Sanāk divi kopā, un spēle, ko sauc par attiecībām, var sākties! Labi, ja abi izprot tās noteikumus, galarezultāta neprognozējamību, uzvaras prieku un zaudējuma rūgtumu, ko pārim nāksies piedzīvot kopā, tomēr dzīve bieži vien rāda, ka katrs spēlē dodas ar savu ideju gan par procesu, gan to, kā partnerim vajadzētu rīkoties, domāt un uztvert.
«Laulību saredzu kā uzdevumu un esmu pārliecināts, ja cilvēki ir atvērti un ļaunprātīgi neizmanto otra uzticību, vēlas būt kopā, mīlēt un rūpēties, attiecībām vajadzētu iet dziļumā. Daži, sasniedzot kādu noteiktu līmeni, nevēlas iet dziļāk, bet citiem tas izdodas, par ko liecina, piemēram, nevis kopīga runāšana, bet sapņošana par nākotni,» atzīst ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, norādot, cik būtiski attiecībās izprast arī otra atšķirības un vajadzības.
Meklē labos vārdus
«Emocionālo fonu attiecībās nosaka arī dzimums, piemēram, sievietes emocionalitāti pamatīgi ietekmē fizioloģija – menstruālais cikls, ko pavada noteikta simptomātika. Turklāt viņas ķermenis uzbūvēts tā, lai varētu ieņemt un iznēsāt bērnu, no kā izriet zināmas vērtības, kas viņu padara atkarīgu no vīrieša. Sievietei nepieciešams atbalsts, mīļums, maigums, drošības izjūta, ka uz vīrieti var paļauties. Īstenībā tās ir ļoti elementāras lietas,» pārliecināts ģimenes terapeits, sarakstu papildinot ar daiļā dzimuma vēlmi tiekties pēc skaistām attiecībām. «Vīrietis pēc dabas ir brutāls – ne visi ir sapņotāji un romantiķi, kas spēj savai mīļotajai rakstīt četrrindes. Viņi mīl, kā prot, bet, iespējams, nemāk to pateikt,» turpina Sandis, nosaucot vēl pāris būtisku abu dzimumu uztveres un iespēju atšķirību.
«Domāju, ka vīrieši ir emocionāli, bieži vien pat ļoti, tomēr sabiedrībā iesakņojies stereotips, ka stiprais dzimums nerunā par tādām lietām. Tomēr tas būtu jāiemācās, jo emocionālā inteliģence svarīga tāpēc, lai ne vien saprastu citus, bet arī pats sevi. Vēl vīrieti var salīdzināt ar mazu bērnu. Viņam ļoti būtiski dzirdēt labos vārdus, ka viņa devums ģimenei vajadzīgs. Katram ir svarīgi, ka viņu paceļ. Tas iet kopā ar pašapziņu.»
«Izkastrēts» vīrietis
Vēl viena no spēcīgākajām īpašībām, kas raksturo stipro dzimumu, ir tiekšanās uz mērķi, būt līderim, tomēr ģimenes terapeits norāda, ka ar to mūsdienās vīriešiem ir problēmas.
«Talantu var attīstīt noteiktos apstākļos. Domāju, ka dzīvojam laikmetā, kur valda vīrišķības identitātes krīze. Daudzi tā arī nesasniedz potenciālu, ko būtu varējuši, jo ģimenē pietrūcis pozitīvu piemēru. Svarīgi, ka vecāki ceļ bērna pašapziņu – ja tā nīkuļo, viņš izaug un jūtas apjucis, nespējot izvirzīt mērķus un tos sasniegt,» teic S.Ratnieks, piebilstot, ka tieksmi būt vadošajās pozīcijās vīrietī nekādi nevajadzētu lauzt. «Ir gan dažādi gadījumi, piemēram, maigas dabas vīrietis, kurš nav cīnītājs un mīļā miera labad ļauj, lai skrien sieviete, emocionālā ziņā apmainoties lomām, bet problēma sākas, ja aizlauž vīrieša pašlepnumu. Ja viņu paliek zem tupeles, iespējams, sieviete no tā gūst kādu baudu, bet faktiski viņa vīrieti ir «izkastrējusi». Kā sacījis psihoterapeits Viesturs Rudzītis, mēs bieži runājam par vardarbību pret sievieti, bet reti par viņas vardarbību pret vīrieti,» skarbi secina Sandis.
Būtiski veidot atvērtu dialogu
Attiecības pašā pamatā nozīmē komunikāciju, mijiedarbību un dialogu, kurā neiztikt bez vārdiem, tomēr šajā procesā mēdz gadīties dažādas nepilnības un ķibeles, ko nosaka emocionālās atšķirības. Piemēram, daudzas daiļā dzimuma būtnes bieži vien vēlas, lai vīrieši uzmin viņu vajadzības, savukārt vīrieši izliekas nedzirdam un nesaprotam, un sākas pārmetumi. «Kad esam aizvainoti, parasti apsūdzam un dodamies uzbrukumā, bet otra puse – atkāpjas un noslēdzas,» S.Ratnieks skicē diskomunikācijas shēmu.
«Dialogs, kopā būšana, runāšana un atvērtība ir veiksmīgu attiecību atslēga. Ja, piemēram, mēģinu aizskart kādu jūtīgu tēmu, taču otrs nevēlas tajā ieklausīties, bet «urbj savu līniju», pēc vairākiem mēģinājumiem saprotu, ka pie šīm durvīm klauvēt nav jēgas. Šajā brīdī cilvēks jūt, ka viņu nesaprot, kam arī seko aizvainojums, vilšanās un noslēgšanās,» turpina Sandis, mudinot partnerus būt atvērtiem, kā arī bez vajadzības nelīst otra dvēselē un lielu jautājumu risināšanā ņemt vērā partnera emocionālo stāvokli. «Katram ir brīži, kad neder «uzkasīšanās». Emocionālajai saskaņai attiecībās ir liela nozīme. Piemēram, var gadīties, ka dzīve apmet kūleni un vīrs vairs nespēj kā līdz šim parūpēties par ģimeni. Tajā brīdī grūti ir abiem, tāpēc svarīgi otru atbalstīt, nevis «noēst». Pats esmu par godīgu un atvērtu komunikāciju, kad, protams, jāvalda emocijas. Ja cilvēki dusmās sāk otru apvainot un apsaukāt nesmukiem vārdiem, tas neņems labu galu. Vajadzētu vienkārši pateikt, kas nepatīk, bet arī – saprāta robežās. Citādi tas var pārvērsties par teroru,» norāda ģimenes terapeits.
Viedoklis
Sandris (38), uzņēmējs: Atsevišķi ņemot, sievietes emocionālās vajadzības ir dramatiskas. Kāpēc lietoju tik radikālu vārdu? Jo tās man, kā vīrietim, ir pilnīgi svešas – it kā no kādas «nekurzemes» nākušas. Ar zināmu smīnu jāsaka – absolūti nepraktiskas (smīns tādēļ, ka ne jau visam uz šīs pasaules jābūt praktiskam)! Piemēram, vēlme pēc ziediem, kas manī izraisa – «ir jau savs skaistums, bet man, lūdzu, nedāviniet». Vēlme pēc dāvaniņām, kaut sīkām, kas vīriešiem nereti asociējas ar, «ja nevaru uzdāvināt ko vērtīgu, tad, maigi sakot, neredzu tam jēgu». Ar vajadzību pēc sarunu jeb «papļerkšķēšanas» biedra, kas tik daudziem izraisa zosādu – mēs drīzāk esam radīti, lai meklētu situācijas risinājumu, nevis notriektu laiku, lai par notikumu tikai parunātos...
Un tomēr bez sievietes «vidējais vecis» nevar. Nākas cīnīties pašam ar sevi, piespiesties un atgādināt, ka patiesībā sieviete vēlas tikt ievērota...
Atziņas