Nesen kādā Austrumeiropas politiskajiem procesiem veltītā forumā bulgāru izcelsmes politologs Ivans Krastevs atgādināja kādu parupju anekdoti no sociālistiskās Čehoslovākijas laikiem - naksnīgā Prāgā gājējs ierauga acīmredzot pārāk daudz iedzērušu līdzcilvēku, kurš, atbalstījies pret sienu, vemj. - Jā, biedri, es pilnīgi piekrītu jūsu vērtējumam, saka garāmgājējs. Nebeidzamā muldēšana sabiedrību tā nogurdina, ka liela daļa no mums vairs nespēj iedziļināties notiekošajā.
Būtu nepiedodami banāli izteikties par aizvadītās nedēļas terora aktiem Stokholmā un Pēterburgā žanrā «kas vainīgs, ko darīt?». Tādēļ tikai dažas piezīmes par to, ko nozīmē šādi notikumi mūsdienu informācijas plūsmu caurstrāvotajā pasaulē.
No vienas puses, informācijas par notiekošo operativitāte ir noderīga kaut tā elementārā iemesla dēļ, ka kliedē neziņu par notikušā būtību (ir tomēr atšķirība, vai pilsētā X noticis terora akts vai, piemēram, gāzes noplūdes izraisīts sprādziens). No otras puses, neizsīkstošā informācijas plūsma objektīvi sevī nes daudz nepārbaudīta, un tam savukārt var būt nopietnas sekas. Piemēram, Pēterburgas nozieguma gadījumā var tikai iedomāties, ar ko saskaras cilvēks, kura attēls izplatījās kā it kā aizdomās turētā. Faktiski viņš rezultātā pilnīgi nevainīgs varēja zaudēt dzīvību. Stokholmas gadījumā mazāk bīstama, tomēr simptomātiska bija ziņa par it kā notikušu apšaudi kādā citā pilsētas kvartālā. Atļaušos apgalvot, ka neprofesionālis (mani ieskaitot) var sajaukt šāviena troksni ar pavisam citas izcelsmes troksni. Tomēr tas netraucē nebeidzamā «on – line» režīmā dzīvojošo mūsdienu cilvēku steigties dalīties sociālajos tīklos ar savu «informāciju». Tas, ka šāda «informācija» var izraisīt papildu paniku ar neprognozējamām sekām, acīmredzot neliekas būtiski.
Terora akts ir kaut kas cilvēkam tik ārkārtējs, ka būtu netaisnīgi prasīt aukstasinīgu rīcību – vienkārši jārēķinās, ka šo noziegumu potenciālā klātesamība ikdienā rada neirotisku noskaņu sabiedrībā.
Lai cik pamatota būtu Sīrijas režīma sodīšana par civiliedzīvotāju slepkavošanu, ASV prezidenta pavēle veikt raķešu uzbrukumu aviobāzei Sīrijā pirmkārt orientēta uz pašmāju auditoriju. Trampam, kura apgalvojumus par spēju panākt savu iedragājis neveiksmīgs mēģinājums mainīt veselības aprūpes modeli, ir ļoti svarīgi parādīt: ja viņa priekšgājējs gan runāja par t.s. sarkanajām līnijām Sīrijā, t.sk. ķīmisku ieroču vēršanu pret civiliedzīvotājiem, tomēr neko daudz reāli nedarīja, kad šīs līnijas tika pārkāptas, viņš, Tramps, rīkojas nekavējoties. Tāpat uzbrukums aviobāzei, kas prognozēti izraisījis Kremļa nosodījumu, Trampa administrācijas skatījumā ir pierādījums tam, ka joprojām virmojošās aizdomas par viņa komandas sakariem ar Krieviju ir nepamatotas.
Cik noprotams, lielus zaudējumus Asada režīmam uzbrukums reāli nav nodarījis, līdz ar to var runāt par politisko PR, un no šā viedokļa Latvijas ārlietu ministrs savā tūlītējā publiskā atbalstā uzbrukumam varēja arī nebūt tik aizrautīgs. Cita lieta, ka pats uzbrukums aviobāzei ir mājiens, ka ASV gluži nav mierā ar Kremļa visatļautību Sīrijā, un no šā viedokļa tas ir savlaicīgs, tomēr nedomāju, ka tas maina kopējo situāciju: cilvēki Sīrijā ir tikai klātesošie uz «lielo puišu» šaha dēļa.
Lai gan Latvijas parlaments labā nozīmē atpaliek no kolēģiem citās valstīs bļaušanā un kautiņu rīkošanā, nevarētu teikt, ka debašu kvalitāte Saeimā nebūtu uzlabojama. Acīmredzot līdzīgi domā grupa deputātu, kuri aizvadītajā nedēļā informēja, ka ir vienojušies par «Brīvām saistībām cieņpilnam dialogam politikā». Grupas sastāvs (dažādās frakcijās strādājoši) vedina domāt, ka te nav runa par politisko PR, mēģinot pievērst sev uzmanību (galu galā parlamenta vēlēšanas būs tikai nākamgad). Acīmredzot Ilmārs Latkovskis (NA), Laimdota Straujuma (V), Nellija Kleinberga (RA), Valdis Skujiņš (ZZS) u.c. ar šo vēlamās uzvedības kodeksu vienkārši vēlas paust, ka Saeimas plenārsēdēs bieži novērojamais nav vienīgais iespējamais modelis. Un zināmā mērā traģikomiski, ka «saistību» dokumentā aprakstītais jau nav nekas vairāk par to, kā jāuzvedas cilvēkam, kurš puslīdz ciena citus. Turklāt šīs deputātu grupas lēmums par kādu īpašu saistību formulēšanu un uzņemšanos arī liecina, ka Saeimas deputātu ētikas kodekss reāli nefunkcionē (tam varētu piekrist).
Lai gan šai iniciatīvai nav reālu juridisku seku, tā aktualizē jautājumu par gaumi politikā. Proti, emocijām, gatavībai uzbrukt ir vieta politikā, politika nav apcerīga vakarēšana, tomēr cīņai nav jādevalvējas līdz pašmērķīgumam un tukšvārdībai.
«Runājiet, strīdieties, bet palieciet kopā, jo tas ir Latvijas Zemnieku savienības spēks,» LZS kongresu nedēļas nogalē uzrunāja premjers. Nevarētu gan teikt, ka Kučinska «recepte» garantē jēdzīgu partijas darbu, jo mums jau ir precedents – Vienotība. Kas strīdējās, strīdējās, it kā kopā palika, bet – šķiet, nav jāpārstāsta. Attiecīgi jautājums ir par to, kādēļ LZS gadījumā modelis strādātu labāk nekā Vienotības.
Daļēji tādēļ, ka «zemniekos» reālu vai pašiedomātu «zvaigžņu» ir mazāk. Pārcilāsim prātā redzamākos «zaļo zemnieku» pārstāvjus šobrīd. Premjers – Liepājas partija. Prezidents, aizsardzības un veselības ministri - «zaļie». Finanšu ministre - «ventspilniece». Ja tā var teikt, labi atpazīstamu «īsto zemnieku» tik vien ir, cik zemkopības un satiksmes ministri. Plus Brigmanis un varbūt Jelgavas mērs. Līdz ar to rodas ironisks jautājums, par ko tad piesauktie strīdi? Strīdus parasti uztur vai nu būtiski atšķirīgi skatījumi uz kādu jautājumu (tas nav LZS gadījums, šķiet) vai arī izteikti ambiciozas personības zem viena politiskā jumta. Tātad strīdi ir par, smalki izsakoties, resursu sadali? LZS noteikti apvainotos par šādu versiju kā netaisnīgu, tomēr zināmā mērā paši vainīgi, jo partijas ideoloģiskais profils ir ļoti izplūdis (kāds var saprotami paskaidrot, ko LZS izpratnē nozīmē «konservatīvisms»?) un partija vairāk atgādina apolitisku varas īstenošanas struktūru.
