Aktrise Kristīne Belicka vēl pirms kāda laika dzīvoja Menas salā kā precēta sieviete. Tagad viņa ir atgriezusies dzimtenē un aktīvi griež arī savas profesijas - aktrises izaugsmes ratu. Viņa ir tapusi par mammu, bet attiecības ar vīru tā arī neizdevās glābt. Kā viņai šobrīd sokas, to aktrise nedaudz atklāj intervijā žurnālam «Ieva»!
Kad Kristīne atgriezās Latvijā, viņa apmetās uz pagaidu dzīvi Kolkā, tobrīd sakot, ka Kolkas miers ir tas, kas viņai tajā brīdī nepieciešams. Tomēr, atgūstot skaidras domas un prāta mieru, aktrise saprata, ka ar mazu bērnu, kas vēl sēž ratos, ir jādodas uz galvaspilsētu.
«Man drosmes nekad nav trūcis. Vajadzēja sazināties ar cilvēkiem, atrast darbu, dzīvokli, bērnudārzu. Tādos brīžos tu pats sevi pārsteidz, jo nav variantu, ir jādara. Protams, būtu ērtāk palikt Kolkā uz visu dzīvi, strādāt vietējā veikalā, apprecēties ar kādu. Bet tas nav man. Vienu gadu Kolkā nodzīvot bija labi, pēc tam sapratu, ka tālāk tā nedrīkst.
Rīgā strādāju par viesmīli. Varēju samaksāt rēķinus un par bērnudārzu. Interesanti bija pavērot cilvēkus,
neapzināti es joprojām nodarbojos ar novērojumiem...» to laiku atceras aktrise intervijā «Ieva».
Vai tolaik viņai nav pietrūcis teātra prožektoru gaismu un aplausu? «Teātris jau nav visa dzīve. Tā jaunības maksimālismā šķiet, ka bez tā nevar. Bet pienāk tāds brīdis, kad saproti - dzīve ir dzīve,» pārliecināta ir Kristīne Beļicka.
Kopš Kristīnes aizbraukšanas apritējuši teju septiņi gadi. «Tiešām, septiņi gadi pagājuši... Tādā laikā cilvēkam nomainās pat mazākās šūniņas. Es esmu tikpat traka, kā biju, tajā pašā laikā ir cita brieduma pakāpe un dzīvē - citas prioritātes. Grūti atbildēt, lai tas neizklausītos tā ļoti filozofiski un samudrīti... Ir jau tādas meistarības fiškas, ko tu izkop izrāžu laikā. Bet tas, ko tu spēlējot velc no sevis, nevar pazust, tas ar pieredzi kļūst tikai dziļāks.
Bērns, protams, ir viena no lielākajām prioritātēm. Viņam piedzimstot, prioritātes vispār samainās vietām. Pirms tam tu esi liels egoists,
liekas, ka nekad nemirsi, liekas, ka esi pats galvenais dzīvē. Kad piedzimst bērns, egoismu noliec malā.»
Par dēla tēti Uldi Kristīne nerunā daudz, vien uzsver, ka tas nav nekas traks, ja nākas pildīt abas lomas ģimenē: «Ikdienā es dēlam esmu gan tēvs, gan māte vienā personā. Es no tā netaisu nekādu traģēdiju un ticu, ka arī puikam tā nebūs nekāda traģēdija. Es domāju: ja tu pats nesabiezini krāsas, tad arī nekas nenotiks, ja esi audzis bez tēva... Bet es nekad nesaku Sebastianam neko sliktu par viņa tēvu. Sebastianam ir savas attiecības ar tēvu, un lai viņi tās veido.»
Pilnu interviju lasi šīs nedēļas žurnālā «Ieva».
