Tāpat aprēķini rāda, ka daļa debesu ķermeņu no sākotnējās Koipera joslas acīmredzot tika izmesti ne Saules sistēmas iekšienē, bet ārpusē. Un patiešām šādi objekti atradās. Tie veido īpašu "izkaisīto" TNO grupu, kuras tipiska pārstāve ir Erīda, kurai ir tāda izstiepta orbīta, ka tā tikai daļēji paliek joslā. Starp citu, Erīdas un tai līdzīgo orbītas atšķiras arī ar to, ka tās ir gandrīz vertikālas – tas ir, gandrīz guļ plaknē, kas ir perpendikulāra planētu riņķošanas plaknei. No tā izriet tālākais šo ķermeņu liktenis – būt pilnīgi izmestiem ne tikai ārpus joslas, bet, iespējams, no Saules sistēmas vispār.
Runājot par joslu, jāmin arī Sedna. Šis unikālais transneptūna objekts, ko atklāja 2003. gadā, pat perihēlijā (76 astronomiskās vienības) neietilpst joslā, bet afēlijā (tālākajā punktā) attālinās no Saules par 978 vienībām, un tādā veidā pilns tās riņķošanas aplis aizņem 12 tūkstošus gadu. Sedna mūžīgi atrodas ledainās kosmiskās nakts dziļumos, kas atbilst tās nosaukumam – Sedna eskimosu valodā nozīmē "aukstās jūras dieviete". Labi, ka tā šobrīd atrodas perihēlijā – pretējā gadījumā mēs to diez vai ieraudzītu. Šo objektu attiecina uz īpašu "tālu izsēto" TNO, kuru izcelsme pilnīgi nav skaidra, un šobrīd ir tikai dažas iespaidīgas hipotēzes.
Viena no tām – šie ķermeņi tik savādi izstiepušies tās ietekmes rezultātā, ko radīja zvaigzne, kas pagāja tuvu garām Saulei (800 astronomisko vienību) tās "miglainajā jaunībā" – pirmajos 100 miljonos tās pastāvēšanas gados. Mazāk iespējams, taču Sednas orbītu labāk izskaidrojošs scenārijs teic, ka to izrāva Saule no garām ejošā brūnā pundura (20 reižu mazāka nekā Saule), kam Sedna bija pavadonis. Vēl viens variants – Sednu pievelk pie sevis liela planēta, kas, iespējams, slēpjas tā sauktajā Oorta mākonī, kas ietver Saules sistēmu 50–100 tūkstoš vienību attālumā vai pat vēl tuvāk (no turienes ierodas tās "ilgspēlējošās" komētas, kas ielaužas Saules sistēmas iekšienē).
Vai divu zvaigžņu pikējošā sadursme radīja Sednu? Kā atzinuši astronomi, Sedna uzreiz ieņēma "izdzītās" planētas vietu, kas agrāk piederēja Plutonam. Tās stipri izstieptā orbīta no jauna izjauca iesīkstējušos priekšstatus par Saules sistēmu.
Sednas orbīta sākotnēji bija apļveida. To nevarēja transformēt uz mazo Plutonu, ne milzīgo Neptūnu, jo tie atradās pārāk tālu. Tādā gadījumā – kāpēc gan neizskaidrot šīs orbītas izmaiņas ar kādiem iekšējiem faktoriem, kosmisko spēku spēli, kas darbojās aiz Saules sistēmas robežām?
Vēl viena hipotēze teic, ka pirms vairāk nekā četriem miljardiem gadu Saule satuvinājās ar kādu zvaigzni, ko arī ietvēra planētu virkne. Attālums starp tām – tikai 150–200 vienību. Abu planētas sistēmu perifērijā – vairāk nekā 50 vienību attālumā no mātes zvaigznēm – acīmredzot viss sajaucās šīs tikšanās laikā. Iespējams, svešā zvaigzne aizveda sev līdzi dažus lielākos objektus, kas atradās Saules sistēmas nomalē, tāpēc Sedna tā attālinājās no Saules. Ja abas zvaigznes pienāktu vēl tuvāk viena otrai, arī Neptūns mainītu savu orbītu un apļa vietā "zīmētu" elipsi.
Bet ir vēl cita – tieši pretēja – hipotēze. Iespējams, Sedna sākotnēji riņķoja ap svešo zvaigzni un pēc tam pameta to. Šī varianta ticamība gan ir tikai 10%. Kopā ar viņu no "kosmiskās tumsas" Saules pusē varēja pāriet no vairākiem tūkstošiem līdz vairākiem miljoniem debesu ķermeņu, kuriem tika sagatavots "gaišs gūsts". Tādā gadījumā Saules sistēmas perifērijā atrodas citas zvaigžņu sistēmas matērija. Nereti šo jauno Saules pavadoņu orbītas pavērstas pret Saules sistēmas plakni zem liela leņķa – kas ir lielāks nekā 40?. Šobrīd četru gaismas gadu rādiusā no Saules nav nevienas zvaigznes, taču pirms četriem miljardiem gadu viss varēja būt pavisam citādi. Jo jauni spīdekļi visbiežāk rodas grupām, kurās ir simtiem vai pat tūkstošiem zvaigžņu.
Raksts tapis pēc ārzemju preses materiāliem