Kinētiskās skulptūras dažam atgādinās karuselīti, ko mēdz karināt virs zīdaiņu gultiņām, taču tās nebūt nav paredzētas maziem bērniem. Kinētiskās skulptūras lieliski izdaiļos mājokli, tās arī liks prātam darboties - skulptūrām piemīt nevainojams līdzsvars un tik komplicēta struktūra, ka pat zinātnieks Alberts Einšteins savulaik esot šādu skulptūru nenovēršoties pētījis 45 minūtes.
Par kinētisko skulptūru «tēvu» dēvē amerikāņu skulptoru Aleksandru Kolderu - viņš savu pirmo kinētisko skulptūru radīja 1920. gadā. Modeļos skulptors izmantojis nelielus krāsainā stikla, koka un plāna metāla fragmentus, kurus izvietojis tā, lai vienā skulptūras pusē karātos pāris lielākie un smagākie fragmenti, bet otrā - vairāki mazie fragmenti, kas izkārtoti neordinārā secībā, veidojot šķietami sarežģītu kompozīciju. Vēlākajos karjeras gados Kolders jau radīja skulptūras, kas atgādināja ikdienā redzamus priekšmetus vai dzīvas radības, piemēram, kaķus. Tāpat mākslinieks nesmādēja amizantu ēnu spēli, tāpēc dažos darbos ir jāpievērš uzmanība tieši ēnai, ko tie met.
Jau pagājušā gadsimta vidū Koldera kinētiskās skulptūras mēģināja atdarināt dažādu interjera priekšmetu un dekoru ražotāji, kas izstrādāja līdzīga principa darbus. Līdz pat mūsdienām vairāki Koldera skulptūrām līdzīgi dekori ir noderējuši mājokļa interjera dizaina veidošanā.
