Sliekas un pele, lai nenomirtu badā. Krievu cietumos nežēlīgi spīdzinātā ukraiņu karagūstekņa stāsts (24)

Šoreiz rokas gūstekņiem tika sasietas priekšā, ne aizmugurē kā parasti. Pēc vairāku stundu brauciena 1. janvāra nakts tumsā autobusi apstājās. Krievu specvienība izkāpa un durvis atstāja vaļā. Gūstekņi ar nodurtām galvām gaidīja, līdz dzirdēja kādu iekāpjam autobusā un skaidrā ukraiņu valodā sakām: “Puiši, vai varoņiem tā jāsēž?”

2022. gada februāris

Deviņus mēnešus pirms tam, 2022. gada 22. februārī, divas dienas pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma, Oleksijs nopirka torti un aizbrauca pēc mātes. Bija Oleksija kāzu gadadiena, un ģimene pulcējās to atzīmēt. Pa ceļam uz mājām viņš apstājās degvielas uzpildes stacijā un pielēja mašīnas bāku pilnu ar degvielu. Oleksijs bija redzējis, ka Kijivā no sinagogas evakuējas ebreju kopiena; viņš juta, ka karš ir neizbēgams. Vēlāk vakarā viņš uzpildīja arī otru ģimenes auto. Kāzu gadadienas svinībām nebija īstais laiks, sieva saspringta sēdēja pie galda, bērni skraidīja pa māju, bet pats Oleksijs tā arī nespēja piesēst. Vakara debesis bija spilgti sarkanā krāsā, kā priekšvēstnesis neizbēgamajam. Viņš vēl apgrieza kokus pagalmā, bet dažas stundas vēlāk – ceturtdien piecos no rīta – viņam zvanīja kolēģis. Esot sācies karš. Oleksijs paskatījās internetā, bet tur nebija nekādu ziņu. Atvēra logu – arī viņu Baltkrievijas pierobežas pilsētā bija klusums, nekāda kara tehnikas kustība nebija dzirdama.

Un tad atskanēja sprādziens, kas satricināja visu māju. Atstājis sievu vācam dokumentus un sagatavojam bērnus bēgšanai, Oleksijs traucās pie vecākiem. Bet viņa tēvs, pensionēts virsnieks, atteicās noticēt kara sākumam. Pārliecināt neizdevās, Oleksijs apskaitās un brauca atpakaļ pie savas ģimenes. Bet bēgt bija jau par vēlu. Pilsēta bija aplenkta.

Sievai pateicis, ka brauks uz pilsētu paskatīties situāciju, Oleksijs meklēja veidus, kā pieteikties armijā. Netālu no mājām, pirmajā blokpostenī viņš uzrunāja policijas specvienību. Oleksijs strādāja par miesassargu augsta statusa cilvēkiem, teica, ka māk rīkoties ar dažādiem ieročiem un varētu būt noderīgs. Bet policistiem šāda interese likās aizdomīga, viņi aizturēja Oleksiju un nopratināja, gribēja noskaidrot, vai nav spiegs. Pēc atbrīvošanas viņš uzrunāja artilēristus, kuri turpat netālu izvietojās savās pozīcijās. Galu galā viņš aizbrauca uz iesaukšanas biroju un tur satika tēvu. “Esmu virsnieks, nevaru palikt mājās,” teica tēvs. Oleksija jaunākais brālis no Kijivas ziņoja, ka pilsētā ir haoss un viņš ir tur iestrēdzis. Arī četru joslu autoceļš no Čerņihivas uz Kijivu bija pārpildīts ar bēgošo automašīnām.

Mājās Oleksijs atbrauca jau armijas formā. Viņa māte bija šokā. “Tev taču ir mazi bērni…” Sieva klusēja. Viņas vecāki, baltkrievi, zvanīja meitai un nevarēja saprast, kāpēc Ļeša ar brāli un tēvu iet karā. “Viņi ir sataisījušies uzvarēt Krieviju? Kijiva tiks ieņemta trīs dienu laikā.”

Jau dažas dienas pēc kara sākuma Oleksija vienība tika smagi sakauta un viņš ievainots kopā ar biedru atgriezās no uzdevuma. Lai frontāli nesaskrietos ar savējiem, viņi apgāja ukraiņu pozīcijas no flanga, un tur viņus agrā rītā atbruņoja – atņēma automātu, noguldīja ar seju zemē un nopratināja. Pēc brīža viens no pratinātājiem apjēdza, ka pratina pats savu dēlu. Oleksijs un viņa tēvs tumsā nebija atpazinuši viens otru. No tā brīža viņi karoja kopā.

Gūstā

9. martā Oleksijs iekļuva peklē. Viņa 140 karavīru lielā vienība stājās pretī pieciem tūkstošiem krievu. Pretiniekam bija 35 tanki, ukraiņiem divi. Ukraiņi tika pilnībā sakauti. Viņš pats ar šķembas ievainojumu žoklī 12 stundas nogulēja grāvī. Sagaidījis nakts tumsu, viņš apgāja krievu pozīcijas un nokļuva kaimiņu ciematā. Viņa cerības bija uz mātes māsīcu, kas tur dzīvoja. Nokļūt pie viņas, atkopties un doties tālāk pie savējiem.

Ciematā Oleksiju pamanīja kāda sieviņa, kas ieaicināja savā mājā. Baltkrieviete, kurai esot vienalga, krievi vai ukraiņi. Večiņa vaimanāja un aicināja Oleksiju palikt pie viņas par dēlu. Viņas pašas divi bērni esot miruši, bet esot saglabātas viņu mantas un dokumenti. Oleksijs taisījās prom, veča viņam līdzi iedeva vārītas olas un sauju konfekšu. Astoņos no rīta, izgājis uz ielas, viņš saskrējās ar kādu sievieti. “Kareivīt, kareivīt, kas tev tur rokās?” Oleksijs ar zīmēm rādīja, lai sieviete nekliedz pa visu ielu. Tad viņa ieraudzīja Oleksija formastērpu. Viņa aizvēra savas mājas vārtiņus un aizskrēja, un Oleksijs saprata, ka ir slikti. Viņš mēģināja bēgt, bet, jo dziļāk ciematā, jo vairāk iznīcinātas bruņutehnikas un postažas. Te bija notikusi liela kauja. Naktī no meža pētot ciematu, Oleksijs to nebija saskatījis. Tagad no visām pusēm līda ārā krievi. Viņi aplenca Oleksiju, un viņš pacēla rokas ar olām un konfektēm virs galvas. Viņš stāstīja, ka ir vietējais ciema iedzīvotājs, izlīdis no pagraba, lai sameklētu ēdamo. Krievi novilka Oleksija kapuci, un atklājās šķembas savainotais žoklis – brūcei cauri rēgojās žokļa kauls. “Ukrops tu esi! No kurienes izlīdi?” Oleksijam ar automātu iesita pa pakausi, notrieca zemē un sāka sist. Atņēma nazi, telefonu, no biksēm izvilka jostu. Kāds burjats, ieraudzījis uz jostas uzrakstu “Pentagons”, sāka pratināt Oleksiju. “Amerikāņu algotnis? Kur iemācījies runāt krieviski bez akcenta? Vai esi sagatavots kaut kādās nometnēs?” Oleksiju pieveda pie kādas mājas žoga, aplika ap kaklu jostu un piesēja pie sētas. Oleksijs atpazina māju – tā bija bija viņa radinieku māja, kurā viņš bija cerējis nokļūt. Tur pagalmā bija krievu bruņutehnika, mājā ierīkots štābs. Krievi lika Oleksijam novilkt jaku un palikt zem ceļiem. Viņu sagatavoja nošaušanai. Oleksijs bija pārguris, ievainots, visi viņa cīņubiedri krituši. Viņš bija gatavs mirt, tikai lūdza atļauju piezvanīt sievai un atvadīties. Zvanīt neļāva, bet izdarīja divus šāvienus tieši viņam blakus. Tad turpināja sist. No nošaušanas Oleksiju paglāba piebraukušais krievu komandieris, kurš aizveda gūstekni pie 2. tanku armijas komandiera – augumā īsa ģenerālleitnanta ar ūsām un papahu galvā.

Oleksijam likās, ka ir nokļuvis filmā. Cigarešu, dīzeļdegvielas, nemazgātu zeķu smaka. Krievu karavīri ģērbušies kā algotņi – kāds kamuflāžas biksēs ar adītu džemperi, citam kājās cauras vasaras botas. Kas mājās bija, to uzvilkuši.

Vienīgi ģenerāļa apsargi bija ģērbušies gluži kā specvienība, visi maskās, ar jaunām automātiskajām šautenēm un ekipējumu. Karavīri bez subordinācijas pazīmēm gulēja turpat blakus saliekamajās gultās un klausījās sarunā. Bez Oleksija telpā bija vēl divi ukraiņu gūstekņi. Viņus vēlāk nošāva.

Ģenerālis pētīja fotogrāfijas Oleksija telefonā, kurā bija bildes no kalniem, notriektas lidmašīnas uzņēmumi un izpostītā Čerņihiva. Pārējās fotogrāfijas Oleksijs bija izdzēsis, kamēr gulēja grāvī. Ģenerālis brīnījās par kalniem, bet Oleksijs par ģenerāli, kurš nezināja neko par valsts reljefu, kurai uzbrūk. Ģenerālis brīnījās arī par izpostīto Čerņihivu. “Tā jūs atbrīvojat mūsu pilsētas, tur viss tagad izpostīts.” Ģenerālis, brīdi pasvārstījies, iespēra Oleksijam pa apakšstilbu. “Auč!” pēc brīža reaģēja Oleksijs. “Ko tu pizģī, ka tev nesāp,” ģenerālis iekarsa. “Jūs visi melojat. Tie ir jūsējie, kas pa savējiem šauj. Jūsu armija nogalina mierīgos civiliedzīvotājus.” Ģenerālis lika Oleksijam kartē parādīt, kur atrodas Azov, Labējais sektors, amerikāņu bāzes. Oleksijs stāstīja, ka te nav tādu lietu. Pilsētu aizsargā Teroborona, bet viņš pats ir tikai šoferis, kurš veda ēdamo dzemdību namam. Karš nav atcēlis dzemdības, sievietēm slimnīcā ir vajadzīga pārtika.

Ģenerālim uz galda bija 1989. gada karte, kurā ar dzelteniem ovāliem bija apvilkti apšaudāmie rajoni. Pilsētas TEC tai skaitā. TEC teritorija bija sen pārbūvēta, tur tagad sabūvētas daudzdzīvokļu mājas. “Jūs taču sakāt, ka nešaujat uz civiliedzīvotājiem,” teica Oleksijs.

Kāds krievu kareivis pabaroja Oleksiju ar pastēti. "Onkul, onkul, cik jums gadu?" Oleksijs atbildēja, ka 28. "A man 20, un es jau esmu karā,” ar lepnumu atbildēja karavīrs. Vēlāk viņš no Oleksija vēl gribēja uzzināt, vai taisnība, ka Krievijas armija šauj pa mierīgajiem iedzīvotājiem.

Oleksijs skaidroja, ka izšauts šāviņš galu galā kaut kur nokrīt, tas nevar lidot bezgalīgi.

“Bet mēs šaujam pa banderoviešiem.”

“Kā jūsu šāviņš nosaka, kurš ir banderovietis, kurš nav?” jautāja Oleksijs. “Un es pats neesmu redzējis nevienu banderovieti."

Kāds burjats, klausoties sarunā, piedraudēja Oleksijam izgriezt mēli par izrunāšanos.Gūstā Oleksijs saprata, kāpēc burjati ir tik ļoti novērtēti krievu armijā. Viņi ir stulbi, bet lojāli. Gatavi izpildīt jebkuru pavēli. Pat čečeni baidās no burjatiem.

Oleksiju ar abiem pārējiem ukraiņu gūstekņiem pārveda uz krievu mobilo krematoriju, kur viņš pavadīja nākamās sešas dienas. Tur viņš dzirdēja, kā bez apstājas tukšgaitā rūc kamazu motori, un sākumā nespēja saprast, kāpēc tā. Tikai vēlāk viņš saprata.

Oleksiju ar abiem pārējiem ukraiņiem iemeta Kamaz kravas kastē ar augstajiem bortiem, izģērba un sita sešu stundu garumā. “Donbasa apšaudītāji, bērnu krustā sitēji un tādā garā.” Rokas bija sasietas aiz muguras, galvu aizsegt un pasargāt no sitieniem nebija iespējams. Kad viens no gūstekņiem noģība, viņu nošāva. Asins strūkla plūda virsū blakus gulošajam Oleksijam. Pēc pusotras stundas uz sitieniem pārstāja reaģēt arī otrs sagūstītais. Arī viņu nošāva.

Kāds armēnis pielika pie Oleksija ceļgala pistoli: "Tev ir divas minūtes, lai pastāstītu informāciju, kas izglābs tev dzīvību." Oleksijs nespēja izdomāt, ko tādu pateikt, lai izglābtos. Armēnis neizšāva, bet Oleksijs tika aizvilkts citur un atstāts ar diviem krieviem. Oleksijam novilka bikses, un viens no krieviem prasīja: “Hohol, dirsu esi mazgājis?" Oleksijs vēl domāja, ka tas ir psiholoģisks spiediens, bet, kad prasītājs ar ceļgaliem uzspiedās uz Oleksija ikriem un piespieda viņa kājas stingri pie zemes, viņš saprata, kas krieviem padomā. Viņš gulēja ar seju pret zemi, sasiets un nespējīgs pretoties. "Vai tad jūs neesat pret Eiropu, pret geju parādēm?" izmocīja Oleksijs. "Man pohuj! Eiropa, Putins, vienalga, man gribas drāzties."

Otrs krievs, kura kājas Oleksijs redzēja pie savas sejas, mudināja biedru rīkoties ātrāk, jo arī gribot paspēt. Kaut neticīgs, Oleksijs tajā brīdī sāka lūgt Dievu. Viņš nezināja, ko citu iesākt. Viņš pretojās visiem spēkiem, un tad Oleksiju paglāba artilērijas apšaude. Oleksiju aizvilka uz drošāku vietu, viņam mutē iebāza nošautā biedra Ukrainas karoga zīmotni un lika to apēst. "Ēd savu Ukrainu!" Oleksijs košļāja ar smiltīm aplipušo zīmotni, smiltis šņirkstēja starp zobiem, mute bija pilna ar sakaltušām asinīm. Tad viņu atstāja kailu guļam uz grīdas līdz nākamajam rītam.

Oleksijam ļoti vajadzēja uz tualeti. Viņš saklausīja netālu esošos apsargus un lūdza atļauju aiziet uz tualeti. "Aizveries!" bija viss, ko viņš saņēma.

Šīs dienas atmosfēru viņš atcerēsies mūžam – dīzeļdegvielas smaka, kliedzieni, stenēšana, neticams aukstums, no sitieniem pietūkusī seja, šķembas atlūzas žoklī, kontūzijas pīkstēšana ausīs, no sasiešanas uzpampušās plaukstas. Galu galā viņš neizturēja un nokārtojās zem sevis.

"Fū, hoholi, cūkas nešķīstie, cilvēces atkritumi, uz tualeti nevar aiziet." No rīta Oleksiju aizvilka pie sienas, piesēja pie garāka striķa un pakāra uz āķa tā, lai viņš ar pirkstgaliem knapi varētu aizsniegt zemi. Šādi viņam bija jāstāv kājās vairākas dienas, un krieviem bija pilnīgi vienalga, vai tas vispār ir fiziski iespējams. Tika atvesti jauni ieslodzītie, kādi citi tika aizvesti, vēl citi nošauti. Oleksijs stāvēja un gaidīja, kad pienāks viņa kārta. Varbūt tā būs šodien, varbūt rīt.

Pēc sešām gūstā Ukrainā pavadītām dienām Oleksiju pārveda uz Kursku Krievijā. Tur teltīs, iežogotās ar dzeloņstieplēm, gluži kā koncentrācijas nometnē, viņš pavadīja 12 dienas. Šeit viņam salauza degunu. Aizveda pie zobārsta, lika pusotru stundu stāvēt uz ceļiem, blakus sēdēja uzraugi un apspļaudīja Oleksiju ar saulespuķu sēkliņu čaumalām. Zobārsts domāja, ka Oleksijs ir atvests uz ārstēšanu, bet sargi lika viņam izraut divus dzerokļus. Zobārsts tiepās un nevēlējās to darīt. “Tev simpatizē hoholi?” sargi viņam jautāja. Zobārsts uzlika masku, ieslēdza gaismu un teica Oleksijam: “Atvaino…” un bez anestēzijas izrāva divus dzerokļus.

Pēc tam Oleksiju aizveda atpakaļ uz nometni un lika ar spaiņiem nest zemi. No fiziskās slodzes asiņošana pastiprinājās, viņš spļāva asinis uz zemes. "Ko tu spļauj asinis uz krievu zemes?"

Pēc tam viņu pārveda uz Kurskas pirmstiesas apcietinājuma centru, un tur Oleksijs pavadīja 40 dienas. Tur viņam vēlreiz salauza degunu, sadragāja acs dobumu, ar āmuru salauza mugurkaulu. Mazgāšanās reizēs ieslodzītajiem bija jāspēj nomazgāties vienas minūtes laikā. Šīs minūtes laikā ieslodzītajiem bija jāpaspēj noģērbties, nostāties zem ūdens, nomazgāties, pačurāt, aizskriet pie savām drēbēm un saģērbties. Ja nepaspēja, bija jānostājas vēzītī un apsargi sita ar āmuriem pa muguru. Pēc tam ar elektrošoku pa slapjo ķermeni. Visas 40 dienas viņš nespēja normāli nokārtoties pa lielajām vajadzībām – tik sasists, ka hematoma traucēja. Gūstekņi tika sisti no rītiem un vakaros. Sist nāca arī burjati, kas brīvprātīgi bija pieteikušies palīgā kolonijas specvienībām. Uz sišanu ieradās arī militārās specvienības. Spīdzinātājus tracināja viss – gūstekņi bija labāk izglītoti, runāja labākā krievu valodā nekā viņi paši, bija staltāki, spēcīgāki un garāki augumā, ar labākiem zobiem. Apsargus kaitināja, ka poļu un lietuviešu prostitūtas nelūza pat tādos apstākļos.

Pēc 40 Kurskā pavadītajām dienām Oleksijs domāja, ka sliktāk vairs nevar būt. Bet tad 6. maijā viņš tika pārvests uz īpašā režīma cietumu Tulā. Uzņemšanas dienā viņš ar vēl 50 gūstekņiem dienu stāvēja iespiesti mazā pagalmiņā. Uz visiem tika izsniegta viena kanna, kur pačurāt. No dehidrācijas ieslodzīto urīns bija melns kā kafija un smirdēja pēc amonjaka. Kanniņa tika padota apkārt, lai katrs varētu nokārtoties. Kad bija pilna, atlikušajiem nācās urinēt turpat pie kājām.

Jaunajiem ukraiņu karavīriem, kas Ukrainas armijā tika iesaukti ar mobilizācijas pavēsti, ar naglu uz vaigiem ieskrāpēja Z burtu. Lai varētu atšķirt. Krievi šķiroja gūstekņus – dienestā iesauktie, jūras kājnieki, desantnieki, praporščiki, virsnieki, karavīri. Izlūkus un artilēristus uzreiz nošāva. Pēc tam gan visi sajaucās un sisti tika visi – arī civiliedzīvotāji, pensionāri, invalīdi un garīgi slimie. Starp ieslodzītajiem bija arī psihiatriskās slimnīcas pacienti. Viņus sita par norādījumu nepildīšanu. Piemēram, acu turēšanu vaļā, kad komanda bija aizvērt acis un neskatīties.

Sargi no ieslodzītajiem pieprasīja noteiktas darbības. Ja ar steku pa kameras durvīm iesita vienu reizi, gūstekņiem skaļā balsī bija jāsveicina sargi. Ja četras reizes, jākliedz: “Pikaču!” Ja piecas: “Zelenskis ir pediņš.”

Ieslodzītie trīs reizes dienā dzirdēja, kā uz ratiņiem tiek uzlikts ēdiens. No šīm skaņām Oleksijam kā Pavlova sunim sāka tecēt siekalas. Katram priekšā tika noliktas divas karotes griķu vai auzu pārslu sēnalu putras un maizes gabaliņš. Komanda ēst atskanēja tikai tad, kad sargs bija aizgājis līdz gaiteņa galam un ēdiens bija jau atdzisis. Viena minūte apsēsties, paēst un piecelties.

Reiz Oleksijs atrada sliekas, kuras ienesa savā kamerā un noglabāja bundžiņā. Pēc nedēļas tur bija jau ducis slieku. Oleksijs tās apēda, un viņam šķita, ka ēd garšīgāko ēdienu pasaulē.

Kaut redze Oleksijam strauji pasliktinājās, dzirde iemanījās uztvert visniecīgākās skaņas. Viņš saklausīja peli, kuru galu galā viņam izdevās noķert. Apsargi bija pamanījuši kustību viņa kamerā un nāca pārbaudīt. Oleksijs iebāza peli mutē, bet ar pilnu muti nespēja sveicināt sargus. Krievi sita Oleksiju, pele iekoda viņam mēlē, un pa muti sāka tecēt asinis. Kad sargi aizgāja, viņš košļāja peli kā tādu konfekti.

Ieslodzījumā sēdēt neļāva. No pastāvīgās stāvēšanas Oleksijam uz kājām parādījās pietūkumi, sitienu vietās puva miesa, parādījās radikulīts. No aukstuma pirksti sāka griezties – vietā tos ielikt varēja, tikai ar spēku pirkstus spiežot pret sienu. No sitieniem sāka izkrist hemoroīdi. No nemitīgās stāvēšanas taisnā zarna atradās tonusā, iekšējie orgāni noslīdēja uz leju vēdera dobumā. Veidojās prostatīts. Anālajā atverē radās plīsumi, sākās asiņošanas. Oleksijs zināja, ka dzērienos tika iemaisīta kāda viela, kas ietekmēja ieslodzīto potenci. Kā agrāk, kad cietumos dzērieniem pievienoja bromu. Visā nebrīves laikā un divus, trīs mēnešus pēc atbrīvošanas Oleksijam nebija sajūtas, ka viņš vispār būtu vīrietis.

Kopā ar viņu gūstā atradās kāds pasta nodaļas direktors no Doneckas reģiona. Cilvēks ar divām augstākajām izglītībām, dzīvokli un visu pārējo, kurš bija gaidījis Doneckas Tautas republikas nodibināšanu un Russkij mir. Arī viņš tika “sašņorēts” un aizvests uz cietumu kopā ar ukraiņu karavīriem. Un sists tieši tāpat kā visi pārējie. “Tie nav tie krievi," viņš stūrgalvīgi turpināja ticēt krievu pasaulei. Tādi kā viņš, kad sākās karš, iezīmēja vietas, kuras pēc tam bombardēja krievi.

Ieslodzīto kustības bija samazinātas līdz minimumam – stāvēšana 18 stundas diennaktī. Kājas plecu platumā, rokas izvērstas aiz muguras, pirksti izplesti un piespiesti pie sienas, galva nodurta. Uzraudzība ar novērošanas kamerām. No šādas stāvēšanas Oleksijam sāka svilt jostasvieta un muskuļi. To nebija iespējams izturēt, un ieslodzītie agrāk vai vēlāk sāka grozīties un dīdīties. “Kurš deva komandu kustēties!?” Jebkura niecīga pakustēšanās bija par iemeslu izvešanai no kameras un sišanai.

Katru nakti trīs reizes bija komanda celties un izdarīt pietupienus. Visiem bez izņēmuma, arī veciem vecīšiem bija jāspēj izpildīt pavēles tāpat kā divdesmitgadīgiem jaunekļiem. Ieslodzītie ģība un krita zemē. “Bija pavēle nokrist!?” auroja sargi un vilka nokritušos ārā uz sišanu. Piekautajiem nebija laika atgūties. Ieslodzītajiem bija jābūt spējīgiem piecelties un atkal stāvēt. Gūstekņi tika modināti vienos naktī, tad atkal trijos, kad bija jāstāv kājās līdz četriem, pieciem, tad sešos atkal. Arī pa dienu gūstekņi ik pa brīdim tika izvesti no kamerām un sisti. Pirms rīta pārbaudes, astoņos rīta pārbaudē, desmitos pastaigas laikā, pēcpusdienā divos, vakara pārbaudes laikā.

Kameras bija bez dienas gaismas – logi aizbērti, restes un bruņu durvis. Sita ar gumijas stekiem pa papēžiem, ar elastīgajām plastmasas apkures caurulēm pa kāju pirkstiem un visu ķermeni. Caurules bija ļoti sāpīgas un atstāja sarkanas švīkas. No sitieniem miesa atlēca no kauliem un kājas sāka strutot. Sita ar plaukstām pa pakausi, pa ceļu locītavām, ar dūrēm pa galvu. Lai neizkristu acis, ieslodzītie tās aizspieda ar plaukstām. Oleksijam gūstā ar nazi pārgrieza īkšķa nervu. Raudāšana, kliegšana, asiņošana neapturēja sargus. Sišanas ilgums bija atkarīgs no sargu noskaņojuma, tā varēja ilgt pusstundu, stundu, pusotru, divas vai vairāk stundas.

Pēc sitieniem Oleksijs vairs nespēja nostāvēt. Parādījās gangrēna un dziļas vātis. Nemitīgās sišanas dēļ miesa nespēja sadzīt, tāpēc zilumu vietās izveidojās caurumi. Viss sākās ar mazu punktiņu uz kājas, kas sāka pūt. Bads un mazkustība traucēja limfas atteci, un kājas uztūka. 

“Celies, kuce, uz apskati!” “Ko steni kā tava sieva?” “Tava sieva un meita gan tā nesten.” “Tava sieva tagad ir mums prostitūta Maskavā.” “Tavi bērni mums lūdza sapuvušus kartupeļus, bet mēs viņiem nedevām.”

Oleksiju un vēl vienu ukraiņu gara auguma virsnieku, sporta meistaru, ilgi turēja karceros. Krieviem nepatika, ka viņi bija gari augumā. Visa gūsta laikā Oleksijs karcerī jeb soda kamerā pavadīja 108 dienas. 2x3 metrus lielajā vieninieka kamerā ieslodzītie juka prātā. Tur mirgoja un sīca spuldzīte, no sapuvušas notekcaurules garām plūda fekālijas.

Atbrīvošana

Decembra beigās Oleksijs bija ļoti sliktā stāvoklī. Karcerī esošie tika nepārtraukti spīdzināti, lai justu, ka atrodas soda kamerā. Viņš bija pa pusei beigts – nevarēja paiet, nejuta vienu kāju, seja un acis bija tā aizpampušas, ka izskatījās – Oleksijs guļ. Gūsta laikā Oleksijs bija zaudējis 40 kilogramus svara. Viens no uzraugiem jautāja otram, ko ar Oleksiju iesākt. No karcera viņš bija aizvests uz “procedūrām” ar strāvu, kad tika nokomplektēti deviņi cilvēki un bija vajadzīgs desmitais gūstekņu apmaiņai.

Oleksijs domāja, ka viņi tiek vesti uz nošaušanu. Viņš bija gatavs skriet prom pa lauku un saņemt šāvienu mugurā. “Labāk lai nošauj nekā velti pūt cietumā.”

Kad autobusā sēdošie izdzirdēja ukraiņu valodu, viņi pacēla galvu un saskatīja Ukrainas specvienības karavīrus melnās formās. "Mierīgi, tagad mēs iesim, viss būs labi," teica kāds no specvienības. Viņi izkāpa no autobusa un pienāca pie Krievijas–Ukrainas robežas. Tur otrā pusē stāvēja azoviete ar suni pavadā, Krievijas pusē gūstekņu apmaiņā noskatījās čečeni.

Oleksijam bija bail domāt par to, vai viņa ģimene vispār vēl ir dzīva. Cik daudz no Ukrainas vēl ir atlicis? Krievi bija stāstījuši, ka no Ukrainas nekas daudz nav palicis pāri. Bet tagad Oleksijs uzzināja, ka Harkiva un Sumi ir atbrīvoti, Čerņihiva ir atkarota, Hersona atgūta.

Nākamajā rītā slimnīcā pie Oleksija atbrauca ģimene. Kad brauca prom, Oleksijs saļima. Gūstā viņš bija turējies pēdējiem spēkiem. Viņam steidzamā kārtā veica asinsvadu operācijas. Trīs nedēļas viņš gulēja asinsvadu ķirurģijas nodaļā, kur viņam tika iztīrītas kājas.

Vēl ilgi pēc atbrīvošanas Oleksijs katru nakti vienā un tajā pašā laikā modās no ārprātīgām sirdsklauvēm. Vienos un trijos, kad krievu gūstā no miega tika modināti ukraiņu karagūstekņi un sisti. Sapņos viņš redzēja tikai cietumu, karu un cietumu. Slimnīcas ārsti pa kluso nesa viņam ēdienu, jo hemoroīdu operāciju nodaļā, kur visiem pacientiem jāietur diēta, slimnīcas maltītes Oleksijam atgādināja barošanu cietumā.

Oleksijam daļa miesas uz kājām ir atmirusi. Reiz, kad viņš novilka speciālās zeķes, no kājas izkrita gaļas gabals: gangrēna. Tikai pateicoties ārstiem un interniem, kas palīdzēja viņam, cik tik spēja, Oleksijs izkūlās. Ārsti apraudājās, ieraugot Oleksiju pirmo reizi. Atdauzītas nieres un aknas, visi orgāni bojāti, mugurkauls lauzts trīs vietās, traumēts asteskauls, elkoņi, lauztas apakšējās ribas, kas dūrās uz iekšu. Nebija skaidrs, kā Oleksijam izdevās pārdzīvot to visu. Pirms gūsta Oleksijs svēra 98 kilogramus, kad izkļuva no tā – 62. Bērni slimnīcā viņu neatpazina.

“Nedod dievs, ja būtu pašam jāspēj nostāties uz kājām,” saka Oleksijs. “Es nevarētu. Tikai medicīniskā uzraudzībā tas bija iespējams.”

Atbraucis uz Vaivariem Latvijā, viņš vai mira nost no procedūru sāpēm. Bija grūti pacelt rokas, apsēsties, viss bija sāpīgi. 2023. gada beigās, gandrīz gadu pēc atbrīvošanas, Oleksijs vēl nebija pabijis mājās. Viņš ir ārstējies 16 slimnīcās Ukrainā, Izraēlā, Polijā un Latvijā.

Oleksija tēvs nokļuva krievu gūstā, tika spīdzināts un nogalināts. Līķi sadedzināja un izmeta uz lauka. Tēva atliekas tika atrastas pēc gadu ilgas meklēšanas un atpazītas ar DNS palīdzību. Oleksija brālis vēl joprojām dien armijā. Ar sievas vecākiem Baltkrievijā Oleksijs neuztur kontaktus. “Jūs bijāt gatavi vienkārši skatīties, kā burjati izvaro jūsu meitu?"