Kā zināms, šobrīd Holivudu pāršalc šokējošā informācija par vēl nesen slavas zenītā esošā producenta Hārvija Vainstīna seksuāla rakstura uzmākšanās un pat izvarošanas gadījumiem, kas veikti pret savām kolēģēm, modelēm un potenciālajām aktrisēm. Pēc sabiedrībā zināmo personu publiski paustajām pieredzēm sievietes visā pasaulē sasparojās un sociālajos tīklos ar tēmturi #MeToo (#EsArī) sāka publicēt savu pieredzi darba vietās, biznesa vidē, skolā u.c., kur cietušas no seksuālas uzmākšanās.
Ko par konkrētās problēmas situāciju Latvijā domā sabiedrībā pazīstamas sievietes, kurām dzīvē sanācis apgrozīties dažādās darba vidēs? Pirmajai jautājām ģeštaltterapijas praktiķei, personības izaugsmes trenerei, uzņēmējai Annai Krimelei, jo viņai dzīvē bija posms, kad darbs noritēja skatuves un TV raidījumu prožektoru gaismās. Tagad, kad dzīvē jau sen atrasta īstā nodarbe, kas palīdz cilvēkiem izzināt sevi un savas problēmas, Anna ir gatava arī atminēties pagātni, kur viens stāsts no pieredzes skar arī mūsu tēmu: #MeToo
«Beidzot! Beidzot par to sāk runāt! Paldies tai pašai pirmajai sievietei, kas to pateica skaļi un uzdrošinājās! Arī mans projekts, kas paredzēja tēmu «seksuālā diskriminācija Latvijā», apstājās pie līdzīgiem notikumiem.
Paldies Dievam, ka sievietes Latvijā arī sāk par to runāt!
Tīri no savas personīgās pieredzes varu teikt #MeToo! Un ne jau ar to viss beidzas… Jautājums ir par to, kā konkrētajā situācijā sievietei dzīvot tālāk.
Es reiz nostrādāju uzņēmumā vienu mēnesi; pārrunās par turpmāko sadarbību man tika izrādīta seksuāla interese
(vēlāk man zināja stāstīt darbinieki, ka šajā uzņēmumā tā esot norma), tā kā es nebiju atsaucīga - darbā mani nepieņēma…
Nākamais video projekts par latviešu tautu - pašapziņas celšanai un lai labāk apzinātos savu kultūru un izcelsmi, LTV piekrīt to raidīt, darbs ieguldīts milzīgs, apstājamies pie cilvēka X (ne no televīzijas!), kas liek noprast:
«Mazā, projekts tiešām ļoti labs, ļoti vajadzīgs Latvijai, bet es tev palīdzēšu to realizēt, ja būsi mana…»
Kā šī pieredze lika justies man?
Es biju uz pauzes vairākus gadus! Bailes pat iziet no mājām, es īsti nezināju, vai maz drīkstu kur iet un ko darīt. Vai pie kārtējā mana sirds izlolotā projekta man priekšā nebūs kārtējais onkulis, kam patiesībā ir nospļauties par manu piedāvāto projektu vai darbu, jo iekšējais gribulis ņem virsroku absolūti pār visu… Kā bezizejā. Pat apjukums, skumji un gribas jautāt sev - vai mani centieni maz ir kā vērti? Tas man lika apšaubīt visus manus talantus un darba spējas, apšaubīt pašai sevi kā vērtīgu cilvēku.
Tā ir viena ļoti skumīga, briesmīga bezpalīdzības sajūta.
Tā ir viena trakoti slikta sajūta. Par šo tēmu jau gribēju runāt sen, ne tikai tāpēc, ka pati esmu to piedzīvojusi, bet arī tāpēc, ka Latvijā par to neviens nerunāja!
Ne jau tāpēc, ka tas nepastāv, vienkārši neviens vēl nebija uzdrīkstējies!
Uzsist pa dibenu kolēģei, piemiegt ar aci un teikt: «Kāds tev jauks dekoltē šodien!» Jociņi par sekretārēm, padotajām ir tik ierasti.
Pat varbūt kādā kolektīvā šī «piemīlīgā ķircināšanās piedod dzīvei asumiņu», bet kurā mirklī tomēr robežas tiek pārkāptas?»
Atkāpei: Labklājības ministrijā pieejamie Eiropas Pamattiesību aģentūras 2014.gadā veiktā pētījuma «Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums» dati liecina, ka fizisku vai seksuālu vardarbību no pašreizējā vai bijušā partnera savas dzīves laikā vidēji ES dalībvalstīs piedzīvoja 22% sieviešu, turpretī Latvijā - 32% sieviešu. Pētījums parāda arī to, ka 67% vardarbībā cietušo sieviešu par pārdzīvoto neziņo ne policijai, ne atbalsta organizācijām.
Ja arī tev ir stāsts, raksti: woman@tvnet.lv. Pat anonīma pieredze ir svarīga, lai kāda cita saņemtu spēkus, lai atzītos un cīnītos par savām tiesībām.
/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
