Inta Kļaviņa izdzīvošanas stāsts ir brīnums. Pirms 25 gadiem viņa vārds bija visos Latvijas un ārvalstu medijos. Viņš ir viens no sešiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri neticamā veidā izglābās prāmja «Estonia» katastrofā. 852 dzīvības palika Baltijas jūras dzelmē, tostarp 24 mūsējo.

Inta stājā un būtībā ir kaut kas no kaķa sīkstuma. Izdzīvotājs ar gaišu smaidu un mirdzošām acīm, tādiem kā viņš vecums «nelīp» un gadi nesaliec - arī tādi gadi, kad dzīvība karājusies mata galā...

Vētrainajā 1994. gada 28. septembra naktī Ints atradās uz nulles klāja, kas izvietots vēl zem automašīnu novietnes, uz kuras pēc oficiālās versijas sākās traģiskie notikumi.

Tieši virs viņa kajītes atradās vizieris, kurš vētras laikā it kā nolūza, ļaujot automašīnu klājā ieplūst milzīgām ūdens masām. Ints rāda fotogrāfijas, kurās redzams kopā ar izglābtajiem draugiem. Dainis. Nikolajs. Jūra viņus atdeva dzīvei. Daudzus neatdeva. 28. septembris, nulles stāvs, 1024. kajīte. Vīza uz dzīvi no jauna.

Pilna videointervija, kas notika 2017.gada septembrī:

28. septembris – tava otrā dzimšanas diena? 23 gadi. Vai tu kaut kā piemini šo dienu?

Pieminu kā otru dzimšanas dienu. Sākumā kopā ar pārējiem no Latvijas, kuri izglābās, braucām uz jūru. Katru gadu atbrauc draugi, apsveic. Pasēžam, atceramies. Gadiem ejot, aizvien vairāk saprotam, ka galvenā jēga dzīvē ir cilvēki, kas mums apkārt.

Cilvēka apziņa spēcīgus pārbaudījumus mēdz «izslēgt» no atmiņas. Tu skaidri atceries tās nakts notikumus?

Ļoti skaidri, detalizēti. Nekas nav pazudis. Braucu ciemos pie draudzenes, bijām paredzējuši pavadīt pāris dienas  Stokholmā. Toreiz Zviedrijā strādāju - auklēju bērnus. Bija auksta septembra diena. Jau kad staigājām pa Tallinu, bija ļoti spēcīgs vējš. Kad kuģis izpeldēja no līča un iegāja atklātā jūrā, vējš pieņēmās spēkā. Sāka šūpot aizvien vairāk un vairāk.

Kad pēc pulksten 23 satumsa, es izgāju uz klāja, vējš pūta tik stipri, ka bija grūti atvērt durvis. Paskatījos pāri bortam, jūra trakoja. Melni, milzīgi viļņi... Pēc tam nogāju lejā uz kajīti, lai dotos pie miera.

Mana kajīte atradās uz 0 klāja, kuģa priekšgalā, tieši zem auto klāja, kurš izvietots zem ūdens līnijas. Tas bija pusstundu pirms pusnakts, cilvēki uz kuģa vēl staigāja pa veikaliem, sēdēja restorānos, spēlēja spēļu automātus. Pusnaktī mēs jau bijām jūras vidū, kur vējam vislielākais ieskrējiens. Tādā vētrā, kas sekoja, kaut arī to nevarētu saukt par ekstrēmu, es nebiju bijis ne pirms, ne pēc prāmja katastrofas.

Turku slimnīcā

FOTO: privātais arhīvs

Jau kajītē dzirdēju, kā viļņi skaļi sitas pret kuģa korpusu. Nespēju no šī trokšņa iemigt. Nāca pirmais spēcīgais sitiens ar grūdienu, kas satricināja visu kuģi. Tūlīt pēc tam, pēc kādas pusminūtes, sekoja otrs grūdiens, atskanēja metāliska švīkoņa. Tobrīd man bija sajūta, ka kuģis uzskrējis uz klints, jo kuģa apakša it kā noslīdēja gar kaut ko lielu. Dažu sekunžu laikā kuģis sasvērās par aptuveni 30 grādiem. Bija pilnīgi skaidrs, ka noticis kas nopietns.

Tā kā kuģa priekšgals bija sasvēries uz leju, man bija grūti tikt ārā no gultas. Nepaguvu saģērbties, ātri paķēru kaut kādas drēbes, kas bija pa rokai. Kad atvēru kajītes durvis, koridorā jau gāzās ūdens.

Bija grūti tikt līdz trepēm, nācās iet pa slīpumu, gāzās ūdens, man pa paklājiem slīdēja kājas. Es pie sevis domāju: «Kurš izdomājis tādu kuģa konstrukciju?!» - jo sienas bija pilnīgi gludas, nebija, kur pieķerties, tikai durvju rokturi no kajītes uz kajīti, bet pa vidu - gludas sienas.

Viss norisinājās ļoti ātri. Kad tiku līdz trepēm, kuģis jau sāka svērties uz sāna. Stāvā, kur atradās mana kajīte, neredzēju nevienu cilvēku. Cilvēki bija pie trepēm citos stāvos, pa kurām jau vairs nebija iespējams kāpt, nācās vilkties pa trepju margām līdz pat piektajam klājam. Kad nonācu augšā, kuģis bija sasvēries uz sāna, viss, kas nebija piesiets, – restorānu iekārtas, spēļu automāti, trauki - gāzās, krita cilvēkiem virsū.

Cilvēki mēģināja turēties, pie kā pagadās, vienlaikus cenšoties tikt ārā no iekštelpām.

Nebija nekādas informācijas. Man bija tikai viena doma – tikt ārā. Panikas nebija, jo apstākļi bija tik sarežģīti un smagi, ka nekādai panikai nebija vietas, kur veidoties.

Viss notika tik ātri, ka nebija iespējams izsekot un kaut ko vispār aptvert.

Lai no trepēm tiktu ārā uz klāja, bija jātiek pāri tukšai vietai. Tur stāvēja cilvēks no kuģa apkalpes un palīdzēja cilvēkus pārvilkt pāri.

Tu rīkojies. Ir aculiecinieki, kas savās liecībās stāstījuši, ka daudzi šajā situācijā bija paralizēti no bailēm.

To varēja redzēt uz atvērtā klāja. Daudzi bija sastājušies ar vestēm rokās un kaut ko gaidīja.

Es pirms tam ilgus gadus biju nodarbojies ar airēšanu, man bija skaidrs, ka kuģis nogrims.

Paņēmu vesti, bet sapratu, ka ar to atklātā jūrā nepietiks, kaut kas jādara. Trijatā ar vēl diviem puišiem - skandināvu un latvieti – pārkāpām pāri bortam un sākām raisīt vaļā glābšanas laivas, kas plastikāta kapsulās bija piestiprinātas pie kuģa. Bija grūti to izdarīt, jo šo laivu drošības sistēmas bija nenormāli sarežģītas, nezinu, droši vien paredzētas kaut kādiem mierīgiem apstākļiem. Kad glābšanas plostu atver, tas automātiski piepūšas. Pirmais plosts ieķērās un iesprūda metāla trepēs. Taisījām vaļā nākamo. Tobrīd kuģis jau bija vēl vairāk sasvēries uz sāniem. Kuģa sāns bija tādā slīpumā, ka pa to varēja paiet. Sākām stumt plostu uz ūdeni, mūs pamanīja citi cilvēki un skrēja šurp... metās viens otram virsū, nezinu, cik tur sakāpa, plosts bija pilns. Brīdī, kad jau bijām tikuši līdz ūdenim, kuģis apgāzās otrādi.

No liela augstuma iegāzāmies jūrā. Es stipri sasitu muguru, nevarēju ievilkt elpu. Mēs visi iekritām viļņos, laivā neviens nepalika.

Bija grūti noturēties virs ūdens, nemaz nerunājot par to, ka kaut kur varētu aizpeldēt. Ūdens bija stindzinoši auksts, pagājušajā gadā es gan vēl šajā laikā peldējos, bet tajā naktī tas bija stindzinošs aukstums. Pēc kāda laika atguvu elpu un pamanīju, ka netālu no manis jūrā ir vēl kāds plosts. Es piepeldēju pie šī plosta, tajā bija cilvēki. Pieķēros pie striķa, bet nespēju saviem spēkiem tikt iekšā. Cilvēki palīdzēja cits citam ierāpties, tostarp arī man. Man blakus bija arī kāds skandināvs un latvietis. Kad tikām plostā, sapratām, ka kuģa pakaļgals, kas vēl vīdēja ārā no ūdens, ir mums ļoti tuvu. Viļņi plostu cilāja augšup un lejup, mums atlika cerēt, ka mūs neuznesīs virsū kuģim un plosts nesaplīsīs.

FOTO: No personīgā arhīva

Bija taču arī ūdens virpulis?

Virpuļa nebija. Kuģa garums bija 150 metri, jūras dziļums - 80 metri. Kuģa priekšgals atdūrās pret grunti, aste vienkārši palika ārā. Visapkārt jūrā kārpījās cilvēki. Mēs palīdzējām, kam varējām. Sākās mūsu nakts ceļojums plostā. Mūs izglāba tikai nākamajā rītā.

Ko darīja glābēji, kas ieradās pusstundu pēc katastrofas?

Var jau būt, ka bija pagājusi pusstunda, virs mums sāka riņķot helikopteri, tālumā bija redzami kuģi. No helikopteriem laida lejā glābējus, bet pie mums neviens nelidoja.

Laikapstākļi glābšanas operācijai bija ļoti smagi un sarežģīti. Mēs mēģinājām laist dūmu sveces, kas atradās glābšanas plosta ekipējumā. Neviens mūs nepamanīja.

Tumsa, lieli viļņi. Gaismas pazuda jau brīdī, kad sējām vaļā glābšanas laivas. Mēs attālinājāmies no kuģa, vairs nebija dzirdami cilvēku kliedzieni, iestājās dziļa nakts.

Vētra turpināja mūs mētāt pa viļņiem, daudziem kļuva slikti, cilvēki bija pārsaluši, bez drēbēm, izrauti no nakts miera kajītēs. Pārsvarā jauni cilvēki, bet bija arī sievietes, cilvēki gados. Man blakus sēdēja kungs, kuram varēja būt 55, 60 gadi, viņam bija ļoti grūti, jo viņš slimoja ar cukurslimību. Viņam nebija zāļu, kļuva slikti. Stundas sekoja viena otrai, bez izmaiņām. Man uz rokas bija pulkstenis, varēja būt ap četriem no rīta. Es sapratu, ka vienkārši vairs nevaru izturēt – mugura mežonīgi sāpēja, pārsalis, visapkārt šausmas.

Dzirdēju, ka apkārt cilvēki sāk klusām pie sevis lūgt Dievu. Skaidri atceros to mirkli, man bija dilemma – lūgt vai nelūgt.

Arī pirms tam nekad nebiju dzīvojis ar domu, ka Dieva nav. Izšķīros, ka lūgšu, vienlaikus saprotot, ka turpmāk man nāksies mainīt visu dzīvi. Interesanti, ka pēc šīs lūgšanas es atguvos, it kā ieguvu jaunu elpu. Pēc tam ātri pagāja laiks, pienāca rīts un piepeldēja liels kuģis – tas bija somu «Viking Line» kuģis «Isabelle».

Kajītes atslēga

FOTO: privātais arhīvs

Viļņi plostu bija tā saplosījuši, ka tajā bija palicis maz gaisa, vienā brīdī plosts salocījās. Pirmā glābšanas operācija bija neveiksmīga. No kuģa nolaida glābējus kopā ar vēl vienu glābšanas laivu. Mums palīdzēja tikt uz nolaistā glābšanas plosta, sāka mūs celt ārā, taču nāca milzīgs vilnis un trieca ar visu plostu pret kuģa bortu, saplīsa tauvas un striķi, glābējus iepūta jūrā, viņus pašus vēlāk ar helikopteru izglāba. Es biju palicis karājamies virvē, rokas - nosalušas, pirksti sastinguši, nespēju noturēties. Sapratu, ka pa virvi paša spēkiem uzkāpt augšā nav reāli. Kādu brīdi vēl turējos, tad atlaidu virvi, iekritu ūdenī. Likās, ka viss beidzies, kļuva jau silti un labi. Es grimu. Nezinu kā, bet nākamajā brīdī atkal biju ūdens virspusē, pieķēries pie saplēstā plosta striķa. Cilvēki atkal palīdzēja man ierāpties iekšā.

Šīs neveiksmīgās glābšanas operācijas laikā cilvēki aizgāja bojā, tostarp arī latviešu puisis – cilvēki visu nakti bija nomocījušies, pārsaluši, vairs nebija spēka cīnīties.

Pēc tam pie mums nolaida kaut ko līdzīgu lidmašīnas trapam, atkal pašu spēkiem vajadzēja uz tā tikt, jo glābējus lejā vairs nelaida. Katrs cilvēks, kas šajā katastrofā izdzīvoja, ir reāls Dieva brīnums.

Visu dienu mūsu kuģis vēl braukāja, meklējot izdzīvojušos. Vējš joprojām bija spēcīgs, kuģi atkal stipri šūpoja, atkal gāzās trauki. Mēs sapratām: ja tagad grimsim, glābties vairs nebūs spēka. Visi izglābtie tika novietoti kuģa restorāna telpā, mums sniedza medicīnisko palīdzību, ietina folijā, segās. Pie katra no izglābtajiem pienāca cilvēks un pierakstīja vārdu, uzvārdu un personas datus. Kāda cita vietā šādu informāciju pateikt nevarēja. Kā zināms, daļa cilvēku, kurus izglāba un kuri parādījās izglābto sarakstos, vēlāk pazuda. Helsinkos mūs aizveda uz slimnīcu. Visi bijām nobrāzti, sasisti.

Tuvinieki bija neziņā...

Kādu laiku tā bija, pēc tam no Somijas paziņoja, ka esmu izglābies. Sakari tajā laikā bija tādi, kādi nu bija.

FOTO: privātais arhīvs

989 cilvēki uz kuģa, 138 izglābās. Sanāk, ka katrs septītais izdzīvoja. Laikam lielākais «loterijas laimests» tavā dzīvē.

Tā sanāk. Liels pluss toreiz bija, ka nemaz nebaidījos no ūdens, jo biju aktīvi nodarbojies ar airēšanu. 22 gadi - gan spēks, gan veiklība. Vienalga pienāca brīdis, kad visi mani spēki beidzās un atlika tikai divas iespējas – beigt cīņu vai saukt palīgā Dievu.

Izglābās seši cilvēki no Latvijas. Kas noticis ar viņiem pa šiem gadiem?

Dažādi. Šobrīd no sešiem esam palikuši tikai četri. Viens puisis gāja bojā autokatastrofā. Nesen aizgāja bojā vēl viens. Pārējiem dzīve turpinās – bērni, ģimene.

Tu joprojām glabā piemiņas lietas no prāmja – pasi, kajītes atslēgu?

Jā, kaut kur vēl bija telefongrāmatiņa.

Ārkārtas situācijās vispatiesāk izpaužas cilvēka daba. Vai tu šajā naktī uzzināji ko jaunu par cilvēka dabu?

Tajā konkrētajā šīs nakts notikumu vietā nebija iespēju kaut kam izpausties.

Es drīzāk skaidri ieraudzīju to, ka neatkarīgi no cilvēka sociālā statusa sabiedrībā, neatkarīgi no karjeras vai tā, cik viņam ir naudas, šādās situācijās visi ir absolūti vienādi.

Cilvēki sabiedrības modeli veido, cenšoties viens pār otru izcelties – «spicāka» mašīna, vairāk naudas. Tajā naktī ieraudzīju – vienkārši pienāk diena, kuru neviens nav gaidījis un gribējis, bet kurā visi ir vienādi.

Pieturas punkts, kas izmaina tālāko dzīvi, ja tā tiek ļauta...

Ja tālāk veidojam savu dzīvi tā, ka visi Dieva priekšā esam vienādi, citādāk veidojam arī savstarpējās attiecības.

FOTO: privātais arhīvs

Kāds no izdzīvojušajiem teicis – šajā naktī uz prāmja «Estonia» nebija daudz varoņu, un es nebiju viens no tiem. Vai tu tajā naktī redzēji kādu varoni?

Pirms intervijas es domāju par varonību. Kas tad ir varonis – varonis izdara ko tādu, ko cilvēks normālos apstākļos nebūtu gatavs darīt. Pēc būtības visi tajā naktī bija varoņi, jo cilvēki visu laiku cits citam palīdzēja – kad sējām vaļā laivas, jūrā, plostā. Kuģa apkalpes darbinieks man pasniedza roku, lai es no trepēm nokļūtu uz klāja.

Katru brīdi kāds kādam pasniedza roku. Tā ir varonība, uz kuru mums vajadzētu tiekties, nevis meklēt ideālu varoni, kurš Latvijai atnesīs laimi.

Daudz svarīgāka ir ikdienas varonība, kad cilvēki vienkārši viens otram pasniedz roku.

Saka - lai zinātu vienas sekundes vērtību, pajautā to kādam, kurš izdzīvojis nelaimes gadījumā. Pusstundas laikā tava dzīve apmeta kūleni. Vai tas mainījis tavu attieksmi pret laiku?

Man ir vieglāk, jo tagad skaidri apzinos, ka laiks, kas mums dots, vienā brīdī beigsies, ka tas ir intervāls «no - līdz». Es tagad izvērtēju un izsveru, kā šo man doto laiku iztērēju, ko ar to daru. Svarīgi, lai, beigās atskatoties, varētu teikt, ka bija vērts dzīvot.

Tu kādā intervijā atceries, ka laikraksta «Labrīt» žurnālistes Inga Helmane un Andra Jauce, kuras katastrofā gāja bojā, gandrīz nokavēja autobusu, kad tas ceļā uz Tallinu piestāja Ainažos. Autobuss jau brauca projām, kad šoferis ieraudzīja, ka meitenes skrien pakaļ. Tu teici: «Vēlāk par šo brīdi esmu daudz domājis – vai mēs zinām, kur steidzamies, un vai ir jēga visur paspēt?»

Jā, nesen lasīju liecības par 11. septembra teroraktu ASV. Arī todien daudzi, kas strādāja Dvīņu torņos, tajā rītā vienkārši aizgulējās, dažādu iemeslu dēļ uz darbu devās dažas minūtes vēlāk, jo kaut ko aizmirsa vai gluži otrādi - atcerējās un atgriezās mājās.

Sabiedrībā ir jābūt kaut kādai disciplīnai, bez tās tā nevar pastāvēt, bet tajā visā jābūt kaut kādam mieram - nedarīt lietas par katru cenu. Dažkārt ir labi arī nokavēt.

Vai tev ir bail no jūras?

Bail – nē. Kad pirmo reizi aizgāju līdz jūrai, bija sajūta... grūti to izstāstīt... Kādreiz, kad skatījos kara filmas, kur kara veterāni satiekas un kavējas atmiņās, likās, ka viņus saprotu. Patiesībā jau nesapratu. Ir lietas, kuras var saprast tikai tas, kurš tās pats izdzīvojis.

Tā sajūta, ka jāpiedod jūrai... Ne par sevi, par tiem, kas savus tuviniekus nesagaidīja mājās.

Vai tu no kaut kā baidies?

Protams. Vairāk, kad kaut kas notiek ar bērniem, ar man mīļajiem cilvēkiem.

No nāves?

No nāves – nē.

Šodien pasaulē ir daudz baiļu – terorisms, kara draudi, naids pret citādo. Ja palasa portālus, bail iziet no mājām. Bailes ir viena no vecākajām un spēcīgākajām cilvēces emocijām. Kā tev šķiet, kāpēc Dievs cilvēkam piešķīris baiļu sajūtu? Vai tā vispār ir noderīga?

Zinātnieki uzskata, ka bailes cilvēkam nav dabiskas, viņš savas dzīves laikā iemācās baidīties. Es nerunāju par veselo saprātu, kas neļauj mums lēkt uz asfalta no piektā stāva tikai tāpēc, lai pierādītu, ka vari nolēkt. Bet bailes, kas bremzē kaut kādu izaugsmi, attīstību, notikumu virzību, ir nedabiskas.

FOTO: privātais arhīvs

Kas, tavuprāt, ir drosmīgs cilvēks?

Tas, kurš iet un dara, kaut arī baidās.

Vai Ints Kļaviņš būtu citādāks, ja nebūtu piedzīvojis 1994. gada 28. septembri?

Noteikti. Nezinu – kāds, bet citādāks. Dzīve mūs formē.

Ko tu tagad teiktu Dievam, ja viņš tev piezvanītu?

Ko es teiktu? Helou!