Katru gadu 27. septembra vakarā viņus pārņem neizskaidrojama, ļaunu vēstoša priekšnojauta. Īpaši tad, ja aiz loga auro vējš, īpaši tad, ja mājās neviena nav un istabā sabiezē melna rudens tumsa. Daudzi no viņiem ir samierinājušies, kāds vēl joprojām cer uz brīnumu – tie ir Eiropas miera laika lielākajā katastrofā - prāmja «Estonia» avārijā - bojāgājušo pasažieru tuvinieki. Šodien paliek 25 gadi bez viņu mīļajiem - bērniem, vecākiem, māsām, sievām un vīriem, kurus neatdeva dzelme.

Patiesība ir neitrāla. Tā vienkārši nomierina*

Ir vētraina, auksta 1994. gada 28. septembra nakts Baltijas jūrā. Satrakotos viļņus kapā necaurredzamas lietus pātagas. Pulkstenis 01.24. «Mayday. Mayday,» - kuģošanas radiosaziņas viļņos ielaužas briesmu signāli. Divi pēc kārtas - parasti trīs, tā pieņemts, lai frāze netiktu sajaukta ar citiem trokšņiem un saucieniem ārkārtas apstākļu haosā. Pirms dažiem gadiem neatkarību atguvušās Igaunijas valsts simbols – Zviedrijas-Igaunijas kuģniecības kompānijas «Estline» prāmis «Estonia» - sāk savu ceļu pretī iznīcībai. 35 minūšu laikā tas ir pilnībā zem ūdens. Tikai 138 izglābtie. 852 pasažieri no 17 valstīm gājuši bojā, tostarp arī 24 cilvēki no Latvijas.

Tā sākas notikumi, kas kļuvuši par pagājušā gadsimta vienu no lielākajām mīklām, kura atstājusi vairāk jautājumu nekā atbilžu, saglabājot aktualitāti arī šodien.

Nāve kā mājīga, silta vieta

1994. gada 27. septembra vakarā pulksten 19.15 prāmis «Estonia» devās savā pēdējā reisā no Tallinas ostas uz Stokholmu. Viļņi bija lieli, taču nekas neparasts Baltijas jūras rudens vētrām. Vairumu pasažieru kuģa zvārošanās dēļ mocīja jūras slimība, tāpēc kajītes bija pilnas, augšējo stāvu izklaides vietās nepulcējās tik daudz cilvēku kā parasti, pasažieri labāk jutās horizontālā stāvoklī.

Tikmēr tie, kuri vēl nebija devušies pie miera un uzturējās bāra un restorānu telpās, lai mazinātu stresu, nervozi jokoja par «Titāniku», vēroja izklaides šovu un slikto dūšu «ārstēja» ar stiprākiem dzērieniem.

Pulksten 1 naktī prāmi satricināja spēcīgs grūdiens un skaļš troksnis, kas daudziem izklausījās pēc sprādziena.

Tas atkārtojās vēl divas reizes, trieciena vilnim pārņemot visu kuģi. Vēlāk liecībās daudzi stāstīs, ka trokšņi bijuši tik skaļi, ka cilvēki pat zaudējuši dzirdes spējas. Gandrīz vienlaicīgi kuģis sāka svērties uz labajiem sāniem.

Pusapģērbtie cilvēki skrēja ārā no savām kajītēm. Pēc brīža sekoja nākamais grūdiens, prāmis sasvērās vēl vairāk, pārvēršot paklājiem segtos koridorus par stāvām sienām, bet sienas ar durvīm – par nepārvaramu šķēršļu joslu, kurās kajītes, kas vēl pirms dažiem mirkļiem pasažieriem sniedza mieru no vētras ārdīšanās aiz iluminatoriem, tagad pārvērtās dziļās, bīstamās lamatās.

Pulksten 1.24 prāmis raidīja pirmo palīgā saucienu, to sadzirdēja 14 kuģi, pēc 35 minūtēm ieradās pirmie glābēji.

FOTO: Kadrs no video

Tikmēr kuģa telpās bija sākusies cīņa par tiesībām dzīvot - izmisīga, bezpalīdzīga, instinktīva. Pasažieri rāpus līda uz augstākajiem klājiem, kur stāvēja glābšanas laivas. Vecie cilvēki, bērni un slimie nespēja noturēties pie sasvērtā kuģa trepju margām, daudzi kopā ar ripojošām mantām krita lejup dziļajās aizās, par ko bija pārvērtušies kuģa koridori. Ievainojumi bojāgājušajiem bija tik šausmīgi, ka policisti vēlāk atteicās par to runāt ar žurnālistiem.

Neizdzīvoja 97% sieviešu, neviens bērns, kas būtu jaunāks par 12 gadiem. Izdzīvojušo vidū - pārsvarā jauni, spēcīgi vīrieši.

Tos, kuriem bija izdevies tikt līdz klājam, kur stāvēja glābšanas laivas, gaidīja jauns pārbaudījums - marodieri, kuri, izmantojot situāciju, pārbiedētajiem cilvēkiem rāva nost vērtīgās rotas un atņēma makus.

Pulksten 1.55 «Estonia» jau bija zem ūdens, bet sakultajā ūdenī tumsā bija dzirdami sāpju un šausmu kliedzieni. Pat tie, kas vispārējā haosā kaut kā tika pie glābšanas laivām, nomira no hipotermijas vai gūtajiem ievainojumiem.

Britu pasažieris Pols Bārnijs vēlāk stāstīs, ka nāve likās kā patvērums salīdzinājumā ar elli, kas valdīja apkārt, nāve bija mājīga, silta vieta. Viņš visu nakti pavadīja ar ledainu ūdeni piepildītā plostā, kurā cits pēc cita no hipotermijas dzīvību zaudēja viņa ceļabiedri. Bārnijs skatījās jūrā, lai nebūtu jāvēro pusdzīvo «cilvēku zupa» glābšanas plostā. Arī Ints Kļaviņš no Latvijas atradās šādā plostā kopā ar vēl vismaz 25 – galvenokārt jauniem – cilvēkiem.

Arī viņa acu priekšā pret rītu neveiksmīgas glābšanas operācijas laikā izdzisa kāda cita latviešu puiša dzīvība. 

Smilšu un akmeņu vāks uz pierādījumiem

Oficiālais katastrofas iemesls – milzīgie viļņi vētrā salauza prāmja viziera priekšgala slēdžus un stiprinājumus, kas bija pārāk mazi un kuriem vajadzēja būt septiņas reizes izturīgākiem, tāpēc 55 tonnas smagais vizieris nolūza. Prāmja autoklājā caur priekšgala rampu ar ātrumu 20 tonnas sekundē ielauzās milzīgas ūdens masas, izkustinot vairākus desmitus kravas automašīnu, kas nebija atbilstoši nostiprinātas.Ūdens pa ventilācijas lūkām strauji izplatījās pārējās kuģa telpās, izraisot strauju prāmja sasvēršanos uz labajiem sāniem.

FOTO: Vida Press

Pēc kapteiņa pavēles prāmi pagriezt pa kreisi tas sasvērās vēl vairāk un nogrima. Līdz ar to atbildība jāuzņemas vācu kuģubūvētavai «Meyer – Werft» un neprofesionālajai kuģa apkalpei, vismaz tā secināja jau nākamajā dienā pēc katastrofas izveidotā trīs iesaistīto valstu – Somijas, Igaunijas un Zviedrijas – valdību starptautiskā avārijas izmeklēšanas komisija (JAIC), kas avārijas cēloņus pētīja trīs gadus, neko jaunu tā arī neatklājot.

Lai gan sākotnēji tā laika Zviedrijas premjers Karls Bildts pauda apņemšanos prāmi un bojāgājušos izcelt no jūras, vēlāk viņš savas domas mainīja. Trīs nedēļas pēc katastrofas Zviedrijas valdība nolēma prāmi «Estonia», tāpat kā Černobiļas atomreaktoru, apklāt ar betona sienu, kas vēlāk gan izrādījās tehniski neiespējami. Sagatavošanas darbu laikā bojāejas vietai tika uzbērtas 400 000 tonnu smilšu un akmeņu. Pēc triju valstu vienošanās jebkādi niršanas un izpētes darbi šajā vietā tika aizliegti, par to tagad draud kriminālatbildība. Saprotams, ka visu šo gadu laikā nav parādījušies jauni videomateriāli un fotogrāfijas no dzelmes, kur atdusas «Estonia»,

- vieta tika slēgta, pirms starptautiskā komisija vēl bija beigusi izmeklēšanu.

Vēlāk neatkarīgos pētījumos gan atklājās cita aina. «Estonia» nebija paredzēts pasažieru pārvadāšanai atklātā jūrā, kuģim pat bija aizliegts atstāt Tallinas ostu sliktā tehniskā stāvokļa dēļ,tomēr tas devās reisā pēc augstu Zviedrijas amatpersonu iejaukšanās, bet pārbaudē konstatētie defekti no dokumentiem mīklaini pazuda.

Tuvinieki vēlas zināt patiesību

2016. gada oktobrī prāmja «Estonia» upuru tuvinieku fonds (SEA), kas pārstāv katastrofā bojāgājušo un cietušo zviedru radiniekus, Igaunijas valdībai nosūtīja vēstuli, kuru parakstījuši 87 prāmja katastrofas upuru tuvinieki un kurā lūgts atsākt izmeklēšanu, balstoties uz Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (IMO) likumu, kas paredz, ka «valstij vai valstīm, kas veikušas izmeklēšanu saistībā ar kuģošanas drošību, ir jāpārskata secinājumi un jāatsāk izmeklēšana tādā gadījumā, ja parādās jauni pierādījumi, kas var mainīt veiktā pētījuma būtību un secinājumus».

Tuvinieki nepiekrīt, ka kuģa vraks uzskatāms par viņu mīļo cilvēku kapu, un vēlas viņus apglabāt pienācīgi, ir bijis mēģinājums vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, taču tas noraidīts.

FOTO: Vida Press

Organizācijas pārstāvis Lenarts Berglunds sarunā ar portālu TVNET neslēpj, ka 1994. gadā dibinātā fonda mērķis ir atklāt «prāmja bojāejas patiesos iemeslus un noskaidrot, kāpēc iesaistīto valstu valdības slēpj patiesību». Berglunds uzskata, ka starptautiskā izmeklēšanas komisija ne tikai neņēma vērā tehniskos pierādījumus, bet arī pienācīgi nenopratināja izdzīvojušos, tā vietā jau pirmajās dienās pēc katastrofas noformulējot vainīgajiem izdevīgu skaidrojumu par notikušo un trīs gadus strādājot, lai to pierādītu, slēpjot atbildīgos.

Arī vēstulē Igaunijas valdībai norādīts, ka atsevišķi līdz šim par «sazvērestības teorijām» uzskatītie prāmja bojāejas skaidrojumi būtu jāuztver nopietni, tāpat kā neatkarīgo ekspertu veiktie pētījumi, analīze un secinājumi. Piemēram, vācu žurnālistes Jutas Rābes atklājumi – viņai pie kuģa vraka, neskatoties uz Zviedrijas varasiestāžu iebildumiem, izdevās nolaisties 2000. gadā kopā ar amerikāņu miljonāra Grega Bēmisa ekspedīciju.

Vēlāk Rābe nāca klajā ar videomateriāliem, kuros redzami neizskaidrojami caurumi kuģa korpusā, zem autoklāja, kurus vairākas neatkarīgas ekspertīzes atzina par sprādziena radītiem.

Turklāt pēc nolaišanās dzelmē žurnāliste apgalvoja, ka kapteinim galvā bijusi šauta brūce un kopā ar viņu uz komandtiltiņa atradušies vairāku neatpazītu cilvēku līķi privātās drēbēs. 

Vācu žurnāliste Juta Rābe

FOTO: AFP/Scanpix

Sazvērestības teorija kļūst aizvien ticamāka

Rābe uzskata, ka prāmis uzspridzināts, jo liktenīgajā naktī tajā uz Zviedriju vests PSRS militārais mantojums – radioaktīvie materiāli, vielas bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanai.

Igaunijas parlamentārās komisijas prāmja katastrofas izmeklēšanas lietā priekšsēdētāja vietniece, igauņu politiķe Evelīna Sepa, kura 2006. gadā atteicās parakstīt komisijas gala slēdzienu, ka uz «Estonia» nav atradusies militāra krava, apstiprinājusi, ka starp Zviedriju un Igauniju 1993. gadā tika noslēgta slepena vienošanās par militārā mantojuma transportēšanu. Vienošanās joprojām ir valsts noslēpums un ar to saistītie dokumenti – slepeni.

Bojāgājušo zviedru tuvinieku pārstāvis norāda, ka ilgu laiku apgalvojumi, ka ar prāmi «Estonia» vadāts padomju militārais mantojums, tika uzskatīti par baumām un «sazvērestības teoriju», taču Zviedrijas Apelācijas tiesa 2006. gadā apstiprināja, ka divas reizes «Estonia» slepeni vedis militāru kravu no Tallinas uz Stokholmu, vienu no tām – tikai nedēļu pirms «Estonia» reisa, līdz ar to traģēdijas naktī uz klāja varēja atrasties nezināma krava, kas varēja būt iemesls traģisko notikumu ķēdei.

Aizdomīgs šķiet arī fakts, ka pēdējā brīdī uz prāmja uzbrauca divas kravas automašīnas, kuru dēļ par 15 minūtēm kavējās reiss. Arī šis fakts ilgstoši dēvēts par «baumām», taču, kā norāda Berglunds, to apstiprinājuši arī divi zviedru aculiecinieki.

Viena no mašīnām lieciniecei izskatījusies pēc militārā transportlīdzekļa, tas ostā ieradies motociklu eskorta pavadībā īsi pirms prāmja atiešanas. Otrs liecinieks sniedzis liecības par dīvainiem apstākļiem saistībā ar automašīnu un kravas piederību. Abu liecinieku teiktais norādot, ka automašīnās bijusi slepena, bīstama krava, kādai nevajadzētu atrasties uz parasta pasažieru prāmja. Viena no kravām deklarācijā tika ierakstīta ar roku, otra vispār tur nebija atrodama. Šīs liecības nekad nav izmeklētas, uzsver Berglunds.

Dīvaina un neizskaidrojama ir arī vairāku svarīgu liecinieku pazušana – sākot ar kuģa otro kapteini Āvo Pihtu, kurš liktenīgajā naktī uz kuģa atradās kā pasažieris, it kā izglābās un vēlāk mistiski pazuda, un vēl septiņiem kuģa apkalpes locekļiem, kuru vārdi parādījās izglābto sarakstos, bet vēlāk izgaisa. Tas gan nebūtu nekas neparasts, jo bojāgājušo un izdzīvojušo saraksti toreiz tika rakstīti ar roku, sūtīti pa faksu, uzvārdi saukti pa telefonu, ar rakstāmmašīnu pārtaisīti, pārveidoti. Kāda cilvēka uzvārds pazuda un parādījās gan izdzīvojušo, gan bojāgājušo vidū. Patiesībā viņš nemaz nebija uzkāpis uz kuģa klāja. Cilvēks piezvanīja un paziņoja, ka nav cietis katastrofā, viņu no sarakstiem izņēma, bet dažas dienas vēlāk viņa vārds atkal tajos parādījās.

Taču Pihtu vairāki liecinieki atpazinuši vismaz trīs reizes pēc kuģa katastrofas, arī citi apkalpes locekļi it kā manīti dažādās pasaules malās.

Kuģa "Estonia" katastrofas simulācija

FOTO: Vida press/Kamerapress

Ko mēs nedrīkstam zināt?

Šobrīd SEA ir vienīgā Zviedrijā «Estonia» upurus pārstāvošā organizācija, lūgums atsākt izmeklēšanu nav pirmais - 2013. gadā tā vērsās pie Zviedrijas valdības, taču saņēma atteikumu, kas tika pamatots ar starptautisko vienošanos, kas liedz veikt jebkādas darbības prāmja bojāejas vietā, kas pasludināta par bojāgājušo kapavietu. Daudzi no bojāgājušo tuviniekiem tam nepiekrīt, stāsta Berglunds, viņi joprojām cer savus mīļos apglabāt pienācīgās mūžamājās, kas līdz šim nav izdevies, neskatoties uz to, ka Zviedrijas baznīcas pārstāvji pauduši, ka zemūdens izmeklēšanas darbi šajā vietā «netraucētu bojāgājušo mieru».

Vēstulē uzsvērts, ka jauna izmeklēšana nepieciešama, jo klajā nākušas «jaunas aculiecinieku liecības, vizuāli un taustāmi pierādījumi, kā arī zinātniski pamatojumi, kas ļautu labāk izprast traģēdijas iemeslus». Tāpat vēstulē apšaubīti oficiālās starptautiskās katastrofas izmeklēšanas komisijas secinājumi.

Katastrofas upuru tuvinieki uzsver, ka komisija nav pienācīgi sistemātiski izpētījusi un filmējusi vissvarīgāko pierādījumu lietā – kuģa vraku. Vai arī – ja tas darīts, tad rezultāti nekad nav publiskoti. Atsevišķu iesaistīto valstu un individuālu pētnieku atklātie rezultāti sniedz skaidrojumus, kuru pierādījumi atrodas jūras dzelmē. Kuģa vraks guļ tikai 80 metru dziļumā. Salīdzinājumam - kuģa garums bija 150 metri. Šodien šādā dziļumā mēdz nolaisties pat nirēji amatieri, un arī toreiz, 1994. gadā, tas nebija nekāds sarežģītais uzdevums Zviedrijas valdībai, uzsver Berglunds. Šodien, kad tehnoloģijas pavērušas jaunas iespējas, izpētes un filmēšanas darbus iespējams veikt, nolaižoties līdz pat 4000 metru dziļumā.

Kuģa "Estonia" katastrofas simulācija

FOTO: Vida press/Kamerapress

Berglunds uzsver, ka tikai fakts, ka pienācīgi netika izpētīts galvenais viegli pieejamais pierādījums - kuģa vraks, varētu būt pamats tam, lai  apšaubītu oficiālās starptautiskās komisijas izmeklēšanas secinājumus un kvalitāti.

Cita starpā, balstoties uz zinātniskiem pierādījumiem, ekspertu secinājumiem un pieredzi ar līdzīga tipa kuģiem, norādīts dīvainais apstāklis, ka kuģis nogrimis tik strauji. Ja vien kuģa korpusā nav citu ievērojamu bojājumu (sprādziena radītu caurumu?), tas sāniski apgāztos otrādi un šādi peldētu stundām vai pat dienām, jo gaiss kuģa korpusā neļautu tam nogrimt. Oficiālajā komisijas atzinumā norādīts tieši pretējais – ka kuģis pusstundas laikā apgāzās uz sāniem, gandrīz vienlaikus strauji nogrimstot. Nav izskaidrojuma, kāpēc tā noticis. Vēstulē uzsvērts, ka neviens līdzīga tipa prāmis līdzīgos apstākļos nav «uzvedies» kā «Estonia».

Kuģa "Estonia" katastrofas simulācija

FOTO: Vida press/Kamerapress

Tāpat Berglunds uzsver, ka joprojām daudzi dokumenti ir valsts noslēpums - piemēram Igaunijas iekšējās drošības dienesta ekspertu komisijas secinājumi 2006. gada 10. martā, ASV Nacionālās drošības aģentūras arhīvos ir septiņu lapaspušu garš dokuments par prāmja «Estonia» bojāeju, kas tiek uzskatīts par valsts noslēpumu, kura atklāšana «radītu nopietnus draudus nacionālajai drošībai». Arī Zviedrijas valdība noslepenojusi nezināmu skaitu dokumentu par prāmja bojāeju, kurus atklātībā varēs nodot tikai pēc 70 gadiem.

Berglunds uzsver, ka visi uzskaitītie apstākļi ir pietiekami, lai secinātu, ka oficiālā izmeklēšana par prāmja bojāeju nav veikta atbilstoši starptautiski pieņemtajiem katastrofas izmeklēšanas standartiem.

«Mēs joprojām gribam zināt patiesību, kāpēc gāja bojā mūsu tuvinieki, kas ir tas, ko mēs nedrīkstam zināt,» saka Berglunds. Nosūtītā vēstule ar lūgumu atsākt jaunu izmeklēšanu vieš cerību, ka baisākajai no Eiropas traģēdijām tiks norauts noslēpuma plīvurs un atvērta jauna lapa, kas vairs netiks aizpildīta ar puspatiesībām un noklusētiem faktiem. Kamēr valdības klusē, gaida gan tuvinieki, gan mirušie.

* Juris Rubenis