Jaunā skolotāja Anete: Pedagoga uzdevums ir likt bērniem noticēt sev

Skolotāja Anete Ēberliņa

FOTO: Privātais arhīvs

Pedagoga uzdevums ir likt bērniem noticēt savām spējām, jo nav nekā, ko viņi nezina, ir tikai jāmeklē atbildes, uzskata Bauskas Valsts ģimnāzijas bioloģijas, ķīmijas un dabaszinātņu skolotāja Anete Ēberliņa.

Pagājušajā gadā 24 gadus vecā Anete izlēma pieņemt uzaicinājumu un iesaistīties programmā «Iespējamā misija», kurā tiek audzināti jaunie skolotāji. Iepriekš strādājusi Valsts mežzinātnes institūtā «Silava», «jaunizceptā» bioloģijas zinātņu maģistre sāka savas pedagoģes gaitas Bauskas Valsts ģimnāzijā. Sarunā ar portālu TVNET viņa stāsta par to, cik sarežģīta un daudzšķautņaina ir skolotāja profesija, iezīmē sabiedrības aizspriedumus pret dabaszinātnēm, kā arī ļauj ielūkoties jaunā skolotāja ikdienā.

Kas tevi motivēja iesaistīties «Iespējamās misijas» programmā?

Tas bija tik sen, ka es neatceros. Man ir sajūta, ka esmu cits cilvēks, jo programma ir diezgan intensīva un gada laikā viss ir mainījies. Pagājušajā gadā es biju izdomājusi, ka vairāk negribu strādāt zinātnē, jo pietrūka atdeves no darba. Man gan bija mazliet cits plāns – piemēram, paceļot apkārt, bet tad mani uzaicināja misijā.

Sākumā es nedomāju, ka šis darbs mani varētu interesēt,

tomēr nedēļas laikā, pārdomājot visas lietas, par kurām biju «cepusies», sapratu, ka tās visas ir saistītas tieši ar izglītību. Iepriekš es pusgadu biju pavadījusi «Erasmus» apmaiņas programmā Norvēģijā. Tur redzēju, ka viņi mācās daudz citādāk - izpratne ir daudz lielāka. Atgriežoties Latvijā, man bija ļoti grūti turpināt mācības maģistrantūrā, jo jutu, ka kaut kā pietrūkst. Tad, kad man piedāvāja kļūt par skolotāju, sapratu, ka kopš Norvēģijas nepārtraukti galvā biju malusi idejas par izglītību.

Ko, tavuprāt, paredz skolotāja darbs? Ko tas prasa no cilvēka?

Es biju ļoti pārsteigta par to, cik daudzšķautņains ir pedagoga darbs. Sēžot skolas solā, es nespēju novērtēt to, cik grūti tas ir. Skolotājam ir jābūt labam ne tikai savā priekšmetā, ko pasniedz. Tas pat ir sekundāri. Ir jābūt izcilām plānošanas spējām, menedžmenta prasmei, jo mācību stunda ir kā notikums, kas sastāv no vairākām komplicētām daļām, kas ir rūpīgi jāsagatavo.

Ir jābūt tā, ka skolēni visu laiku ir nodarbināti.

Tāpat jāskatās, kā saturu var «ietērpt» metodēs, kurās skolēni to sapratīs, kā arī jādomā, kā pēc tam vēl pārbaudīt, vai mērķis ir sasniegts. Sākumā ir ļoti grūti, jo nav pat zināms, cik ilgi notiks viena aktivitāte – cik ilgi bērni strādās grupās vai lasīs kādu tekstu. Lai labi saplānotu stundu, ir nepieciešama pieredze.

Vēl darbs prasa arī emocionālo noturību. Ir jāsaprot, kuros brīžos jānostāda robežas, ko bērni var un ko nevar darīt, kā arī jāmēģina nepavilkties uz to, ko viņi dara. Ir jābūt gan saprotošam, gan mierīgam. Tas ir nenormāls darbs ar sevi. Šajā laikā esmu tik daudz analizējusi to, kā jūtos kaut kādā brīdī, lai saprastu, ko nozīmē manas emocijas.

Vai tas nozīmē, ka tu nevari ļauties emocijām klasē?

Nē. Tas ir citādāk. Reizēm ir tā, ka kaut kas klasē notiek un es varētu raudāt, kliegt. Piemēram, izjūk stundas plāns un es neesmu izgulējusies, paēdusi. Esmu nogurusi, «močījot» jau kuro dienu, un vispār neesmu pieradusi pie tādas slodzes. Tomēr man ir jābūt skolā un jākoncentrējas uz 20 maziem cilvēkiem reizē. Mans stundas plāns ir izgāzies, un jāsaprot, kā tajā brīdī saturēt sevi. Vēl mēdz būt tā, ka kāds skolēns pasaka kaut ko nejauku vai protestē.

Bērni jau ir dzīvi cilvēki, viņi teiks visu pēc kārtas. Un tad ir jāsaprot, ka tas nav par tevi, bet par viņiem.

Ir jārēķinās: ja bērni atnāk pēc sporta nodarbības, tad nebūs tik aktīvi, vai arī, kad bērni pirmdienā atnāk uz skolu un visu nedēļas nogali nav satikušies, viņi gribēs papļāpāt. Galvenais ir saprast, ka tas nav par tevi - nav tā, ka viņi tevi ienīst. (Smejas.)

Es vispār cenšos savā darbā izveidot tādu pārskatāmu, caurspīdīgu struktūru. Lai gan skolēniem, gan pašai būtu skaidrs, kas tiek darīts.

Kā tu to veido?

Es katru nedēļu izvirzu kādu mērķi un uzdevumu, kā to sasniegt, beigās secinot, vai tas ir izdevies. Tas nepieciešams gan manai kā profesionāļa izaugsmei, gan skolēniem. Tādējādi es analizēju gan savus, gan skolēnu sasniegumus. Piemēram, ja stundas mērķis bērniem ir prast kaut ko aprēķināt, tad es izplānoju, izvirzot mērķi un uzdevumus, kā arī gala pārbaudījumu.

Vai tevi kaut kas ir pārsteidzis darbā ar bērniem?

Patiesībā man nebija tādu ļoti izteiktu gaidu. Es iepriekš biju apmācījusi tikai pieaugušos, bet tas ir citādāk. Man teica, ka skolotāja darbs sākumā būs grūts, bet tik un tā mani pārsteidza tas, kā es sasniedzu robežu tam, cik varu izdarīt. Pārsteidzoši bija arī tas, ka ļoti liela darba rezultātā prasmes var uzlabot, saglabājot ticību un daudz darot konkrēto lietu, to var iemācīties.

Noticēt saviem spēkiem ir ļoti grūti, bet tad ienāk prātā tas, kā es skatos uz saviem skolēniem.

Es uzskatu: ja viņi visi pieliktu noteiktu daudzumu darba, tad varētu sasniegt diezgan labus rezultātus. Viņiem tikai ir jāsaprot, cik daudz darba nepieciešams, kā arī - cik daudz viņi to vēlas. Man pašai dažreiz šķiet, ka es kaut ko nevaru, jo ir pārgurums, bet beigās izrādās, ka tas tomēr ir iespējams.

Kā tu vērtē to bērnu spējas, ar kuriem strādā? Kādas spējas viņiem piemīt, kādas trūkst?

Man ir ļoti dažādas klases - pagājušajā gadā bija 7., 8. un 10., bet tagad jau ir 8., 9. un 11. Bērniem mācu bioloģiju, ķīmiju un dabaszinības. Grūti atbildēt. Kopumā, manuprāt, skolēni ir ļoti motivēti, bet nevaru viņus ielikt vienā kastītē.

Vai tev prātā ir kāds piemērs?

Es uzskatu skolu un klasi par sabiedrības minimodeli, tādēļ tur ir viss. Katrs no bērniem jau pats ir daudzdimensionāls. Nav lietu, kas viņus visus kopā raksturotu. Runājot par spējām, manuprāt, tā arī ir skolotāja atbildība - motivēt bērnus. Pats galvenais būtu, ka katrs skolēns varētu arī noticēt, ka viņš var izdarīt tās lietas, ko no viņa prasa.

Tas ir skolotāja darbs - likt bērniem noticēt sev.

Lielai daļai ne tikai skolā, bet visur apkārt ir tāds noskaņojums: «Es šito nevaru izdarīt. Es vienkārši nesaprotu matemātiku...» Reizēm to veicina arī vecāki vai sabiedrība apkārt, piemēram, sakot, ka meitenēm jau fizika nav jāzina. Gribas domāt, ka ikvienu lietu, kuru gribi iemācīties vai saprast, tu vari, pieliekot attiecīgu daudzumu pūļu. Piemēram, ja es gribētu iemācīties spēlēt ģitāru, tas man prasītu noteiktu laiku un piepūli, bet es to varētu izdarīt.

Es gribu, lai mani skolēni arī noķer to sajūtu, ka nav nekā, ko viņi nezina, ir vienkārši jāmeklē atbildes.

Dažreiz bērnam var nolaisties rokas, jo ir tik daudz mācību priekšmetu un katrā nevar tik ļoti iedziļināties. Nozīmīgi ir tiekties uz to, ka skolēni var sevi attīstīt visās lietās, ja vēlas. To var saukt arī par atbildību pret patstāvīgu mācīšanos.

Šķiet, ka mani skolēni ir tādi, kā jaunieši vienkārši ir mūsdienās. Protams, var redzēt, ka viņi daudz vairāk izmanto komunikācijai telefonus. Jā, ir kaut kādas iezīmes, bet man šķiet, ka jaunieši droši vien visos laikos ir bijuši tādi, kādi viņi ir.

Skolotāja Anete Ēberliņa

FOTO: Privātais arhīvs

Vai dabaszinātnes ir priekšmets, ko visi cītīgi mācās?

Tas man liek atgriezties pie jautājuma, kas mani rosināja iesaistīties «Iespējamajā misijā». Es jau vairākus gadus biju domājusi par zinātnes komunikāciju - par to, kā dažādas zinātnes nozares komunicē ar sabiedrību un cik daudz sabiedrībā ir mītu un neskaidrību. Piemēram, cilvēki uzskata, ka ķimikālijas ir sliktas. Mācoties ķīmiju, mēs saprotam, ka arī paši sastāvam no ķīmiskām vielām. Tādējādi, ja kāds saka, ka ēdiens ir bez ķimikālijām, tā īsti nav taisnība, jo jebkas, no kā ēdiens sastāv, ir ķīmiskas vielas.

Es sāku domāt par šo problēmu un sapratu, ka kaut kur ir nobīde. Mani interesē būt skolā un redzēt, kur rodas aizspriedumi. Skola ir pats sākums, kur sākam domāt par dabaszinātņu jautājumiem. Dabaszinātnes ir par visu, kas mums ir apkārt. Pašlaik mēs, piemēram, esam kafejnīcā, bet ķīmija, fizika un bioloģija ir mums visapkārt. Tomēr kaut kādā mistiskā veidā dabaszinātnes ir pataisītas par sarežģītiem priekšmetiem.

Tas ir mulsinoši - kā mēs no lietām, kas atrodas mums visapkārt, nokļuvām līdz sarežģītam, akadēmiskam veidam kā par to runāt skolā.

Es gribu saprast, kā rīkoties, kā padarīt šos priekšmetus saprotamākus un piesaistītus reālajai dzīvei – ja mācāmies kaut ko teorētisku, piemēram, par atomiem, tad ir jāizdomā arī to, kur tas reālajā dzīvē atrodas. Man šķiet, ka dabaszinātnes mācīties ir būtiski, lai sevi labāk izprastu. Jā, mums ir psiholoģiskā puse, bet ir arī bioloģiskā. Galu galā zināšanas noder kaut vai tik triviālai lietai kā saprast to, ko iepriekš minēju par ķimikālijām.

Pat tad, ja cilvēku tik ļoti neinteresē dabaszinātnes, stundā var strādāt ar citām prasmēm. Viena no galvenajām, ko apgūstam skolā, ir prasme mācīties. Mēs varbūt pat neapzināmies, bet tas ir ļoti nozīmīgi, jo katrā jaunā darbā ir jāiemācās kaut kas jauns, un katram ir savs veids, kā to darīt. Man, piemēram, nozīmīgi ir izlasīt rokasgrāmatu un tad savienot teoriju ar praksi, bet citi var iemācīties tikai darbojoties.

Apzināties savu mācīšanās veidu, kā arī iegūt šo prasmi ir ļoti svarīgi.

Tāpat skolā mēs bieži trenējam lasītprasmi – lasām kādu tekstu un atbildam uz jautājumiem. Tas taču ir tik svarīgi, jo mēs visu laiku to izmantojam. Piemēram, iegūglējot kādu parastu lietu Vikipēdijā, mēs taču nelasīsim visu tekstu, drīzāk pārskriesim ar acīm pāri, lai atrastu vajadzīgo. Tā ir prasme, ko esam iemācījušies, bet, iespējams, to nemaz nenojaušam. Vēl, piemēram, bioloģijā, mācoties par ekoloģiju, ir jāinterpretē grafiki. Piekritīsi, ka ikdienā to pēc tam var izmantot pat tad, ja bioloģiju nākotnē nemācīsies. Mācību stundās var iemācīties arī prezentācijas un komunikācijas prasmes, darbojoties grupā ar citiem skolēniem. Bieži vien daudziem ir bail no komandu darbiem, bet pēc tam, nokļūstot ārpus skolas, saprotam, ka patiesībā dzīvē visu laiku ir jāsadarbojas ar cilvēkiem, no tā nav iespējams izbēgt. Visas šīs prasmes var paralēli mācīties arī, ja ir mazāka interese par priekšmetu.

Ko tu domā par izglītības sistēmu Latvijā? Kas, tavuprāt, ir jāmaina?

Izglītības sistēma jau tiek mainīta. Tagad jau ir jaunā reforma, uz ko ejam. Jāatzīst, ka arī tas, kā es mācu, nav tāds tipisks veids. Es galvenokārt koncentrējos uz to, ka bērni darbojas paši. Manuprāt, tā ir viena lieta, kura ir jāmaina - process ir jāpadara jēgpilnāks. Lai cilvēkam nav sajūtas, ka viņš kaut ko dara tikai ķeksīša pēc, jo šis darbības veids cilvēkam pēc tam vilksies cauri dzīvē. Pārmaiņas ir vajadzīgas vienmēr. Tas būtu dīvaini, ja mēs izdomātu kādu labu veidu un tā arī visu laiku mācītu. Pārmaiņas notiek katrā nozarē, sekojot līdzi un meklējot labāko veidu, kā kaut ko darīt. Protams, mums vajadzīga lielāka reforma, lai visu iekustinātu, bet pēc tam pārmaiņas varētu būt visu laiku. Mēs taču negribētu, lai mūs ārstē ar kaut kādām vecām metodēm. Tāpat ir ar izglītību.

Pēdējais jautājums, ņemot vērā tavu vecumu un to, ka tu māci arī vidusskolēnus. Vai viņi tevi klausa?

Ir jau visādas domstarpības - ne vienmēr viņi vēlas darīt to, ko es gribu. Tas ir tikai normāli. Mans uzdevums kā skolotājai ir veidot klasē tādu vidi, lai viņi strādātu. Tā ir tāda skolotāja kompetence. Proti, lai to laiku, kas mums ir dots, viņi strādātu pēc iespējas efektīvi. Ja ir domstarpības, ka kāds grib paslinkot, tad man ir jānodrošina, lai visi darbotos, jo nevienam nav atlaides.

Pats galvenais īstenībā ir izdomāt tādu stundas plānu, kurā nav iespējas neko nedarīt. Tad arī nav iespējas neklausīt, jo ir jāstrādā.

Es cenšos pēc iespējas vairāk nodrošināt laboratorijas darbus, lai bērni būtu iesaistīti, nevis stāvēt klases priekšā un runāt. Tāpat mēģinu savā klasē veidot cilvēcīgas attiecības - gan pati tāda būt pret skolēniem, gan to veicināt viņu starpā.

Es nezinu, cik ilgi strādāšu kā skolotāja. Vēl šis gads paies «Iespējamās misijas» programmā, bet man nav šķēršļu, lai darbu turpinātu arī pēc tam. Nevēlos uzlikt sev spiedienu, nosakot laika posmu, bet vismaz pašlaik jūtos savā vietā.

Uz augšu