«Tu tikai nevienam nestāsti, ka nāc pie mums» jeb kā sektas vervē cilvēkus

FOTO: PantherMedia/ScanPix

Vairākām destruktīvām sektām un kultiem ir tā dēvētie runātāji, kuru galvenais uzdevums ir piesaistīt attiecīgajai organizācijai jaunus sekotājus. Šie cilvēki mēģinās jūs labvēlīgi noskaņot pret sevi un uzzināt iespējami daudz privātas informācijas par jums – to, kur jūs dzīvojat un strādājat, vai jums ir ģimene, kas jūs uztrauc un interesē. Jo vairāk viņi uzzina, jo lielāka iespēja, ka jūs uzķersieties uz viņu manipulācijām. Portāla TVNET krievu valodas versija piedāvā kārtējo rakstu sērijā «Uzmanību, sektas!» - šoreiz par to, kā sektas vervē jaunus sekotājus.

Es pati uz sevis pārbaudīju, kā darbojas mehānismi, ar kuru palīdzību «garīgie centri» piesaista jaunus sekotājus, un kā potenciālos klientus cenšas nelaist prom šīs aptuveni reliģiskās organizācijas, kas gan vairāk atgādina finanšu piramīdas.

Pirmā tikšanās

Ar Ludmilu es iepazinos pirms sava pirmā «garīgā centra» «Atdzimšana» apmeklējuma. Viņa stāvēja pie vārtiņiem pie kādas sētas ieskautas mājas Rīgā, Āraišu ielā, it kā gaidītu tieši mani.

«Jums šeit, šeit, viss ir pareizi,» saka sieviete, kura mani gandrīz aiz rokas ved pa gaiteņiem uz zāli, kuru saviem sestdienas pasākumiem nomā «garīgais centrs», kas patiesībā ir Ukrainā radusies totalitāra sekta.

Ludmila ir aptuveni sešdesmit gadus veca. Viņa ir labi ģērbusies, ausīs – zelta auskari. Viņa smaida tik nedabīgi saldi un tik draudzīgi, ka šķiet, ka viņa tikko izkāpusi no kāda reklāmas plakāta.

Mirkli vēlāk Ludmila mani iepazīstina ar organizatori Mariku, es kautrīgi apsēžos pēdējā rindā, man blakus sēž jauns vīrietis.

Visu «sanāksmi» – gan tad, kad cilvēki lūdzas, izstiepuši rokas, gan sludināšanas laikā, gan tad, kad cilvēki tiek mudināti ziedot desmito tiesu, gan «attīrīšanās» rituāla laikā - Ludmila neizlaiž mani no acīm.

«Es biju tajā nometnē – tādā straumē peldējos! Dieva uguns pār mani lija,» mana jaunā paziņa man čukst brīdī, kad sanākušajiem tiek rādīta kristīgās nometnes «Mozus kalns» reklāma.

Reklāmā redzami neskaitāmi cilvēki, kuri gluži kā hipnotizēti klausās «Atdzimšanas» līderī Vladimirā Muntjanā, kurš sevi dēvē par Dieva oficiālo pārstāvi uz Zemes. «Atdzimšanas» izveidotāja Muntjana kriminālā pagātne, viņam piederošās dārgās automašīnas un nekustamie īpašumi, par ko vēsta neskaitāmi avoti, sanākušo prātus, spriežot pēc visa, nemaz neuztrauc.

Ziedojumu vākšanas laikā Ludmila pagriežas pret mani un čukst: «Pagaidām jums nekas nav jādara.»

Pēc pirmā «Atdzimšanas» apmeklējuma es izlasīju kādas ukraiņu žurnālistes rakstu. Arī viņa centās noskaidrot, kas notiek aiz šā «garīgā centra» durvīm. Arī šī žurnāliste raksta par kādu sievieti, kas viņu sagaidīja pirms sanāksmes un visu pasākuma laiku paturēja savā redzeslokā.

«Es vēlreiz aplūkoju savu jauno paziņu. Pēc skata – parasta pensionāre. No malas skatoties, nekas neliecina, ka viņa varētu būt «Atdzimšanas» sekotāja. Tomēr viņas līdzdalības līmenis drīz vien kļūst skaidrs. Stādās priekšā kā Anna Fjodorovna. Stāsta, ka jau 28 gadus «mētājusies» starp dažādām baznīcām, mēģinot atrast savai sirdij tuvāko. Pēdējos piecus gadus ir «Atdzimšanā»,» par saviem novērojumiem raksta ukraiņu žurnāliste.

Nezinu, vai sakritība, bet vēlāk kaut ko līdzīgu man Rīgā stāsta Ludmila – dažādas baznīcas viņa apmeklē jau vairāk nekā 20 gadus. Lielāko daļu šā laika viņa bijusi Alekseja Ļedjajeva vadītajā draudzē «Jaunā paaudze», savukārt «Atdzimšanu» apmeklē pēdējos dažus gadus.

Otrā tikšanās

Visu nedēļu pēc mana pirmā «Atdzimšanas» apmeklējuma es no Ludmilas saņemu īsziņas – tajās ir gan laba rīta vēlējumi, gan dažādi attēli par to, kā Dievs mani mīl. Ludmilai kaut kādā brīnumainā veidā izdodas veiksmīgi balansēt starp pieklājīgu uzmanības pievēršanu un uzmācību.

«Viktorij, tu esi kaut ko dzirdējusi par Ļedjajevu? Tas ir cits dievnams. Aiziesim otrdien uz viņa radošo vakaru, un varēsi izvēlēties, kas tev vairāk iet pie sirds. Tu būsi tāda evaņģēliste, es to jūtu,» neilgi pirms mana otrā kalpojuma «Atdzimšanā» tumšā gaitenī man čukst Ludmila.

Otrā sanāksme ir ļoti līdzīga pirmajai – izskan aicinājumi atteikties no «pasaules priekiem», tā vietā ziedojot Dievam. Ludmila joprojām mani joprojām «pieskata» gandrīz visu pasākuma laiku.

Tomēr šajā reizē, kad zāles centrā parādās plastmasas spainis ziedojumiem, Ludmila vairs nesaka, ka man nekas nav jādara. Tieši otrādi – viņa uzstājīgi uz mani skatās, it kā gaidot, kad es beidzot vilkšu no somas ārā savu naudasmaku.

«Atdzimšanas» sekotājiem «jāatdod Dievam» gan 10% no visiem saviem ienākumiem, gan jāveic arī regulāri «brīvprātīgi» ziedojumi dievkalpojumu laikā.

Trešā tikšanās

Ar Ludmilu, kurai bija jāved mani uz Alekseja Ļedjajeva radošo vakaru, mēs tiekamies tramvaja pieturā Krišjāņa Barona ielā.

«Ejam dzert kafiju,» saka man sieviete un ņem mani zem rokas un ved sev līdzi.

Izrādās, uz Ļedjajeva vakaru mēs tomēr neiesim, bet «vienkārši parunāsimies».

Kafejnīca ir pilna, tomēr divas meitenes savāc savas mantas un dodas uz izeju. «Paldies mūsu varenajam Dievam,» brīvu vietu parādīšanos kafejnīcā komentē Ludmila.

Ludmila uzstāj, ka par kafiju maksās viņa. Es piekrītu. Mēs apsēžamies pie galda. Ludmila izvelk no somas pīrādziņus un konfektes ar marmelādes pildījumu.

Iepriekšējā mūsu tikšanas reizē Ludmila man jautāja, ar ko es nodarbojos. Es šādam jautājumam nebiju sagatavojusies, tāpēc nācās improvizēt – es saku, ka esmu pavāre.

Tagad Ludmila vēlas zināt vairāk – kurā Rīgas rajonā es dzīvoju, vai man ir vīrs un bērni, no kādas pilsētas es esmu pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, ar ko nodarbojas mani vecāki, kur tieši es strādāju un vai kāds no maniem tuviniekiem vai draugiem zina, ka es esmu nodevusies garīgiem meklējumiem un jau vairākas reizes apmeklējusi «Atdzimšanu».

«Kāda tu gudra! Tas ir pareizi. Nesaki nevienam un nestāsti neko. Kāpēc? Tāpēc, ka tu vēl neproti pareizi izstāstīt un cilvēki vēl padomās, ka ar tevi kaut kas noticis, ka jumts ir aizbraucis,» uz manis teikto, ka par «garīgā centra» apmeklējumu es nevienam neesmu stāstījusi, priecīgi reaģē Ludmila.

Visus jautājumus viņa man uzdod it kā starp citu, un lai kādas arī būtu manas atbildes, vienmēr izrādās, ka mums ir daudz kā kopīga.

Uz manu izdomāto atbildi par dzīvesvietu viņa stāsta, ka arī ilgu laiku dzīvojusi Rīgas centrā. Uz manis teikto, ka es esmu no Ventspils un ka mani vecāki strādā ostā, Ludmila atbild, ka viņas tēvs bija jūrnieks.

«Viktorij, mums ir tik daudz kā kopīga,» sajūsmināti secina mana sarunu biedrene.

Kādā brīdī es iedomājos, ka gadījumā, ja es tiešām būtu vientuļa un man man būtu nepieciešams atbalsts no citiem cilvēkiem un komunikācija ar viņiem, doma par iestāšanos «Atdzimšanā», kur man ir garantēta uzmanība un kopības sajūta, man varētu šķist visnotaļ pievilcīga.

«Es tevi aizvedīšu uz mājas grupu, ar visiem iepazīstināšu. Ja tev kas atgadās, droši zvani. Es uzreiz lūgšos, un tu redzēsi rezultātu. Tu esi manā sirdī, un es gribu palīdzēt tev atžirgt,» stāsta Ludmila.

Daudzās sektās ir «runātāji», kuru uzdevums ir sākt kontaktēties ar jauniņajiem, iegūt viņu uzticību un censties iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par viņiem.

«Runātāji» vispirms stāsta par sevi, uzsverot to, kā sekta viņiem ir palīdzējusi un kā viņi ir atraduši līdzīgi domājošus cilvēkus, kas vienmēr būs gatavi atbalstīt. Viņi arī stāsta par to, kā dievkalpojumu apmeklēšana ir padarījusi viņus laimīgākus, veiksmīgākus un veselākus.

Dažādu «brīnumainas izdziedināšanas» stāstu «Atdzimšanas» sekotāju vidū ir daudz – noslēdzot «partnerību ar Dievu», kas paredz regulāru ziedojumu veikšanu, «Atdzimšanas» sekotāji «izārstējas» gan no hepatīta, gan no tuberkulozes un pat vēža, kā arī no daudzām citām slimībām.

«Viņam jau no dzimšanas bija problēmas ar sirdi, uztaisīja operāciju, sabojāja daudzus iekšējos orgānus. Un viņš vispār nestaigāja. Bet tad sāka staigāt! Pēc nedēļas māte atnāca un stāstīja – redziet, viņš jau skrien! Dievs, tu esi tik varens. Ārsti nevarēja palīdzēt, bet mūsu Dievs palīdzēja,» Ludmila man stāsta par kādu «brīnumaini izdziedinātu» bērnu.

Ludmila sagaida, ka es uz viņas atklātību atbildēšu ar to pašu – viņa vienu pēc otra uzdod man dažādus personiskus jautājumus. Atbilžu vietā es viņai sniedzu dažādus faktus no savas izdomātās biogrāfijas.

Pēcvārda vietā

Ludmilas interese par mani diez vai uzskatāma par pilnīgi nesavtīgu. Dažās sektās, kas kas darbojas pēc piramīdas shēmas, par jaunu dalībnieku iesaistīšanu iespējams saņemt dažādus labumus - ne obligāti materiālus.

Totalitāra sekta ir zināma veida atvērta akciju sabiedrība, kurā iegulda ierindas adepti, kas cer saņemt virtuālu peļņu, kas izpaudīsies kā viņu dvēseles glābšana.

Papildus «dvēseles glābšanai» organizācijas sekotājam iespējams nodrošināt kāpšanu pa sektas hierarhijas kāpnēm.

Manā otrajā «Atdzimšanas» apmeklējuma laikā sludinātāja Svetlana no Ukrainas, kura ieguvusi atklāsmi, ka viņai jāsludina Latvijā, izklāsta diezgan konkrētus plānus par jaunu sekotāju piesaistīšanu.

«30.jūnijā mēs atveram savu dievnamu Rīgā. Dievs ved mūs pie tā, ka mums ir jāīsteno pasaules atmoda. Mums jāpacenšas un jāizdara tā, lai mūsu baznīcai būtu daudz sekotāju! Steidzieties, palikušas tikai 28 dienas,» paziņo Svetlana.

«Mums ir saraksti ar cilvēkiem, par kuriem mēs lūgsimies. Lai viņi plaukst, lai iepazīst Dievu,» piebilst sludinātāja no Ukrainas.

Ludmila man paskaidro, ka šajā «izredzēto» sarakstā cilvēkus varu iekļaut arī es – man tikai sektas pārstāvjiem jānosauc cilvēka vārds, uzvārds un telefona numurs.

«Mums ir jāpiesaista kaut vai 30 jauni brāļi un māsas,» minimālo programmu nosauc Svetlana.

«Āmen, āmen,» sauc klātesošie.

Portāla TVNET krievu valodas versija apmeklēja vairāku reliģisko kultu sanāksmes, redzēto nofilmēja ar slēpto kameru un aprunājās ar sektās esošiem cilvēkiem. TVNET aprunājās arī ar ekspertiem. Projekta «Uzmanību, sektas!» gaitā TVNET krievu valodas versija vairāku rakstu sērijā stāsta par to, kas notiek aiz šo «garīgo centru» durvīm.

Vairāk rakstu

Uz augšu