/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/06/17/16929962t1h04f3.jpg)
Tātad, situācija ir šāda: jūs darbā saņemat naudas prēmiju. Jau iepriekš jūs visiem saviem kolēģiem, citu uzņēmumu darbiniekiem un pat bezdarbniekiem lielīgi stāstījāt, ka jūsu prēmija būs pati lielākā. Superprēmija! Daudz lielāka nekā pārējiem, ja citiem vispār kaut ko piešķirs. Un par šo lielo naudu jūs nopirksiet sev lielisku kafijas automātu.
Pēkšņi izrādās, ka jūs tik tiešām esat saņemis pašu lielāko naudas prēmiju uzņēmumā. Citi arī saņēma, bet mazākas. Jūs, protams, esat lepns kā pāvs un pie pirmās izdevības pilnīgi visiem, kas jautā un nejautā, stāstāt, ka jūsu prēmija ir pati lielākā. Ka jūs esat uzvarējis šajā naudas prēmiju sacensībā. Nepārprotams un neapstrīdams uzvarētājs.
Bet tad izrādās, ka pat ar pašu labāko prēmiju kafijas automātam naudas nepietiek. Teorētiski varētu sarunāt ar citiem kolēģiem un šim lieliskajam, pienu putojošajam kafijas automātam sastiķēt naudu kopā. Piemēram, sarunāt pirkumu veikt kopā ar Annu, Pēteri, Juri vai Valdi – it kā nekādas vainas.
Tomēr bija piemirsies, ka pēdējo pusgadu birojā esat nepārtraukti klaigājis un visiem pārējiem stāstījis, ka Pēterim smirdot seja, Anna esot zirgaģīmis, Valdim patīkot mazi zēni, bet Juris pa kluso sperot un nesot mājās uzņēmuma tualetes papīru un pildspalvas. Izrādās, ka nevienam no viņiem jūs nepatīkat. Viņi burtiski labprātāk noskalotu savas saņemtās prēmijas podā, nekā piekristu tās izmantot, lai kopā ar jums kaut ko nopirktu.