Baibu Strautmani zina visi, atceras viņas aktīvo dalību žurnālistikā un politiskajā sfērā. Tagad viņa spēlē mammas un mājsaimnieces lomu - kāda ir Baiba šajā ampluā, uzzini žurnāla «Lilit» jūnija numurā.
Strautmane: rezumējums - dzīvē viss ir kārtībā, bērni forši... bet raudu!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Neliels izvilkums no jūnija žurnāla «Lilit» intervijas, vairāk lasi šā mēneša žurnālā.
Kā šobrīd klājas Baibai? Viņa atbild - būtu grēks žēloties: «Domāju, man klājas ļoti labi, bet tā atkal nedrīkst teikt, jo kāds skatīsies ar baltu aci. [..] Jā, un arī par to, ka tev ir forši bērni. Katram cilvēkam viņa bērni ir vislabākie un visskaistākie. Tā saku arī par savējiem - visgudrākie, vismīļākie.
Mums mājās ir lieliska saskaņa, man nav jāuztraucas, vai būs nauda zālēm, ja tās vajadzēs, mums ir ko ēst.
Ja žēlotos, droši vien spļautu Dievam acīs.»
Kad runa nonāk pie interesēm ārpus mājas lietām, Baiba stāsta, ka nekas tā īsti nav mainījies: «Runājot par mani nevis kā mājsaimnieci, bet kā par cilvēku, kurš acīmredzot sabiedrībai savā ziņā ir interesants,
mani joprojām interesē viss, kas lielās līnijās notiek Latvijas politikā un valstī.
Lietojot senus citātus - kas notiek Latvijā...»
Kā ar kompānijām, ar kurām kopā piepildīt vēlmes un apmierināt intereses? «Mums, protams, ir draugi, ar kuriem tiekamies, bet visus pārējos, kuri mani interesē, varu satikt tviterī, tāpēc sociāli politiskā tusiņa trūkumu neizjūtu. Katru dienu tik tālu, cik man vajag, varu piedalīties sarunās par valsti, kādu uzrunāt vai kaut ko pateikt. Acīmredzot pietiekami efektīvi, ja ir tik daudz dažādu reakciju. [..]
Jau ļoti sen esmu sajutusi, ka no manis vajag vienu - lai es uzvestos kā normāla mājsaimniece un beigtu vārīties.»
Intervijā daudz tiek runāts par politisko skatuvi un aizkulisēm, tomēr nedaudz Baiba arī atklāj savu atpūtu kopā ar ģimeni: «Mēs ar Romualdu reizi gadā divatā braucam uz vienu sanatoriju, kur nedēļu to vien darām, kā sevi lutinām. Tas ir brīnišķīgs atvaļinājums. Bērni paliek mājās.»