Jaunie skolotāji par profesijas prestižu: sabiedrība atbalsta, bet valsts?

FOTO: Sputnik/LETA

Par skolotāja profesijas prestiža kritumu, iespējams, var runāt, vērtējot valsts attieksmi, bet sabiedrībā tai ir atbalsts. Tā liecina divu «Iespējamās misijas» skolotāju - Ādažu vidusskolas vēstures skolotājas Paulīnas Latsones un fizikas skolotāja Raivja Paula - intervijā LNT raidījumam «900 sekundes» teiktais.

Latsone, kura par skolotāju strādā gadu, stāstīja: visi, kuriem viņa saka, ka ir skolotāja, ar to apsveic, uzņem ar pozitīvām emocijām un prieku, ka ir jauni skolotāji, tādi cilvēki, kas iet uz skolām, māca skolēnus un ietekmē izglītību.

«Līdz ar to tas prestiža jautājums, ja skatās uz prestižu kā ietekmi uz sabiedrību, būtībā mums tā ir liela, jo katru dienu sastopam vairāk nekā 100 skolēnus, kuriem mācām un kurus kaut kādā mērā ietekmējam,» norādīja skolotāja.

Arī Pauls piekrita un teica, ka arī viņam visi draugi, kas zina, ka viņš strādā skolā, atbalsta un uzskata, ka tas ir forši. Skolotājs gan atzina, ka viņi paši nevēlas to darīt un «sanāk sava veida šķēre».

Latsone vērtēja, ka par prestiža kritumu var runāt no tā viedokļa, ka, iespējams, valsts nenovērtē šo profesiju. Tomēr viņa pauda cerību, ka drīz nāks sapratne, līdzīgi kā tas bija jaunlatviešu laikā vai 19.gadsimta beigās-20.gadsimta sākumā, kad sapratīs - lai attīstītu valsti, ir jāiegulda skolās un skolēnos.

Pauls atzina, ka vēlētos, lai valsts attieksme pret skolotājiem kļūtu noteiktāka, būtu skaidrāks, ko valsts vēlas no skolotājiem. «Lai nevis katru gadu kaut kas mainās, bet ir skaidra vīzija. Līdz Latvijas simtgadei, pēc Latvijas simtgades, 200 gade, tamlīdzīgi,» skaidroja skolotājs.

Runājot par izglītībās nozarē notiekošajām reformām, abi jaunie skolotāji atzinīgi novērtēja kompetencēs balstītā izglītības modeļa ieviešanu.

«Es ļoti ceru, ka diezgan ātri un pareizi šī programma un vispār sistēma ieiesies skolās. Ja to visu labi nokomunicēs un būs skolotājiem apmācības, un mēs aizvien vairāk dalīsimies pieredzē, kas sanāk un kāpēc, un ātrāk šī sistēma ieies, jo būs labāk,» uzskata Latsone. Vērtējot darbu savās stundās, kad tiek strādāts šādā veidā, viņa novērojusi, ka skolēni tiešām mācās vairāk, nekā tikai «atsēžot» un iemācoties atsevišķus faktus par kaut kādiem procesiem un norisēm.

«Un viņam dienā ir astoņas stundas. Viņš no matemātikas nāk uz vēsturi, tad iet uz sportu, tad ir vizuālā māksla, fizika. Viņam 40 minūtes, ir tik daudzas reizes jāpārslēdzas, es pilnīgi redzu - kādreiz skolēni ienāk no kādas stundas, kur viņiem bijis kontroldarbs vai aktīva darbošanās, tad viņi nespēj tik ātri iziet no tā un pievērsties,» novērojusi skolotāja. Pēc viņas domām, šāda pārslēgšanās nav pareizākais un labākais veids, kā mācīties.

Savukārt Pauls norādīja, ka ir svarīgi izvērtēt visas pārmaiņas no bērnu skatu punkta. Ja bērnam ir problēmas pārslēgties astoņas reizes mācību dienas laikā, labāk lai mācās pēc kompetenču principa.

Skolotāji arī atzina, ka mācību procesā var būt tik radoši, cik «atļauj 40 minūtes un četras sienas». Pēc Paula teiktā, katrai klasei iespējams vairāk attīstīt prasmes, kas tai vairāk nepieciešamas, piemēram, pārliecību, sadarbošanās prasmes. Vaicāts, kā ar fiziku var uztrenēt pārliecību, viņš skaidroja - visu laiku iedrošinot.

«Es domāju, katrs skolotājs var skolēnam dot iespēju sajusties tā, ka viņš var kaut ko izdarīt. Attiecīgi es varu varbūt noklusēt kādu lietu, kuru man arī vajadzētu, bet tanī brīdī, kad viņš iet ārā no klases, viņš ir atbildējis pareizi, viņš iet ārā, kad viņš saprot. Un tad attiecīgi strādājam pie tā pārējā,» skaidroja skolotājs.

Arī Latsone teica, ka dodot skolēniem ne tikai vēstures saturu, bet arī, piemēram, prasmes uzskatāmi apkopot informāciju, pielikt klāt atbilstošus attēlus un tā tālāk.

Viņa gan atzina, ka, runājot par standartiem, ierobežo tas, ka vēsture ir sadalīta Latvijas un pasaules vēsturē, un katrā no tām tiek mācīts kas cits, līdz ar to priekšmeti nepapildina viens otru vai neiet secīgi viena aiz otra.

Vaicāti, ar ko vēlas palikt atmiņā saviem skolēniem, Latsone teica, ka vēlas būt tāda, kas nekad neatsaka palīdzību, kā arī kā pozitīva skolotāja, kas nāk ar dažādām metodēm, kā mācīties, un parāda to, ka vēsture nav tikai fakti un gadaskaitļi, bet kas vairāk. Un ka tādā veidā skolēni mācās veidot un pamatot savu viedokli, balstoties jau konkrētos faktos.

Pauls savukārt teica, ka strādājot pie attieksmes, gan sniedzot palīdzību, gan iesaistoties un pielāgojoties katram individuāli. Un vēl viņš cenšoties nošķirt skolēnu no cilvēka. «Zinu, ka daudziem skolotājiem ir problēmas. Cik es esmu dzirdējis - ja tu nesaproti fiziku, tu esi slikts cilvēks. Bet tās ir divas dažādas lietas, un man ir skolēni, ar kuriem man ir lieliskas attiecības, bet viņi nebūt nav gudrākie fizikā. Es pieņemu, ka tā tas var gadīties, arī man pašam skolā ne viss padevās,» stāstīja Pauls.

Viņš arī cenšoties skolēnus iedrošināt. «Ja zinu, ka viņiem patīk dzejoļi, atbalstu. Galvenais redzēt, ka bērnam kaut kas patīk un tad viņš «aizdegas»,» norādīja skolotājs.

Raivis Pauls studējis Rīgas Tehniskajā universitātē, ieguvis maģistra profesionālo grādu siltuma, gāzes un ūdens inženiersistēmu jomā. Viņš ir no ceturtā «Iespējamās misijas» iesaukuma, Ādažu vidusskolā strādā kopš 2011.gada.

Paulīna Latsone studējusi Latvijas Universitātē, ieguvusi bakalaura grādu vēsturē. Viņa ir no astotā «Iespējamās misijas» iesaukuma, Ādažu vidusskolā strādā otro gadu.

«Iespējamā misija» ir 2008.gadā izveidota kustība, kuras mērķis ir uzlabot izglītības kvalitāti. «Iespējamās misijas» dalībnieki divus gadus strādā skolā, saņem stipendiju un papildus intensīvi mācās, attīstot dažādas prasmes.

Ir bijuši deviņi «Iespējamās misijas» iesaukumi, 3.oktobrī izsludināta jauna pieteikšanās - pieteikumi tiek gaidīti līdz 1.decembrim.

Uz augšu