Nesen publiskotā SKDS aptauja par Latvijas iedzīvotāju interesi par politiku ir viela pārdomām - konstatēts, ka cilvēku interese par politiskajiem procesiem samazinās: 2004.gadā 64% aptaujāto pilnībā vai daļēji piekrita apgalvojumam, ka viņi regulāri seko līdzi politiskajiem notikumiem valstī, bet šā gada februārī šis īpatsvars bijis 47 procenti. Visvienkāršākais būtu atcirst, ka pie tik ... [cenzēts] politikas kritums viegli izskaidrojams, tomēr, manuprāt, tas būtu nedaudz primitīvi.
Pirmkārt, neesmu pārliecināts, ka citās valstīs politikai regulāri sekojošo īpatsvars ir būtiski lielāks. Otrkārt, nav noslēpums, ka cilvēku interese palielinās, ja pie iespējamo notikumu apvāršņa parādās kaut kas ļoti būtisks – vienalga, valūtas reforma, militāra konflikta draudi vai krasas iekšpolitiskas izmaiņas. No šā viedokļa raugoties, intereses par politiskajiem notikumiem samazināšanos Latvijā pat var interpretēt kā kādam varbūt garlaicīgas prognozējamības pazīmi. Pieņemu, ka 2017.gadā interese par politiku Francijā ir lielāka nekā, piemēram, Somijā.
Tāpat jāņem vērā jautājums par jēdzienu interpretāciju. Kas šajā gadījumā tiek saprasts ar «politika»? Diezgan apsūnojusi, tomēr saturu nepazaudējusi tēma politiku komentējošu personāžu vidē ir tas, ka, piemēram, angļu valodā ir «politics» un «policy» («policies»), savukārt citās, t.sk. latviešu, jāaprobežojas ar «politika». Lai ilustrētu apgalvojumu, ka tā nav tikai spēle ar vārdiem, ieskicēsim šādu ainu. Ja ar «politiku» tiek saprasta politisko partiju un atsevišķu politiķu darbība, tad tas ir viens, un salīdzinoši zems intereses līmenis par šo sfēru tad mani nepārsteidz. Savukārt, ja ar «politiku» saprotam to, kā funkcionē nodokļu policija, tiesas, sociālie dienesti vai centrālā banka, tad gan jau cilvēkus šis aspekts interesē itin daudz. Latvijā ir tā iegājies, ka paralēli jau minētajam valodas ierobežojumam «pirmā politika» («politics») ir kaut kā pamanījusies radīt iespaidu, ka ar to ir izsmelta «politika» vispār. Tiesa, ir reizes, kad «pirmā» par «otro» atceras, – ja jāatrod skaidrojumi kādām neveiksmēm, un tad lieti noder birokrātijas (plašā nozīmē) piesaukšana1.
Pieņemu, ka lasītāju iepriekš paustais var garlaikot kā zināma «matu skaldīšana», tādēļ patiesībā plašo tēmu aprauju, lai palūkotos uz citu intereses mazināšanās iespējamo iemeslu. Izejas punkts – cilvēki par politiku interesējas, ja tajā ir harismātiskas personības. Ja nav, neinteresējas.
Te, protams, var vienlīdz kašķīgi un pamatoti apjautāties, kas tiek saprasts ar jēdzienu «harisma». Nu, uz Maksa Vēbera & Co mantojuma mūsdienās ir sazēlusi vesela nozare, kas dažbrīd, manuprāt, ieslīgst vieglā marasmā, mēģinot jēdzienu «harisma» kategorizēt sīkāk2, tomēr kopumā ikviens var šo tēmu papētīt pats. Mani vairāk interesē jautājums, kādēļ mūsdienu Latvijas politikā ir tāds harismātisku personību trūkums.
Pirmkārt, jānorāda, ka «harisma» un «atšķirīgums» nav viens un tas pats. Cik novērots, ir vēlētāji, kuriem atziņa «viņš nav tāds kā tie pārējie!» jau ir zināma kvalitātes zīme un stimuls par konkrēto politiķi balsot. Bet – nenoliedzot, ka, piemēram, Artuss Kaimiņš vai Juta Strīķe ir «citādi», diez vai viņus var saukt par harismātiskiem. Tāpat raksturīgi, ka vēlētājiem būtiska var likties atziņa, ka konkrētais politiķis «nezog». Tas, protams, ir būtiski, ir, tomēr, atklāti sakot, ir arī diezgan bēdīgi, ja vēlētājam, kā saka, jābūt pateicīgam jau par to, ka politiķis «nezog», kādu tur vēl harismu prasīt... Bēdīgi, ja izvēli – kaut pārcilāsim prātā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas – tik ļoti ietekmē apsvērumi par to, kurš «zog»/«varbūt nezags» vai «apnicis»/«vismaz kaut kas jauns». Bēdīgi, ka atskaites punkts ir kaut kas patiesībā pašsaprotams. (Negribu ieslīgt diskusijās par šo pašsaprotamību, vien izvirzīšu tēzi: ja indivīds grib varu, viņš ir ambiciozs, tad varai ir jābūt šim indivīdam pietiekoši lielai vērtībai kā tādai, lai banāla zagšana i prātā nenāktu.)
Cits un varbūt interesantāks ir jautājums, kāpēc vara neveido harismu ap šobrīd pašmāju politikā esošajiem tēliem. Te visvieglāk domu paskaidrot, minot Putina piemēru. Šim cilvēkam nonākot pie varas, viņš bija neizteiksmīgs un neharismātisks; skaidrs, ka nav jau pašā Putinā šo gadu laikā notikušas kādas kardinālas izmaiņas, tomēr, atvainojos par nezinātnisku formulējumu, lielas varas enerģijas koncentrēšanās ap indivīdu var harismu veidot, un, cik saprotams, Putina gadījumā tā arī noticis (vismaz Krievijas sabiedrības vairākuma skatījumā). Latvijā netrūkst politiķu, kas pie varas it kā bijuši tādā vai citādā formā salīdzinoši ilgi, tomēr neliekas, ka vara ir līdzējusi viņu harismai. Liekulīgā klanīšanās augstu amatpersonu priekšā neskaitās.
Viens no skaidrojumiem, kāpēc pat varas pozīcija nepalīdz harismai, ir tāds, ka mēs – lai gan labprāt veltām konkrētiem politiķiem skarbus apzīmējumus – patiesībā apšaubām, ka viņiem šī vara ir, ka viņu ietekme ir reāla. Kāda var būt harisma «vietas izpildītājam»? (Seko garš saraksts ar variantiem par «reālās varas» centriem – Brisele, bankas, Maskava, Vašingtona, kupla sazvērestības teoriju buķete utt.) Neapgalvoju, ka šāds vērtējums ir taisnīgs, tomēr tas rada ļoti interesantu jautājumu, ko varbūt sociologi var iekļaut kādā aptaujā, – kam, pēc cilvēku domām, patiešām ir vara Latvijā?
1. Ja kādu interesē «pirmās» un «otrās» politikas attiecības Krievijas kontekstā
2. Piemēram, visnotaļ gudrs vēsturnieks, kam «harismas» tēma jau nedaudz kļuvusi par apmātību
