz Eiropas Parlamentu. To «Saskaņas» vadītājs paziņoja iepriekšējā kongresā decembrī. Abu konflikts sākās neilgi pēc Mamikina nokļūšanas Briselē 2015.gadā. Intervijā raidījumam «Nekā personīga» Mamikins atklāj, ka domstarpību iemesls ir bijis Ušakova mēģinājums piespiest viņu pieņemt darbā birojā Briselē savu bijušo sievu Jeļenu Ušakovu. Tagad Mamikins sadarbojas ar Tatjanas Ždanokas vadīto prokremlisko Latvijas Krievu savienību. «Saskaņas» mēģinājumus kļūt par eiropeisku sociāldemokrātisku partiju viņš uzskata par veltīgiem, jo partijā nav demokrātijas, visu nosaka Ušakovs. Arī no Kremļa zīmoga latviešu vēlētāju acīs partija vaļā netikšot.

Andrejs Mamikins: Sāksim no tā, ka pārliecība, ka vajag nosodīt Krimas aneksiju, vajag noraut līgumu ar Vienoto Krieviju un vajag sarokoties ar Makkeinu un taisīt selfijus uz amerikāņu tanku fona, ka tie ir tie eiropeiskie soļi un eiropeiskās vērtības, tā ir liela kļūda. Tā nav Eiropa, Eiropā ir dažādi uzskati, un arī sociālistu ģimenē ir partijas, kurām ir līgumi ar Vienoto Krieviju, un es nezinu, kāpēc tas bija izdarīts.

Tagad formāli, nu, parasti Eiropas partijas tiek vadītas kolektīvi. Ir padomes, ir domes, ir teritoriālās nodaļas, šeit [«Saskaņā»] visu izlemj tikai viens cilvēks. Un, ja viņš kaut ko teiks teritoriālām nodaļām, viņi izpildīs. Diemžēl nav vairs demokrātiskie procesi. Netiek apspriesti vairāki jautājumi, kuri sāp cilvēkiem, piemēram, izglītības reforma, tā paša. Atbalstām, neatbalstām krievu skolu. Cilvēki nejauši uzzina no iekšējās sarakstes, ka nevajag piedalīties mītiņos. Kāpēc nevajag? Kas to aizliedza? Visdrīzāk visi saprot, ka to aizliedza Viņš. Ušakovu tā arī sauc – Viņš pateica, Viņš tā teica.

Nekā personīga: Vai jūs sakāt, ka partija nav demokrātiska? Tad sanāk, ka tā virzība uz rietumnieciskumu ir tāda fasāde?

A.M.: Nu, tā ir fasāde, jā, zināmā mērā, lai parādītu, ka – skatieties, mēs esam tādi paši kā jūs! Vācieši, luksemburgieši, franči. Bet atkārtošos vēlreiz, ka Francijā un Vācijā SDP sociāldemokrātiskā partija tiek vadīta pavisam citā stilā.

N.p.: Vai, jūsuprāt, «Saskaņai» ir iespēja nokļūt pie varas Latvijā?

A.M.: Nu, es runāju ar latviešiem, ar politiķiem, ar draugiem saviem, nenosaukšu vārdus, pateicu – nu, jūs labāk zināt vidusmēra latvieša psiholoģiju, vai «Saskaņa» ir attīrījusies? Un visas atbildes, ko es dzirdēju, ir nē. Ne no politiķiem, ne no ierindas cilvēkiem. Es prasu, kāpēc – viņi taču sarokojas ar Makkeinu, viņi sveic amerikāņu tankus, viņi brauc pēc konsultācijām uz ASV un noalgo konsultantus. Viņi taču ir par tādām pašām vērtībām. Nē – vienalga Kremlis, vienalga krievi, vienalga kaut kādas bailes – mēs ar «Saskaņu» nekad. Kaut gan tehniski tas ir iespējams, ka partija iekļūst Saeimā, dabū savu frakciju un var sadarboties ar kaut kādu citu, teiksim, latvisku partiju. Bet reālākā politikā, es domāju, ka tas nenotiks.

N.p.: Vai, jūsuprāt, Krievu savienība iekļūs Saeimā?

Ir lielas iespējas, pateicoties Šadurska kungam. Jo, pirmām kārtām, Krievu savienībai vēsturiski ir laba dzīvotspēja. Viņi no visām situācijām var izdzīvot. To pierāda viņu piemērs, ka, lai kāds nebūtu nosaukums, PCTVL vai partija «Līdztiesība». Pateicoties Šadurskim, atkal krievu skolu reforma tas ir tas, ko sāp krievu cilvēkiem Latvijā. Ne pat viņu vēlme necienīt un nemācīt latviešu valodu, kā dažreiz saka mūsu oponenti, bet forma, stils un atmosfēra, kā šī reforma tika īstenota. Tagad vēl privātajās augstskolās nedrīkst runāt krieviski, jauna Šadurska ideja, bērnudārzi minoritātēm un tā tālāk. Tas ir tas, ko cilvēkiem ļoti sāp, un uz šī viļņa Krievu savienībai ir izredzes to piecu procentu barjeru pārvarēt. Teorētiski var, bet, no otras puses, saprotu, ka ir arī inerce. Ka vidusmēra krievu tantuks, sēžot un skatoties Pirmo Baltijas kanālu, vienalga domās par «Saskaņu»: a labāk par viņiem, a varbūt LKS netiks iekšā Saeimā, a es ta pazaudēšu savu balsi.

N.p.: Vai Ždanokas partija varēs veidot koalīciju ar «Saskaņu»?

A.M.: Politikā viss ir iespējams, kā saka. Ja jūs jautāsiet man, vai būs situācija, kad es varētu tikties ar Ušakovu, pasniegt viņam roku un kaut ko izdiskutēt – bez problēmām, tā ir politika. Tas ir mūsu darbs. Bet dotajā brīdī un izejot no cilvēku ambīcijām, es neredzu tādu iespēju. Ka «Saskaņa» būs koalīcijā ar Krievu savienību. Bet teorētiski politikā tas ir iespējams.

N.p.: Ar ko drīzāk būtu – ar zaļajiem zemniekiem vai Ždanoku?

A.M.: «Saskaņa» gribētu ar zaļzemniekiem. Lai ir nosacīti viena krievu un viena latviska partija. Un zaļzemnieki arī būs ļoti plaši pārstāvēti kā spēks, kā frakcija. Tas ir reāli. Es atkal baidos, izejot no psiholoģijas, no latviešu cilvēku psiholoģijas, zaļzemnieki pateiks nē – jo viņus nolādēs viņu vēlētājs. Ko jūs ar to Kremli tagad draudzēsieties! Tur ir ļoti interesanti, bet es baidos, ka «Saskaņa» paliks opozīcijā.

N.p.: Kas bija tas jūsu konflikts, kāpēc jūs aizgājāt no partijas?

A.M.: Visdrīzāk es jums atbildēšu, ka es biju no tiem nedaudzajiem cilvēkiem «Saskaņā», kas atteicās pildīt neapdomīgi visus Ušakova rīkojumus vai pavēles. Es viņam ik pa laikam teicu – nē, tā es nedarīšu, nē, tur es nepiedalīšos. Es māku teikt nē, ko nemāk teikt vairāki cienījami cilvēki, ja viņi grib saglabāt kaut kādu posteni savā partijā, tad tev jāklausās, ko teiks viņš atkal. Es teicu nē ļoti bieži, un kaut kādā brīdī es saprotu, ka viņš vienkārši atteicies runāt ar mani. Tas bija, ja nemaldos, 15. gadā.

N.p.: Un kas bija par iemeslu?

A.M.: Nu, tur daudz jautājumus esam apsprieduši, tajā skaitā par cilvēku iekārtošanu manā birojā, kas man nepatika.

Es pateicu nē, un viņš man atbildēja - nu, tad gaidi problēmas.

Tevi neredzēs visi partijas biedri, tāpēc... mēs runājām krievu valodā – «viskačka» politikā. Tevi neieredzēs visi žurnālisti, tāpēc ka esi «viskačka» politikā, kaut gan bijušais žurnālists. Tā bija pēdējā frāze, ko man pateica Nils, mēs atvadāmies, es pateicu priecīgas Lieldienas, tas bija aprīlis, Lieldienu nedēļā. Kopš tā laika mēs nekomunicējam, bet atkritumus uz āru es nenesu, faktiski visu šo periodu klusēju un turpināju strādāt. Kaut kādu to fasādi pielabot Eiropas Parlamentā, «Saskaņai» partijai es minēju. Tur tiekos ar kolēģiem no Eiropas sociālistiskās partijas, ar deputātiem, aicināju uz Rīgu vēl – ko varēju, to darīju. Līdz decembrim, kamēr Ušakovs jau kongresā oficiāli nepaziņoja jau, ka Mamikins esot bijis viņa kļūda. Viņa kā partijas vadītāja kļūda. Nu jautri, dzīvojam tālāk.

N.p.: Vai par cilvēku iekārtošanu darbā bija runa par Jeļenu Ušakovu? Iekārtošanu jūsu birojā?

A.M.: Tajā skaitā par viņu. Tajā skaitā par viņu, jā. Tur bija vēl trīs palīdzes, kas strādāja Rīgas domē kā Ušakova palīdzes un vienlaikus fiktīvi manas palīdzes, un es gribēju šo procesu vienā laikā vienkārši pabeigt, plus palīgi arī vajadzīgi kā nekā, nu, deputātam. Bet diemžēl tas ir tāds stils, es nezinu, saka, ka visām latviskām partijām, visām latviešu partijām arī Latvijā, bet, nu, tas ir tas stils «Saskaņai» savus cilvēkus [iekārtot] amatos – pašvaldībās, valsts struktūrās. Nu, zinu, ka kaut kas līdzīgs ir arī Vācijā un Francijā, korupcijas skandāli, par ko mēs lasām avīzēs visur. Bet man šķiet, tādā apmērā un mērogā ne Francijā, ne Vācijā, ne Luksemburgā tā netiek darīts.

N.p.: Viņa tiešām strādātu vai būtu kā tās pārējās palīdzes – viņas tikai skaitītos pie jums un saņemtu algu?

A.M.: Tur bija runa par to, lai viņa strādātu Briseles ofisā par APU – akreditētu parlamenta asistenti. Par Briseles palīgu. Man, pirmām kārtām, nebija opcijas, nebija vietas. Vajadzēja atlaist cilvēku, kurš reāli strādā, un uz to es nebiju gatavs, jo cilvēki uzrunāti, pieņemti darbā, gadu jau atstrādājuši, nu, mazliet mazāk, un tagad pateikt viņiem atā, tāpēc ka vajag kāda sievu iekārtot. Nu, es nebiju gatavs tam, sāku aizstāvēt savus cilvēkus, un konflikts turpinājās. Bet kaut kā nepaveicās cilvēkam. Man tikai viena sieva, viņam jau trīs. Varbūt visas trīs sievas vajag iekārtot darbā?

N.p.: Par kādu algu tur ir runa?

A.M.: Nu, tur ir kategorijas. Tur maz ko var mainīt. Tur ir 19 kategorijas katram palīgam, katram parlamenta cilvēkam, kas iekārtots parlamentā, deputāta birojā vai politiskajā grupā. Es neatceros precīzu summu, jo mēs tik tālu neaizgājām, jo es principā pateicu, ka nē, tā nebūs, nu nē. Nu, sorry, nu, tā nebūs.

Uz augšu