Ja gribat vienkāršu atbildi, tad lūdzu – finanšu ministrs vienmēr ir premjera labā roka, kas ir ļoti raiba publika: kompetenti makroekonomisti vienā zupā ar nasing spešal ākstiem un «neko ļaunu nevēlošiem» pielīdējiem. Toties pārstāvētas ir visas varas partijas, kas 26 gadu laikā darbojās uz Latvijas politiskās skatuves.
Aplūkojiet, kurš ir sēdējis finanšu ministra krēslā,tikai nežagojieties: Jānis Reirs, Andris Vilks, Einars Repše, Atis Slakteris, Oskars Spurdziņš, Valdis Dombrovskis, Gundars Bērziņš, Edmunds Krastiņš, Ivars Godmanis, Roberts Zīle, Vasīlijs Meļņiks, Aivars Kreituss, Indra Sāmīte, Andris Piebalgs, Uldis Osis, Elmārs Siliņš.
Un, protams, tagadējā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola.
Ja Pētersone «izlēma aiziet», neskatoties pat uz premjera (ZZS) un finanšu ministres (ZZS) publiski pausto atbalstu, tad baumu un pieņēmumu mudžeklī pašreiz ticamas šķiet divas atšķirīgas versijas, bet ar vienādu iznākumu:
1. Pētersonei palūdza aiziet, jo viņas vietā sagatavota ZZSistiem lojāla persona [iemeslus skatīt iepriekš «Kādēļ VID?»]. Šajā gadījumā sistēmiskās problēmas VID netiks risinātas, mainīsies tikai sejas. Protams, visas iepriekšējās valdības rīkojās tāpat, ne mirkli mums neliekot šaubīties, ka profesionalitāte un kompetence ir pakārtota partejiskai lojalitātei jebkurā nozarē vai iestādē.
2. VID vadītājai radīja vai viņa pati bija radījusi situāciju, kad citādi rīkoties nebija iespējams. Vai tas varētu nozīmēt, ka, labprātīgi aizejot, Pētersone izvairījās no [inscenēta?] kriminālprocesa? Atgādinājumam: iepriekšējā VID vadītāja Nelija Jezdakova bija spiesta pamest amatu, jo viņai tika piemērots aizdomās turētās personas statuss, tomēr kriminālprocess pēc pusotra gada tika izbeigts bez jebkādām sekām viņai vai kriminālprocesa ierosinātājiem KNAB.
Kriminālprocesa sākšana ar politiski ietekmējamu tiesībsargu vai drošības dienestu palīdzību reti tiek novesta līdz loģiskam iznākumam, ja vienīgais nolūks ir bijis diskreditēt amatpersonu un veikt politiski vēlamu «rotāciju». Teiksiet, nav dūmu bez uguns? Jā, taisnība, sekas nevar iestāties pirms cēloņiem. Parasti pietiek ar [izplatītu politiskās korupcijas paveidu] siltu vietiņu valsts/pašvaldības uzņēmumu valdē. Sodīšanai gan tiek izmantotas citas metodes - iebiedēšana, šantāža. Turpretī delikātos gadījumos ir nepieciešams «spiediens no sabiedrības puses», kur «sabiedrība» ir mediji - dažreiz ietekmējami, varbūt naivi vai sensāciju kāri; turpretī «spiediens» ir nepilnīga vai puspatiesības saturoša informācija [kompromats], kas nopludināta ar nolūku piečakarēt.
Monopoltiesības uz tiesībsargu un drošības iestāžu ietekmēšanu [diskreditēšanu] līdz šim bija «Vienotības» elites jājamzirdziņš, tādēļ Kučinskis un Ozola bija spiesti izspēlēt politisko teātri ar VID maiņu. Partijas polittehnologi priecājas, jo viss izdevās nevainojami - tie, kam bija jāklusē, klusēja; bet tie, kam bija jāspodrina savs mundieris, to aizgūtnēm dara: «Mēs ar vēl lielāku enerģiju iesim uz priekšu VID sakārtošanā.»
Līdz ar VID vadības maiņu plašu lustrācijas procesu gaidīt nav pamata. Grēku nožēlošana un solījums «nekad tā vairs nedarīt» arī turpmāk būs par maksu - par piederību ZZS hibrīdpartijas sadarbības partneru sarakstam.