Spēles ar jēgu zaudējušiem vārdiem

FOTO: TVNET karikatūra: Toms Ostrovskis

Pēdējā laikā Latvijas publiskajā telpā iezīmējusies tēma, kam tad «pieder» Baltija – Austrumeiropai vai Ziemeļeiropai, ir neauglīga.

Taisnības labad jāsaka, ka centieni pieslieties grupai (valstu, kultūras utt.), kas ceļ pašapziņu, vai, no otras puses, distancēties no kādas citas grupas, nav unikāla Latvijai vai Baltijai kopumā. Te var minēt, piemēram, jēdziena «Dienvideiropa» lietošanu, lai mēģinātu ar politiskās un kultūras vēstures faktoriem izskaidrot kādas ķezas, teiksim, šodienas Grieķijas vai Itālijas ekonomikā. Vismaz savulaik slovēņiem varēja pamatīgi krist uz nerviem ar jautājumu, vai viņu valsts ir «Balkāni», utt.

Lai kā būtu, manuprāt, šādi vispārinoši apzīmējumi mūsdienās ir tikpat «saturīgi» kā 1936.gadā iznākušajā krājumā «Jaunais nacionālisms» lasāmā tēze par latviešu tuvību Ziemeļeiropai: «Starp latviešiem ziemeļrase ir stiprāk reprezentēta nekā starp vāciešiem.» 1 Un te pat runa nav par konkrēti Latvijas pozicionēšanos.

Piemēram, ir jēdziens «Centrāleiropa», šodienas politiskajos tekstos tiek lietots arī jēdziens «Višegradas grupa». Šo valstu politiķi varbūt arī vēlētos redzēt grupu kā vienotu, attiecīgi ietekmīgāku, spēlētāju Eiropā, tomēr vismaz socioloģiskās aptaujas liecina, ka Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas iedzīvotāju savstarpējās jūtas un priekšstati par «kopīgo vēsturi, tagadni un nākotni» ir atšķirīgi un raibi kā dzeņa vēders 2. Līdz ar to jēdziens «Centrāleiropa» vērtējams skeptiski. Turklāt, ja šīs valstis tad nu būtu «Centrāleiropa», kas tad ir «Austrumeiropa»? Baltija? Labi. Baltkrievija? Varu iedomāties mētāšanos ar rokām, norādot, ka Baltkrievija «vispār nav nekāda Eiropa». Lai gan arī šāds izteikums ir vismaz pārsteidzīgs un nekorekts, ja patur prātā diskusijas par «savu vietu» vismaz baltkrievu inteliģences aprindās, kas aizsākās jau XX gadsimta sākumā un turpinās joprojām 3.

Kas vispār ir arguments šiem pūliņiem noskaidrot, kam nācija x ir «tuvāka» vai «radniecīga»? Kaut kāds kopīgas vēstures nogrieznis? Un? Var jau ilgi un aizraujoši runāt par, piemēram, «kopīgo Austroungārijas impērijas mantojumu», tāds kultūras mantojuma izpausmēs arī pastāv, bet vai tas traucēja, teiksim, Ungārijai un Rumānijai, ungāriem un slovākiem, politiskajā līmenī sākt plūkties uz nebēdu, vēl pirms dārgā «kopīgā senča» līķis, piedošanu, bija godam apglabāts? Nē, protams 4. Piederībai vienai reliģiskajai konfesijai? Saturiski tukša konstrukcija, turklāt ne tikai tāpēc, ka mūsdienās reliģijas vieta ir mainījusies. Šī, piedošanu, ņemšanās ap konfesijām kā «matricām» sliktākajās vulgarizēta Maksa Vēbera tradīcijās «aplauzās» jau krietni sen, kad tēze par katolicismu kā uzņēmējdarbības garam it kā nedraudzīgu konfesiju (iepretī it kā draudzīgajam protestantismam) sadūrās ar baskiem, kuri vairumā ir bijuši katoļi un vienlaicīgi izcili uzņēmēji dažādās pasaules malās.

Un no kurienes vispār šī vēlme tikt uzskatītiem par «Ziemeļeiropas», nevis «Austrumeiropas» sastāvdaļu? Tāpēc, ka «Ziemeļeiropa» ir turīgāka? Ir, bet sevis «pieskaitīšana» turīgākiem vien neko nemaina. Mēs tik ļoti šādi cenšamies atkratīties no PSRS perioda? Tad jāatgādina, ka pirms Otrā pasaules kara neatkarīgas valstis bija arī «Austrumeiropas» (vai «Centrāleiropas»?) tautām. Mums liekas, ka «Ziemeļeiropa», salīdzinot ar «Austrumeiropu», ir kaut kā «civilizētāka», «demokrātiskāka»? Nu, tas atkarīgs, cik tālu vēsturē lūkojamies. Savulaik biju pārsteigts, piemēram, uzzinot, cik asiņains bijis pilsoņu karš Somijā 1918.gada ziemā, kad «sarkano» un «balto» somu savstarpējās cīņās dzīvību zaudēja apmēram 36 000 cilvēku. Un kā ar dažādu, teiksim tā, savdabīgu politisko grupu pieaugošo popularitāti šodienas Somijā un Zviedrijā?

Jāsaka gan, ka tikpat absurda ir stīvēšanās pretējā virzienā, paužot, ka Latvija patiesībā esot «tuvāka» Krievijai. Jo es gribētu gan dzirdēt zinātniski kaut cik korektu (bez stulbiem stereotipiem) aprakstu šai «Krievijai», kurai mēs esot «tuvāki». Nojaušu, ka šīs pozīcijas paudēji netieši mēģina kādas netīkamas šodienas Latvijas sabiedrības mentalitātes iezīmes vai prakses interpretēt kā «mantojumu», kas saņemts no austrumu kaimiņa, bet tas ir tikpat smieklīgi kā pašā Krievijā nereti sastopamā tiekšanās atsaukties uz «mongoļu – tatāru jūgu» kā cēloni visām iespējamām nedienām agrāk, šodien un arī turpmāk.

Manuprāt, ir jābeidz šie mēģinājumi «pieskaitīties» vai «nodalīties». Sabiedrība var definēt to pazīmju kopumu, kas ļautu tai veidot kaut cik komfortablu funkcionēšanu, un ir pilnīgi vienalga, kā šis kopums tiek saukts, - «skandināvisks», «austrumeiropeisks» vai «konfuciānisks».

Atsauces:

1. Pilnai laimei vēl kāds citāts no krājuma: «Agrāk garu galvu saistīja ar augstāku apdāvinātību. Šāds uzskats izrādījies par nepamatotu. Apaļa galva jāatzīst par pārāku.»

How societies in V4 countries percieve each other and the format of the group?

Истоки беларусского национализма: самоопределение и политика на границах Европы

4. Pat būdamas it kā sabiedrotās – jo abas bija nacistiskās Vācijas sabiedrotās – Ungārija un Rumānija 1940. - 1943. gadā viena pret otru izturējās izcili riebīgi. No Ungārijas tolaik kontrolētās Ziemeļtransilvānijas uz Rumāniju bija spiesti bēgt 193 000 rumāņu, savukārt no Dienvitransilvānijas uz Ungāriju rumāņi «izspieda» 150 000 ungāru (krājums «Austrumeiropa pēc «Versaļas»», Sanktpēterburga, 2007.gads, 88. lpp.)

Uz augšu