Divas latviešu studentes piedzīvo pārsteigumus

Cik tālu šajā laikā esat nokļuvušas? Kā veicies?

Esam nobraukušas vairāk nekā 4000 km, īsāku vai garāku laika posmu pavadot Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Austrijā, Ungārijā, Rumānijā, Serbijā, Bulgārijā, Maķedonijā un visbeidzot Grieķijā. Joprojām varam droši apgalvot, ka stopēšana uz lielceļiem, dzīvošana pie sākotnēji nezināmiem un tikai internetā iepazītiem cilvēkiem un pārāk strikta plāna neievērošana nav tik draudīga kā izklausās. Lai arī mums regulāri kāds mēģina stāstīt briesmu stāstus, par laimi, nekas slikts ar mums nav atgadījies, un uzskatām –

ja nemeklē problēmas un esi uzmanīgs, arī otrā pasaules malā būs tikpat droši kā mājās.

Vai līdz šim ceļojums noritējis bez starpgadījumiem vai tomēr esat pārdzīvojušas kādus pārpratumus? Lūdzu, izstāstiet kādu piedzīvojumu arī TVNET lasītājiem!

Mūsu ceļš veda cauri Balkāniem – protams, bez starpgadījumiem (vairāk gan atgadījumiem) un pārpratumiem neiztikt!

Tā, piemēram, dodoties uz Serbiju, attapāmies pie kāda nomaļa Rumānijas ciemata. Iedomājieties ainu – viens ceļš, uz kura kāds transportlīdzeklis, turklāt tas droši vien būs traktors, sagaidāms reizi pusstundā, klajš lauks, lauka vidū zirgs un aptuvena nojausma, uz kuru pusi varētu būt robeža. Kamēr gaidījām parādāmies kādu mašīnu, paspējām gan sadraudzēties ar zirgu, gan izskaidrot vietējai policijai, ko mēs darām nekurienes vidū, gan izbaudīt lauku klusumu un mieru.

Tomēr nepagāja ne stunda, kad kāds laipns robežsargs mūs aizvizināja līdz robežai un mēs lepni kājām iesoļojām Serbijā.

Bet, protams, vairāk esam piedzīvojušas pozitīvus starpgadījumus. Tā, piemēram, no Maķedonijas galvaspilsētas Skopjes tālāk gribējām doties uz Salonikiem Grieķijā, taču nekādīgi nevarējām atrast naktsmājas, tādēļ nācās Maķedonijā palikt dienu ilgāk. Šī neplānotā aizkavēšanās izvērtās par skaistu ekskursiju uz kalnu ieskauto, tirkīzzilo ezeru Canyon Matka, kura arī bija viena no brīnišķīgākajām vietām, ko esam atklājušas ceļojuma laikā.

Savukārt, kad Grieķijā nokavējām kuģi uz salu, kur bija nepieciešams nokļūt, palikšana ostas pilsētā Volosā radīja iespēju apgūt salsas un bačatas pamatus. Meklējot naktsmājas, atradām Couchsurfing hostus, kuri ne tikai mūs izmitināja, bet arī aizveda uz iknedēļas latino dejotāju pasākumu.

Meiteņu piedzīvojumu apraksti

Vai šai laikā esat apmierinājušas savu Sprīdīša sindromu, kas bija viens no galvenajiem dzinuļiem doties ceļojumā?

Nē. Mēs turpinām. Mūsu ceļš ir tikai pusē, un mēs ticam, ka priekšā vēl daudz kā neatklāta.

Vai varat raksturot dažus mirkļus, kuru dēļ bija vērts pamest ierasto vidi, lai dotos plašajā pasaulē?

Decembra sākumā, sēžot pludmales smiltīs un vērojot spilgti zilo Egejas jūru un debesis saplūstot horizontā, ēdot tikko no koka noplūktu saldu un sulīgu apelsīnu, tu saproti, ka esi tieši tur, kur vēlies būt. Un nav labākas sajūtas par šo.

Vai esat iemācījušās kaut ko jaunu, ko Latvijā nevarētu apgūt? Ko tieši?

Ne gluži to, ko Latvijā nevarētu apgūt, bet gan, nonākot citā valstī, tu saskaries ar attiecīgās kultūras vidi un problēmām, tā, piemēram, katras valsts politiskā situācija iegūst pavisam citu nozīmi, pēkšņi Rumānijas prezidenta vēlēšanas tev kļūst svarīgas un aktuālas. Tāpēc varam teikt, ka mūsu zināšanas politikā, kultūrā, ģeogrāfijā un vēsturē paplašinās ar katru valsti, kur nonākam. Jo to mēs esam ieguvušas nevis no grāmatām, bet gan cilvēku stāstiem un reālās situācijas izpratnes.

Taču mēs iegūstam ne tikai zināšanas, bet arī pieredzi, kā rīkoties visdažādākajās dzīves situācijās, piemēram,

kā, neiztērējot vairāk kā 10 eiro, pagatavot pusdienas un vakariņas pieciem cilvēkiem,

kā bez kartes un telefona svešā pilsētā nokļūt vajadzīgajā vietā, kā nomierināt niķīgus bērnus, ar kuriem tu nespēj sazināties nevienā valodā, un kā tikt galā ar dzērušiem tūristiem, kuri principā ir tas pats bērnu variants.

Tad laikam varam teikt, ka iegūtās zināšanas ir daudzpusīgas – sākot ar labākajiem kalnos kāpšanas ceļiem Tatros, beidzot ar grieķu alfabētu.

Kādas ir galvenās atziņas, ko šā ceļojuma gaitā esat guvušas?

Kad dzīvojām Grieķijā uz salas, mums bija kaimiņš no Bangladešas – Arifs. Mazās pilsētās vienmēr ir tas viens personāžs, kurš pazīst visus vietējos, cienā bērnus ar konfektēm, zina, kur nopirkt lētāko gaļu un vienmēr atrodas kustībā. Tad nu lūk – tas ir Arifs. Kādu vakaru, sēžot viņa nelielajā dzīvoklī un ēdot Bangladešas mango, viņš rādīja savus 4 ar pusi pirkstus un trūcīgā angļu valodā teica: «Katrs cilvēks ir atšķirīgs, citādāks. Kā pirksti – cits garāks, cits īsāks, cita vispār nav.» Tā nu mēs iemācījāmies - ja kaut ko zāģē, tad zāģē uzmanīgi!

Lūdzu, pastāstiet par ceļojuma finansiālo pusi. Vai tiešām ir iespējams ceļot pa Eiropu, iztiekot ar naudas mazumiņu? Kā tas iespējams? Vai naudas trūkums jums ir traucējis?

Līdz Grieķijai esam tikušas ar tiem iekrājumiem, par ko jau stāstījām pirms tam, bet, iespējams, tas arī tāpēc, ka valstīs, pa kurām ceļojam, pārtika ir salīdzinoši lēta un dzīvošanai nav jātērē lielas naudas summas. Nokļūšanai no vienas vietas uz otru izmantojam stopēšanu, dzīvojam pie Couchsurfing hostiem – cilvēkiem, kuri piedāvā iespēju palikt savās mājās bez maksas, apmaiņā pret stāstiem un labi pavadītu laiku, - un vietnes Workaway.com piedāvāto iespēju doties uz jebkuru pasaules vietu, strādāt dažas stundas dienā un par to saņemt ēdienu un dzīvesvietu. Protams, mums nākas dzīvot ekonomiski un reizēm atteikties no kādām vēlmēm vai iegribām,

bet līdz šim pierādījies, ka vērtīgākās lietas tāpat ir bez maksas.

Šāda doma ir ļoti jauka, taču mēs saprotam, ka no saules un vēja nepaēdīsim, tāpēc mūsu plānā ir doties darba meklējumos uz Eiropas centrālo daļu un pāris mēnešus pavadīt, strādājot hostelī vai kafejnīcā, lai varētu turpināt ceļu uz mazliet dārgāko Rietumeiropu.

Ko jūs vēlētu sev Ziemassvētkos? Ko Latvijas iedzīvotājiem?

Gan sev, gan Latvijas iedzīvotājiem vēlam neizsīkstošu zinātkāri, un vienalga, vai ceļa malā ir palmas vai sniega kupenas, – lai tas ved uz priekšu! (:

GALERIJA