Viedokļi par barošanu ar krūti: nepieciešamība vai erogēno zonu izrādīšana?

Ilustratīvs foto

FOTO: depositphotos.com

Mātes piens zīdainim ir tikpat pašsaprotams kā pārtika pieaugušam cilvēkam. Nevis iegriba, bet pamatvajadzība. Tomēr vēl aizvien gan pasaulē, gan Latvijā nākas saskarties ar nesapratni un nosodījumu brīžos, kad māmiņas baro bērnu ar krūti publiskā vietā. Sievietes kļūst aktīvākas, aktivizē kampaņas sociālajos tīklos, publiskojot atklātus foto ar bērna barošanu, rīko plašākas diskusijas un vienkārši tērzē par šo jautājumu ģimenes lokā un ar draugiem. Vēlējāmies noskaidrot, cik atvērti Latvijā esam publiskai bērna zīdīšanai, tāpēc aptaujājām gan zinošas TV personības, gan speciālistus, gan jaunās māmiņas.

 

FOTO: Publici

Kristīne Virsnīte: sieviete, kura zīda bērniņu ar krūti, nekad to neuztver kā erotisku notikumu

Jautājām TV raidījuma «Māmiņu klubs» vadītājas Kristīnes Virsnītes, divu bērnu mammas, viedokli par barošanu ar krūti.

Saimniece: Vai pati esi par krūts barošanu?

Kristīne: Es esmu par krūts barošanu. Baroju abus divus savus bērnus un nebija nekādu sarežģījumu, man tas nācās ļoti vienkārši un viegli. Vecāko meitu baroju līdz 1 gadam un 5 mēnešiem, jaunāko puiku tikai nesen beidzu zīdīt, kad viņam bija 1 gads un 10 mēneši.

S: Vai nenosodi tās māmiņas, kas jau no bērna dzimšanas pāriet uz piena maisījumiem?

K: Absolūti nē. Zīdīšana - tas ir tikai starp mammu un bērnu un ir ļoti intīms un privāts jautājums. Tas, ka mēs zīdām ar krūti, nepadara mūs par labām mammām nekādā veidā. Tas paliek katra paša ziņā. Svarīgākais jau ir tas, ka bērniņš saņem ēdienu un ir paēdis. Un šajā barošanas laikā (vai tā ir krūts vai pudelīte) viņš saņem nedalītu uzmanību, maigumu un mīļumu. Tas, man liekas, ir svarīgākais.

S: Līdz kādam vecumam, tavuprāt, var barot bērnu ar krūti, vai ir kāda robeža?

K: Pasaules Veselības organizācija iesaka barot līdz gadam, minimums gan ir pusgads; ja šo pusgadu izdodas barot ar krūti, tas jau ir veiksmīgi. Pati biju domājusi, ka līdz bērna gadiņam es to vēlētos, bet tad, kad pienāk tas gads, saproti, ka tas nav tik ļoti nogriežams un pārtraucams. Ar puiku man šķita, ka tas jau ir par ilgu.

Bija sajūta, ka mani apēd un mans ķermenis vairs īsti nav manējais, šķita, ka vairs nav manas privātās zonas.

Ir, protams, mammas, kas baro līdz 2, 3, 4 un 5 gadiem un ir laimīgas un apmierinātas. Ja viņām ir tā sajūta, ka tā ir jādara, tad lai, jo mamma jau jūt vislabāk, kā ir viņai un viņas bērnam.

S: Tad esi par to, ka tad, ja bērns savos četros vai piecos gados vēlas mātes krūti, tas ir pieņemami?

K: Es pati to nedarītu, man tas ir par ilgu. Man pašai ir vajadzīgs savs ķermenis un atdalīšanās – tas, ka es esmu es un bērns ir bērns. Man tas šķistu savādi, ja bērns, kurš runā, nāktu man klāt un prasītu krūti. Bet, ja kāda cita mamma tā dara, tad nekad neteikšu, ka viņa dara nepareizi.

S: Vai, tavuprāt, sabiedrība Latvijā ir atvērta bērnu barošanai ar krūti publiskās vietās?

K: Man šķiet, ka kļūst atvērtāka. Kad zīdīju pirmo bērnu (pirms 9 gadiem), es reizēm darīju to publiskās vietās, vairāk gan parkā kādā klusākā vietā, piesedzoties ar lakatu. Man vispār tas šķiet ļoti intīms brīdis, un man ir grūti apsēsties tā vienkārši lielveikala ejā un zīdīt. Protams, esmu tā darījusi, arī lidostā uzgaidāmajā telpā, kur ir daudz cilvēku, bet parasti to darīju piesedzoties, lai es justos komfortabli. Jo primāri domāju par savu sajūtu, par to, kā es jūtos. Bet, ja sieviete jūtas komfortā un viņai nešķiet, ka uz viņu skatās nelāgiem skatieniem, tad viss ir kārtībā.

Man vienmēr šķiet savādas cilvēku piezīmes, kad, esot kafejnīcā un zīdot bērniņu, kāds pasaka, ka jāiet uz kādu speciālu telpu. Bet mēs taču neejam uz labierīcībām apēst savu salātu bļodu. Tas ir savādi, ka bērniņš jāiet zīdīt labierīcībās… Un daudzas sievietes tā dara, arī es tā esmu darījusi, jo neesmu jutusies komfortā, man šķita, ka uz mani skatīsies. Bet patiesībā, iespējams, tās ir mūsu iedomas un neviens uz mums tā īsti nemaz neskatās (smejas).

S: Tātad viss ir tikai mūsu galvā?

K: Jā, tās ir mūsu personības iezīmes. Domāju, cilvēki ir tik ļoti aizņemti un skrienoši savā ikdienā, ka, iespējams, viņi nemaz nepamana, ka sieviete uz soliņa zīda bērnu.

S: Nav tā, ka mēs 100 procentos gadījumu visa sabiedrība esam atvērti publiskai krūts barošanai. Vai nav tā, ka brīdī, kad šis nosodījums ir, tas lielākoties nāk no vecāka gadagājuma cilvēkiem?

K: Protams, bieži vien tie ir vecāka gadagājuma cilvēki, bet viņiem nevar neko pārmest, jo viņi ir auguši absolūti citādākā sabiedrības modelī, ar citādāku pieeju. Viņiem ķermenis bija tāds kā noliegts temats. Bērna zīdīšanas ar krūti tajos laikos bija ļoti maz.

Bet patiesībā reizēs, kad bērniņam ir bijis vajadzīgs mans piens ēšanai vai mierinājumam, un ir nācies apsēsties un zīdīt, jo nav jau citu variantu, tad esmu secinājusi, ka to skatienu nemaz nav tik daudz. Bet, iespējams, es neesmu tik ļoti provocējusi sabiedrību, attiecīgi saņēmusi komentārus. Nesen Lietuvā bija gadījums, kad apsargs izraidīja sievieti, kas baroja bērniņu redzamā vietā, sabiedrība par to ļoti šūmējās,

S: Nesen arī pasaulē sievietes šo tēmu pacēla citā līmenī, sākot publiskot savos sociālajos kontos brīžus, kad cilvēkos viņas baroja savus bērnus. Aizsākās tāda kā masveida kampaņa.

K: Jā… Tu tā jau esi noguris no lielās slodzes, atbildības un pārmaiņām, kas notikušas tavā dzīvē, bet vēl jācīnās ar sabiedrības noliegumu. Tev ir daudz svarīgāku lietu, kam veltīt uzmanību – tev ir piedzimis bērniņš. Tas, iespējams, izprovocē mūs tā rīkoties, jo nav arī saprotams, kas tajā ir tik slikts. Jo sieviete, kura zīda bērniņu ar krūti, nekad to neuztver kā erotisku notikumu. Tā ir pamatvajadzība, kas cilvēkam ir nepieciešama, lai viņš izdzīvotu. Iespējams, cilvēkiem šķiet, ka krūtis taču ir erogēnā zona, kuru atkailinām. Bet mēs taču nesēžam ar novilktu augšdaļu kailas lielveikala ejā.

S: Kā veicināt sapratni - māmiņām, nebaidoties no nosodījuma, to darīt biežāk vai par to būtu jādomā valstiskā līmenī - veicot izglītojošas kampaņas?

K: Par barošanu gluži nevarētu teikt – mammas nāciet ārā un dariet (smejas). Tas ir atkarīgs no katra cilvēka personības, cik viņš ir gatavs to darīt. Domāju, ka pirmkārt par to ir jārunā katrā ģimenē, kurā aug bērni. Kā arī ģimenē viņi redz, ka tā ir normāla mūsu dzīves sastāvdaļa. Domāju arī, ka medijiem ir liela ietekme. Manuprāt, «Māmiņu klubs» vispār dara fantastisku darbu – esam to televīzijā rādījuši jau padsmit gadus, un mums tas nav šķitis nekas ārkārtējs. Sākumā varbūt cilvēkiem tas likās ārprāts – sieviete televīzijā zīda bērnu.

Ja runājam par kampaņām – mūsu valstī lielākoties tās ir tik neveiklas. Varbūt, ja to darītu tie, kas prot to darīt, tad varbūt tam būtu nozīme. Bet pamatā esmu par to, ka runājam par to ģimenē, runājam par ķermeni. Šķiet jau, ka mēs augam brīvākā sabiedrībā un esam atklātāki, bet vēl joprojām daudzi vecāki ar saviem bērniem nerunā.

 

FOTO: Depositphotos.com

Jaunās māmiņas: aizskaroši, ka puskaili ķermeņi TV ekrānos ir norma, bet māmiņa, kas baro ar krūti, ir vulgāra

Tiekoties ar vairākām jaunajām māmiņām, jautājām par viņu pieredzēto - bērna barošanu publiskā vietā.

Saimniece: Vai mēdzat barot bērnus ar krūti publiskās vietās, vai tomēr saplānojat laiku tā, lai tas nebūtu jādara, izejot sabiedrībā?

Vai esat saskārušās ar sabiedrības nosodījumu - nepatīkamiem skatieniem, komentāriem vai aizrādījumiem?

Vai sabiedrību vajadzētu radināt pie tā, ka barot bērnu publiski ir ierasta lieta, vai tomēr šo nodarbi vajadzētu atstāt mātei ar bērnu divatā, pārējo acīm neredzot?

Sanita (30): «Esmu barojusi kafejnīcā un poliklīnikā, bet apsedzoties ar lielu lakatšalli. Nekādus nosodošus skatienus nemanīju, gluži otrādi, likās, ka cilvēki pieņem to, ka baro mazuli, bet ne atklāti. Manuprāt, jaunā māmiņa ir tāda pati sabiedrības persona kā jebkurš cits. Varbūt gluži plikām krūtīm nevajadzētu izrādīties. Laiku jau var plānot, bet bieži vien bērns ievieš savas korekcijas.»

Anita (29): «Esmu barojusi bērniņu gan parkā, gan poliklīnikā un arī citās publiskās vietās, bet nepievēršot sev pastiprinātu uzmanību. Līdzi vienmēr kāda šalle, ar kuru iespējams piesegties. Šobrīd ziemā cenšos saplānot laiku tā: ja zīdainis vēlēsies ēst, viņu varēs pabarot iekštelpās. Uzskatu, ka mūsu valstī tomēr cilvēki ir saprotoši un nenosoda barojošas māmiņas, jo ir dzirdēti daudz asāki uzskati citās valstīs par krūts barošanu publiskās vietās. Ja bērns grib ēst, tad māte viņu baro un ir pilnīgi vienaldzīgi apkārtējie viedokļi.»

Vanesa (21): «Līdz šim līdzās citiem cilvēkiem esmu barojusi bērnu tikai dažādos svētkos draugu vai ģimenes lokā. Kad dodos uz lielveikalu, kādu iestādi vai tālākā braucienā ar auto, vienmēr līdzi ir sagatavota pudelīte ar atslauktu pieniņu, bet, ja ir tāda iespēja, labāk dodos pabarot bērnu uz tam paredzēto māmiņu istabu, jo parasti ir nepieciešamība arī mainīt bērnam autiņbikses.»

«Pagaidām gan neesmu barojusi bērnu ar krūti kafejnīcā, parkā vai kādā iestādē citiem blakus, bet, ja būtu tāda nepieciešamība, to darītu neuztraucoties, ko citi teiks vai padomās. To var izdarīt tā, ka apkārtējie nemaz nenojauš, ka bērns tiek barots ar krūti, nedaudz aizgriežoties, piesedzoties ar lakatu, jaciņu.»

«Manuprāt, tā nosodīšana nāk no kompleksu pilniem cilvēkiem, kuriem par šo procesu radies nepareizs priekšstats, un problēmas sakne parasti ir audzināšanā.

Neviena māte nebaro bērnu publiskā vidē, lai kādam izrādītu savas krūtis. Man kā jaunajai māmiņai šķiet aizskaroši, ka puskaili ķermeņi TV ekrānos, sociālajos tīklos un pat uz sabiedriskā transporta tiek uzskatīti par ikdienu un normu, bet tajā pašā laikā māmiņa, kas baro bērnu ar krūti, apmierinot viņa fiziskās vajadzības, un nemaz necenšas pievērst sev pastiprinātu uzmanību, tiek uzskatīta par vulgāru un nepieklājīgu.»

«Tomēr, kad strādāju restorānā, ievēroju, ka tāda neizpratne un nosodījums parasti nāk no gados vecākiem cilvēkiem, viņi to procesu vēro, apspriež savā starpā un pat liek restorāna darbiniekiem aizrādīt, sakot, ka «tā māte barotāja» viņiem traucē. Jaunākiem cilvēkiem barošana ar krūti nešķiet nekas neparasts, drīzāk mīļš process, un tam parasti nepievērš uzmanību. Sabiedrību nepieradinās pie šī procesa, mainoties paaudzēm, tas vienkārši pārstās būt «nepareizi».»

Eva (25): «Vienmēr pabaroju bērnu pirms iešanas ārā, jo zinu, ka ārā viņš var gulēt ilgi. Pirmo bērnu esmu barojusi pat parkā uz soliņa (vasarā), otro ārpus mājas esmu barojusi tikai mašīnā. Bet, ja vajadzētu, barotu, kur būtu ērti. Neviens man nekad nav neko teicis par to, kur baroju, manuprāt, tas nav nekas nedabisks. Neesmu ievērojusi, ka mammas bieži publiski barotu bērnus. Un, ja to dara, tad parasti jau visas nedaudz piesedzas. Diez vai šobrīd būtu bums, lai visas sēdētu ar kailām krūtīm.»

S: Kā uzskatāt - vai noteikti jābaro ar krūti? Ja, jā, tad cik ilgi un kāds ir maksimālais bērna vecums, līdz kuram barot?

Anna (29): «Obligāti varbūt ne, bet ir ieteicami. Ja jaunajai māmiņai viss ir kārtībā un pieniņš ir, arī bērnam nav nekādas problēmas (ēd, pieņemas svarā), tad kādēļ nebarot ar krūti? Maksimālais laiks, es domāju, kāds 1,5 gads, bet tas ir individuāli.»

Laura (27): «Nezinu vai var teikt, ka obligāti jābaro! Jācenšas gan barot pašai, jo mammas piens ir unikāls un domāts tieši viņas bērniņam. Ilgums gan ir individuāls, līdz pusgadam būtu ieteicams. Maksimālais vecums drusku vairāk par gadu.»

 

FOTO: Depositphotos.com

Sandra Lase: normāla sieviete neizliek krūtis kafejnīcā uz galda

Jautājām arī profesionāļa viedokli par krūts barošanu Latvijā un sabiedrības atvērtību. Uzrunājām zīdīšanas konsultanti Sandru Lasi, IBCLC (International Board Certified Lactation Consultant) un Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas vadītāju.

Saimniece: Kāds ir maksimālais bērna vecums, līdz kuram barot ar krūti? Vai ir noteikts gadu skaits, kad bērns šim procesam ir par lielu?

Sandra Lase: Pasaules Veselības organizācija iesaka ekskluzīvu barošanu, kas nozīmē tikai mātes pienu, līdz 6 mēnešiem, un vēlams saglabāt zīdīšanu līdz 2 gadiem un ilgāk, maksimālais vecums nav uzrādīts. Pētījumi liecina, ka zīšanas reflekss var pazust no 2,5 – 3,5 gadiem. Ir Youtube atrodami video, kur zīda astoņus gadus vecu meiteni. Viņa pieiet pie mammas, paceļ blūzi un zīž. Māte saka: ja viņai patīk, tad kāpēc ne. Šajā gadījumā ir pārkāptas visas socializācijas robežas. Jāsaprot, ka mēs bērnu socializējam - mācām iet uz poda, mācām uzvesties sabiedriskās vietās. Ja mēs to nedarīsim, tad mums būs tāds džungļu bērns.

Tas pats attiecas arī uz zīdīšanu, mamma bērna gada vai 1,5 vecumā var strādāt no rīta līdz vakaram, attiecīgi bērns jau sāk ēst kotletes no mūsu galda. Šajā brīdī jāsaprot, priekš kam tā zīdīšana ir vajadzīga – tas ir vairāk veselībai, nevis ēšanai. Pakāpeniski barošanas reižu skaitu samazina, kā arī noteiktā vecumā to nedara vairs publiski, piemēram, ja atnāk ciemiņi, tad pabaro blakus istabā. Tās ir sociālās robežas, kuras tiek ievirzītas normālā gultnē.

S: Bet robežas tātad vajadzētu novilkt, lai nebūtu šādu situāciju, kad bērns astoņos gados brīvi zīž mātes krūti?

S. L.: Parasti normas robežās viņam sen to jau vairs nevajag, bet mēs runājam par veselu bērnu. Tas ir arī tāpat kā ar knupi – piemēram, staigā piecgadīgs bērns ar knupi mutē kā ar aizbāzni, zobi jau sākuši deformēties, bet neviens viņam neuzliek tās robežas.

S: Vai, jūsuprāt, sabiedrība Latvijā ir atvērta bērnu barošanai ar krūti publiskās vietās?

S. L.: Manuprāt, diezgan atvērta. Visu laiku lasu lekcijas topošajām mammām, un šis jautājums arī tiek cilāts. Ļoti reti tomēr sastopos ar atbildi: «Nē, ārpus mājas nezīdīšu.» Un to saka sievietes, kas ir gaidībās pirmo reizi, viņai nav nekādas pieredzes, tas ir tikai viņas viedoklis. Bet te vienkārši jāsaprot – kā zīda publiskās vietās.

Manuprāt, neviena normāla sieviete neizliek krūtis kafejnīcā uz galda un nebaro ar saukli: «O, skatieties visa pasaule, kas man te tagad notiek!»

Parasti jau pagriežas sāņus no pārējiem; tagad zīdīšanai ir ļoti piemērots apģērbs – ar foršām mazām atveramām kabatiņām, bērns viegli paņem krūti, kā arī ar savu galviņu piesedz tā, ka neko nevar manīt. Ja nu kas, tad var pārklāt šalli, un cilvēks pat divu metru attālumā īsti nepateiks, ar ko nodarbojaties.

Ja runa par publiskajām diskusijām par krūts barošanu, tad tos negatīvos izteikumus neņemtu vērā, jo tur ir daudz cilvēku, kuriem vajag vienkārši savu negatīvu noliet.

Bet zīdainis ir zīdainis, ja barojam viņu pēc pieprasījuma, tad viņš pats nosaka, cik ilgi un cik bieži. Tas nav arī bērna niķis, tas ir atkarīgs arī no tā, cik viegli mammai piens izdalās. Ir mammas, kurām piens līst – bērns 10 minūšu laikā ir pilns un pēc tam 3 stundas pārstrādā. Bet ir sievietēm krūtis, kur sekrēcija notiek zīšanas laikā, tad bērns nemaz nespēj tik lielu porciju vienā reizē izēst, tāds bērns prasīs krūti biežāk. Pie tam varbūt viņš kādā brīdī grib gulēt un barošana viņam nepieciešama aizmigšanai. Mēs nevaram tās bērnu vajadzības ielikt kādā striktā režīmā. Tāpēc visā pasaulē ir kustība par to, ka zīdīt sabiedriskās vietās ir normāli. Jautājums – kādā formā to darīt?

S: Kā uzskatāt – vai ir nepieciešamas izglītojošās kampaņas, iespējams, valstiskā līmenī?

S. L.: Uzskatu, ka izglītojošās kampaņas ir nepieciešamas vienmēr, sociālās reklāmas nāktu par labu. Jo par jebkuru trendu, kuru mēģinām dzīvē ieviest, ir jārunā. Tas vairāk attiektos uz māmiņām, kuras kautrējas vai baidās no publiskas zīdīšanas, jo mammas, kuras brīvi zīda ārpus mājas, viņas neredz tos skatienus.

Jau šobrīd aktīvs ir projekts veseligsridzinieks.lv, kur ir pieejamas zīdīšanas apmācības, un daļu realizē Zīdīšanas konsultantu asociācija – mums ir gan individuālas tikšanās mazās grupās, gan lielākas lekcijas. Ja nepieciešams, tad mājas lapā zidit.lv var atrast bezmaksas palīdzību.

Uz augšu