Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Egliens: ne brīdi nepieļāvu domu, ka tiešām varētu kļūt daļēji nekustīgs

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pirms kāda laika sabiedrību pāršalca ziņa par tautā iemīļotā aktiera Mārtiņa Egliena negaidītajām veselības problēmām, kas šobrīd ir rimušās un ļauj aktierim uz šo dzīves posmu atskatīties, runājot par slimību atklāti. «Agrāk mēdzu krist panikā tur, kur tai īsti nav pamata, reaģēt ļoti emocionāli. Bet šoreiz, kad vairs nevarēju īsti pastaigāt un tiešām drīkstētu kārtīgi satraukties, biju pavisam mierīgs,» izdevumā «Santa» intervijā runā aktieris Mārtiņš Egliens.

Piedāvājam ieskatu intervijā žurnālā «Santa», kur Mārtiņš runā par savu slimību un cīņu ar to:

  • Sāpes nav grūtas. Tās tikai ir apgrūtinošas, rada neērtības. Grūti bija tas, ka sakrita divas lietas - nopietna muguras problēma un Laimas slimība.

    Vieni ārsti uztraucās par mugurkaulu, otri par Laimas slimību, un visi nevarēja vienoties, kāpēc vairs nevaru paiet.

    Jo kājas var atņemties gan no viena, gan otra. Ja vainīga mugura, tad pastāv iespēja, ka cilvēks kļūst daļēji invalīds. Grūtākais bija neziņa. Viedokļi par manu diagnozi mainījās ik pa stundai. Tiklīdz tu vienu slēdzienu esi pieņēmis, samierinājies ar to un sāc apsvērt, kā ārstēties un dzīvot tālāk, tiek piedāvāta nākamā versija.

    Pa vidu uztraukušies tuvinieki, kas zvana un dod pretējus padomus par to, vai piekrist operācijai.

    Un man pašam vien bija tas lēmums jāpieņem.

  • Ne brīdi nepieļāvu domu, ka tiešām varētu kļūt daļēji nekustīgs. Pareizāk sakot, ar prātu sapratu, ka tā var notikt, bet uz mani tas neatstāja nekādu iespaidu. Iekšā kāds teica, ka situācija atrisināsies. Ja kāds mani būtu nofilmējis, kad mēģināju staigāt kā pīle pa ledu, katra kāja slīd uz savu pusi...

    Tagad, to skatoties, mani varbūt pārņemtu tās šausmas un panika, kam bija jābūt.


  • Lai gan jāatzīst, ka nesen esmu pievienojies cilvēku pulciņam, kuri slimo ar veģetatīvo distoniju. Biju patīkami pārsteigts par kompāniju, ar kuru dalu šo dīvaino diagnozi...

    Godīgi sakot, īsti nesaprotu, kas ir veģetatīvā distonija. Man tā drīzāk šķiet zīme no ķermeņa vai no augšas, ka esi pārpūlējies vai pārstresojies.

    Zīme nav slimība.

  • Pēc mēneša slimnīcā un sanatorijā sāku ilgoties pēc tā, kas mani it kā bija nokaitinājis un apnicis, nesagādāja nekādu prieku. Bet medaļai ir ari otra puse - tiklīdz tu izveseļojies un atgriezies ikdienā, šī spēja novērtēt mazos dzīves jaukumus tikpat ātri zūd un burkšķis ir atpakaļ. Bet es vairs tik viegli neļaujos neapmierinātībai un burkšķim. Esmu iemanījies jau laikus pamanīt, ka neapmierinātība tuvojas, un padzīt to projām. Tātad nelielas izmaiņas manī tomēr notikušas.

Pilnu interviju lasi žurnāla «Santa» aprīļa numurā!

Uz augšu
Back