Leģenda Mikijs Rurks (64)

Pietiek jau pavērties uz Mikija Rurka seju, lai saprastu – šo čali dzīve nav žēlojusi. Kaut gan patiesībā jau dzīvei augumā braukt nebūtu godīgi, jo pie savām brīnumainajām pārvērtībām Mikijs pats vien ir vainojams. Lecīgums, zvaigžņu slimība sevišķi smagā formā un iesīkstējis alkoholisms piedevām – šāds komplekts ikvienu var izsist no ierindas. Rurka piemērs ļoti uzskatāmi demonstrē, ka reizēm tomēr vajag paskatīties arī uz zemi un nolaisties no savu iedomu augstumiem. Ko Mikijs pēdējos gados arī ir izdarījis.

Pirmā epizode: bokseris

Var jau būt, ka viss, kas vēlāk notika ar Mikiju, ir tikai likumsakarīgi. Jo, raugi, jaunībā puisis nopietni aizrāvās ar boksu. Bokseri, kā mēs zinām, regulāri zvetē viens otram pa ķorbeli un arī paši tikpat regulāri dabū bietē. Bet vai kāds ir kļuvis gudrāks no tā, ka regulāri apdauzījis galvu? Nē, protams, un arī Rurka prāta spējas bokss droši vien ietekmēja ne uz labo pusi.

Kaut gan vienu brīdi likās, ka zēns tomēr pavisam apdauzīts nav. Boksam viņš pievērsās neba no laba prāta, vienkārši iespaidu atstāja papuča aizraušanās ar kačāšanos. Vecais Rurks katru brīvu brīdi pavadīja, cilājot dzelžus, un nav brīnums, ka arī puika atrada sev līdzīgu vaļasprieku – tāpat vien audzēt muskuļus viņam nelikās interesanti, tādēļ jaunais Rurks sāka trenēties boksā.

Ar tētuku gan ceļi tik un tā drīz vien šķīrās, jo Rurku pāris pateica viens otram atā un Mikijs kopā ar mammu pārcēlās dzīvot no Ņujorkas apkaimes uz krietni siltāko Floridu.

Tomēr boksēties Mikijs turpināja arī dienvidos. 12 gadu vecumā (tātad sešdesmito gadu vidū) viņš pirmoreiz uzvarēja oficiālā mačā, bet septiņdesmito gadu sākumā puisis jau tika uzskatīts par visai daudzsološu bokseri. Interesanti, ka pirmajās sacensībās viņš piedalījās ar savu īsto un pilno vārdu – Filips Andrē Rurks juniors. Laikam jau tas viņam likās pārāk garš un francisks, jo drīz vien jaunietis deva priekšroku krietni čomiskākajam un nenopietnākajam vārdam Mikijs. Kā tad viņam klājās boksa ringā? Nevarētu teikt, ka slikti, jo piecos gados, kurus viņš aizvadīja amatieru boksā, Rurks pamanījās vinnēt 20 no 27 aizvadītajām cīņām. Turklāt 17 mačos viņš uzvarēja ar nokautu.

Iespējams, ka drīz vien viņš būtu pārgājis uz profesionāļiem un kļuvis par visā pasaulē slavenu bokseri, ja ne daudzās traumas, ieskaitot vienu smagu smadzeņu satricinājumu. Beigu beigās dakteris Mikijam pateica skaidri un gaiši: vecīt, ja tu arī turpmāk ļausi sist sev pa galvu, tad kļūsi par invalīdu. Tolaik vēl Rurks reizēm kādu arī klausīja, tādēļ pēc neilgām pārdomām nolēma aktīvajam sportam pielikt punktu.

Otrā epizode: aktieris

Par laimi, tobrīd vakarējais bokseris jau bija atradis sev jaunu aizraušanos, kurai ar sportu nebija nekā kopīga. Mācoties koledžā, viņam reiz gadījās piedalīties skolas teātra uzvedumā. Tas Mikijam ļoti iepatikās, un viņš nolēma kļūt par aktieri. Apņemšanās bija tik cieša, ka viņš aizņēmās 400 dolārus un aizbrauca uz Ņujorku, kur iestājās aktieru skolā. Bet, ja kāds domā, ka ar šo soli Rurks uzreiz pievērsa kino pasaules guru uzmanību, tad esam spiesti jūs sarūgtināt – pirmie gadi ceļā uz aktiera profesiju Mikijam bija ļoti smagi un pretīgi. Lai savilktu galus kopā, puisim nācās piepelnīties ar visādiem jokainiem darbiem, piemēram, dresēt suņus, tīrīt baseinus un pat piestrādāt par šveicaru transvestītu bārā. Nekas nemainījās arī tad, kad kādu no mēģinājumiem apmeklēja pazīstamais režisors Lorenss Kazdans un visai atzinīgi izteicās par jaunā censoņa sniegumu, gan brīdinot no pārliekas iejušanās tēlā: “Jaunais cilvēk, šitā spēlēdams, jūs iedzīvosieties infarktā. Atcerieties, ka te, uz skatuves, viss tomēr nenotiek pa īstam!”

Pabeidzis mācības, Mikijs pārcēlās uz Losandželosu, lai būtu tuvāk kino biznesam. Un atkal lielas jēgas no tā nebija – Rurks piedalījās 78 kinoprovēs, taču nevienu lomu tā arī nedabūja. Līdz 1979. gadā negadījās acīs jaunam un daudzsološam režisoram, kurš viņam iedalīja epizodisku lomu filmā par karu “1941.”. Režisoru sauca Stīvens Spīlbergs, bet laikam tā īsti Mikijs viņam atmiņā nepalika. Divus gadus vēlāk pirmajā filmā par Indianu Džonsu, kas tās veidotājus vienā rāvienā padarīja par slavenībām, režisors galvenajai lomai izvēlējās Harisonu Fordu, nevis mūsu stāsta varoni. Kaut gan arī Rurkam ādas jaciņa, platmale un pātadziņa būtu piestāvējusi...

Zaudētājos gan nepalika arī Mikijs, jo pēc filmēšanās pie Spīlberga viņš drīz vien dabūja galveno lomu kādā televīzijas seriālā. Bet astoņdesmito sākumā dzīve jau pavisam noteikti sāka iet kalnup, jo pats metrs Frensiss Fords Kopola piemeklēja Mikijam lomu filmā “Rumble fish”. Tālāk jau viss gāja kā smērēts – labu lomu piedāvājumi bira kā no pārpilnības raga. Pamazām vien no epizodisku lomu tēlotāja Rurks pārtapa pirmā numura slavenībā, kura vārds uz afišas vien jau garantēja ķinītim labus finansiālos panākumus. Pats Mikijs gan vēlāk uz to visu spēja paraudzīties diezgan skeptiski: “Kinobizness ir viena liela sūdu čupa. Es pazinu puišus, kas bija lieliski aktieri, bet viņi bieži sēdēja bez darba. Un pazinu arī puišus, kas bija lielas zvaigznes, taču nespētu pat bērnu izrādē nospēlēt Rūķīti Sūdiņu. Tādēļ man nav nekādas cieņas pret kinobiznesu. Es cienu tikai dolārus, ko man maksā.”

Ja kāds šaubās, vai Mikijs spēj notēlot ko vairāk par stacijas bufetes izsitēju, pietiek noskatīties kaut vai pāris filmas no viņa astoņdesmito gadu zelta fonda, piemēram, režisora Alana Pārkera “Eņģeļa sirdi”, Olivera Stouna “Pūķa gadu” vai Lilianas Kavani “Francisku”. Jau tas vien, ka šāda kalibra režisori galvenajām lomām izvēlējās tieši Mikiju, šo to liecina par viņa aktiermākslas meistarību.

Trešā epizode: sekssimbols

Popularitātei bija arī mīnusi, jo milzīgajā lomu piedāvājumā bija diezgan viegli aizšaut garām un izvēlēties tādu filmu, ko vēlāk var nākties rūgti nožēlot. Tieši tā notika ar Mikiju, kurš astoņdesmito gadu vidū piekrita nofilmēties romantiski erotiskā gabalā ar nosaukumu “Deviņarpus nedēļas”. Kas notika tālāk, nav gari jāstāsta – Mikijs kopā ar galveno sieviešu lomas tēlotāju Kimu Beisindžeri vienā rāvienā kļuva par sava laikmeta sekssimboliem. It kā jau jauki, taču ne vienam, ne otram, kā vēlāk izrādījās, šāda slava labumā negāja. Pamēģini nosaukt kādu labu Beisindžeres kinolomu pēc “Deviņarpus nedēļām”! Viegli nebūs, jo desmit gadus bija pilnīgs iztukšītis, līdz nāca “L.A. Confidental” ar “Oskaru” par labāko otrā plāna sieviešu lomu komplektā. Bet arī tad – kāda gan bija šī loma? Pirmspensijas vecuma padauza, lūk, kāda!

Atšķirībā no Beisindžeres, Rurkam labas lomas piedāvāja arī vēlāk. Taču ne pārāk ilgi, jo slava un miljoniem lielie honorāri darīja savu – Mikijam no šādas kombinācijas smadzenēs pārdega visi drošinātāji un jumts aizbrauca nezināmos tālumos. Ja arī kāds izcils režisors viņam piedāvāja lomu, tad tas parasti notika pirmo un pēdējo reizi. Pamēģinājuši pastrādāt kopā ar Rurku, visi metri pēc tam vienā balsī sāka aurot, ka ar tik apdauzītu aktieri nekāda turpmāka sadarbība nav iespējama. “Darbs kopā ar Mikiju ir pilnīgs murgs. Viņš ir ļoti bīstams un nekad nevar zināt, ko viņš pastrādās,” – lūk, šāds bija Alana Pārkera slēdziens pēc “Eņģeļa sirds” filmēšanas. Pastrādāt Mikijs varēja visu ko: neatnākt uz filmēšanu, atnākt pālī, sarīkot skandālu, izkauties ar stāvvietas sargu un tā tālāk.

Neraugoties uz režisoru burkšķēšanu, Rurks bija un palika ļoti augstās domās par sevi, noraidot virkni interesantu piedāvājumu filmēties. Šķiet, Holivudā nav neviena cita aktiera, kas būtu palaidis garām tik daudzas iespējas iemūžināt savu vārdu kino vēsturē. Piemēram, Mikijam nelikās interesanta galvenā loma krimiķī “Beverlihilsas policists”. Rezultātā viņa vietā tika paņemts Edijs Mērfijs un gabals bija tik veiksmīgs, ka tam uzfilmēja vēl pāris turpinājumus. Tikpat nicīgi Mikijs noraidīja galveno lomu Braiena de Palmas filmā par trīsdesmito gadu mafijas apkarošanu “Neaizskaramie” – lomu beigās dabūja Kevins Kostners, bet pati filma nopelnīja “Oskaru”. Arī “Kalnietis” Rurkam nelikās interesants – rezultātā pasaule iepazina Kristoferu Lambertu. Bez garas domāšanas Mikijs izbrāķēja vēlāk vairākus “Oskarus” saņēmušo “Lietus vīru” – vietā tika paņemts jauns aktieris, vārdā Toms Krūzs. Arī Kventinu Tarantīno, kurš deviņdesmito gadu sākumā viņam piedāvāja boksera Buča Kūlidža lomu “Lubenē”, Mikijs pasūtīja pāris mājas tālāk, tā ļaujot lieku reizi ekrānā pazīmēties Brūsam Vilisam. Vēlāk pašam Mikijam nācās atzīt: “Esmu spiests konstatēt, ka vairāki puiši dabūja “Oskarus” par lomām, no kurām es atteicos.”

Un ko tad Rurks izvēlējās “Oskaru” vietā? Filmēšanos pāris puspornogrāfiskos gabalos, no kuriem pazīstamākais droši vien ir “Mežonīgā orhideja”, taču zināms tas ir ne jau interesantā sižeta vai aktieru sastāva dēļ, bet gan, pateicoties vienai reālai seksa ainai. Plus vēl kaudzīti B kategorijas bojeviku, kuru nosaukumus tagad diez vai viņš pats vairs atceras.

Ceturtā epizode: atkal bokseris

Deviņdesmito gadu sākumā Mikija prātiņš, droši vien pateicoties bagātīgajām alkohola un narkotiku devām, bija sašķobījies pilnīgi un galīgi. Tā vietā, lai sāktu nopietni strādāt, Rurks pēkšņi paziņoja, ka vairs nevēloties būt aktieris un kļūšot par profesionālu bokseri. Vēlāk viņš skaidroja, ka ar šādu soli esot vēlējies salauzt publikas stereotipu par sevi kā sekssimbolu. Jāatzīst, ka lai nu kas, bet stereotipa laušana Mikijam padevās pārliecinoši. Ja astoņdesmito gadu vidū meitenes, ieraugot aktieri, aiz sajūsmas slapināja biksēs, tad deviņdesmito gadu vidū slapināšana varēja notikt vien cita iemesla dēļ – no pārbīļa, ieraugot nesenā sekssimbola sakropļoto vaigu. Jo slānīts ringā Rurks tika pamatīgi... Lai arī statistika liecina, ka no deviņdesmito gadu sākumā profesionāļa statusā aizvadītajām 11 cīņām deviņās Mikijs uzvarēja, tomēr pa visiem šiem mačiem kopā viņš savāca apmēram tik daudz miesas bojājumu, cik var dabūt vienā smagā autokatastrofā. Divas lauztas ribas, lauzts kājas pirksts, sačakarētas rokas locītavas, lauzts žoklis, lauzts deguns, sakosta mēle un apdauzīti iekšējie orgāni – īsi sakot, parastajiem un plastiskas ķirurgiem darba bija pilnas rokas.

Kaut gan pēdējie, kā izskatās, nohaltūrēja, jo kārtīgi saremontētas sejas vietā Rurks tika pie pabriesmīga viepļa. Kaut gan var saprast arī dakterus, jo viegli viņiem nebija. “Lai salabotu degunu, ārstiem vajadzēja ņemt gabalu manas auss, jo no tā nekas prātīgs vairs nebija palicis pāri,” atminas pats bokseris.

Sačakarētā seja gan radās ne tikai boksa un dakteru, bet arī paša Mikija dzīvesveida dēļ. Alkohola un narkotiku lietošana lielos apjomos atstāj iespaidu uz cilvēka izskatu, un Rurks ir šīs tēzes uzskatāmākais piemērs. Uzdzīvē viņam sastādīja kompāniju nesen apņemtā sieva Kerija Otisa – tā pati, ar ko viņam bija slavenā seksa aina “Mežonīgajā orhidejā”. Abi rūpnieciskos apmēros patērēja dažādas apreibinošas vielas, ik pa brīdim sarīkojot grandiozus skandālus. To karstumā mīlošais vīrs parasti sarūpēja mīļajai sieviņai zilumu zem acs. Vai zem abām – tas nu atkarīgs no tā, kādā formā un omā bija Mikijs.

Beidzās abu kopdzīve likumsakarīgi, jo vienā jaukā dienā Kerija paņēma savu zobu birsti un čemodānu un prom bija.

Piektā epizode: grausts

Deviņdesmito gadu beigās Rurks ar labi padarīta darba apziņu varēja paziņot – tā, nu beidzot esmu nolaidis kanalizācijā visus savus sasniegumus un tālāk man vairs nav, kur krist! Patiesībā, ja arī viņš kaut ko tādu gribētu publiski paziņot, diez vai kāds to vēlētos klausīties – sievas Mikijam vairs nebija, draugu arī ne, tāpat arī darba un kolēģu. Boksam veselības stāvokļa dēļ Rurks bija pielicis punktu, bet filmēties neviens režisors, būdams pie pilna saprāta, viņu netaisījās aicināt. Var tikai pabrīnīties, kā to var dabūt gatavu, taču dažu gadu laikā aktierim bija izdevies notriekt visus savus miljoniem vērtos īpašumus, ieskaitot “Harley-Davidson” motociklu kolekciju. Toties vietā viņš bija dabūjis lielisku depresiju. “Es pazaudēju māju, sievu, uzticību, sabiedrību. Pazaudēju dvēseli.

Es paliku pavisam viens. Telefons vairs nezvanīja. Es iztiku ar 200 dolāriem nedēļā. Pirmo reizi ilgu gadu laikā pats gāju uz veikalu pēc pārtikas. Ļoti bieži iegriezos kādā sasodītā ieskrietuvē, kur ganījās tikai geji – tikai tādēļ, lai mani neviens neatpazītu... Kad aizgāja sieva, raudāju kā bērns. Es pat nogriezu sev mazo pirkstiņu, lai viņa neietu prom. Staigāju pa istabu, un asinis tecēja no manis kā no cūkas. Bet, re – pirkstu man piešuva atpakaļ!” vēlāk iespaidos dalījās pats mūsu stāsta varonis.

Stāsts par mājas pazaudēšanu ir pavisam patiess – no tās Mikijs tiešām bija spiests izvākties. Nācās pārcelties uz autofurgoniņu, kas neliktos pievilcīgs pat Spilves dārziņos sirojošajiem bomžiem. Un arī pats Mikijs vairāk izskatījās pēc bomža, nevis pēc kādreiz seksīgas kinozvaigznes. Daudzmaz kopts bijušais sekssimbols vismaz var piepelnīties, filmējoties porņukos, taču Rurkam pat šāds variants atkrita – pārāk jau nu nožēlojams viņš izskatījās. Kaut gan sekssimbola pagātni viņam atgādina vēl šobaltdien: “Vienmēr atradīsies kāds džeks, kas pienāks un paziņos: “Reiz tavas filmas skatīšanās laikā man bija lielisks sekss!” vai “viens zaķis man toreiz baigi foršo minetu uztaisīja”. Tādus tekstus es esmu dzirdējis vismaz desmit tūkstošus reižu.”

Principā Mikijam atlika vien nopirkt pudeli lēta viskija un trīskāršu devu heroīna, lai, vienā piegājienā sagāžot to visu savās miesās, kaut kur sētmalē klusi izlaistu garu. Dīvaini, taču viņš tomēr tā neizdarīja. Tā vietā Rurks: a) beidza žūpot; b) sāka audzēt suņus; c) kā jau kārtīgam amerikānim pieklājas, pieteicās vizītē pie psihoterapeita. “Ilgu laiku visa mana nauda aizgāja psihoterapeitam. Tas smadzeņu čakarētājs pievāca visu! Pirmos divus gadus es gāju trīsreiz nedēļā. Tad divreiz nedēļā. Tagad vairs tikai vienu reizi. Un sešu gadu laikā es izlaidu tikai divas vizītes,” par šo savas dzīves posmu stāsta Mikijs. Iespējams, kā psihoterapijas līdzeklis kalpoja arī Rurka suņi, – viņš turēja baru mazmazītiņu klēpja šuneļu, kas ilgu laiku bija viņa vienīgie draugi.

Sestā epizode: atgriešanās

Jauno gadu tūkstoti Mikijs sagaidīja, puslīdz savedis kārtībā galvu un pārējās ķermeņa daļas. Un – tavu brīnumu! – izrādījās, ka Holivudā ne visi viņu ir aizmirsuši. Par to, ka vēl joprojām eksistē aktieris Rurks, lielā mērā var pateikties Tarantīno cīņubiedram Robertam Rodrigesam. Viņam nez kādēļ ienāca prātā piedāvāt Mikijam epizodisku lomu filmā “Reiz Meksikā”. Tur Rurkam bija jātēlo dzīves nogurdināts gangsteru bosa rokaspuisis, kas vazājas apkārt, pasitis padusē klēpja sunīti. Jocīgi, bet Mikijs neko nesalaida dēlī un uzvedās labi, tādēļ sekoja vēl daži interesanti piedāvājumi, no kuriem, atšķirībā no dullās jaunības, Rurkam vairs ne prātā nenāca atteikties. Tiesa, jaunībā Mikijam lielākoties piedāvāja tēlot pozitīvus varoņus, bet tagad aina bija mainījusies un personāži bija ar kriminālu smaciņu. Teiksim, baisa izskata izsitējs Marvs tā paša Rodrigesa “Grēku pilsētā” vai algotnis, kurš par atlīdzību ķer visādus bosikus filmā “Domino”. Diez kas jau varbūt nav, taču labāk kā nekas.

Prātīgāks Rurks nenoliedzami ir kļuvis, taču laiku pa laikam tomēr ļauj vaļu vecā trakā Mikija izpausmēm. Nesen kāds krievu miljonārs speciāli uz savām kāzām par biezu naudas žūksni kā izklaidētājus izrakstīja Rurku un dziedātāju Meraiju Keriju, un beidzās viss šis pasākums ar nelielu skandāliņu. Nē, Meraija neko nesavārīja, toties Mikijs pamatīgi aizlēja acis un bija spiests svinības pamest pirms laika. Pa ceļam uz viesnīcu viņš vēl iegriezās kādā bārā un gandrīz sarīkoja tur kautiņu, bet finālā atplīsa uz kāpnēm, no kurienes gādīgie apsargi viņu aiztransportēja uz gultiņu. Bet pērn jau Maiami Rurks iekūlās krimināla rakstura nepatikšanās –policija viņu aizturēja par transporta līdzekļa vadīšanu dzērumā. Nemūžam neuzminēsiet, kādu tad braucamo Mikijs vadīja! Nē, ne jau sporta auto vai iemīļoto “Harley-Davidson” moci – aktieris ielas vagoja... ar nožēlojamu motorolleru. Bet šis fakts pierāda, ka atrakcijas var sarīkot arī ar ierobežotiem līdzekļiem. Īpaši jau, ja ir tik bagātīga pieredze nepatikšanu sagādāšanā, kāda tā ir Mikijam Rurkam.

Mikija Rurka labākās filmas

Ja neesi redzējis, noskaties!

Pūķa gads (1985)

Slavens Maikla Čimino gabals (dabūjis pat vienu otru balvu kinofestivālos) par ķīniešu mafiju Ņujorkā. Rurks tajā tēlo galveno policistu.

Deviņarpus nedēļas (1986)

Sava laika slavenākais erotiskais gabals par kādas dāmītes (Kima Beisindžere) seksa rotaļām ar izvirtušu Volstrītas brokeri (Mikijs Rurks). Abi galveno lomu tēlotāji zibenīgi kļuva par visas pasaules sekssimboliem.

Eņģeļa sirds (1987)

Pasmags, bet ļoti labs gabals par to, ka bizness ar nelabo pie laba gala nenoved. Rurks tēlo detektīvu, kurš dzen pēdas kādam parādu nemaksātājam. Sātana lomā – Roberts de Niro!

Francisks (1989)

Vēsturiska itāļu režisores Lilianas Kavani filma par svēto Asīzes Francisku. Tādu Rurku (viņš spēlē titullomu) tu noteikti vēl nebūsi redzējis.

Grēku pilsēta (2005)

Mikija renesanse Roberta Rodrigesa komiksu gabalā par noziedzību Sinsitijā jeb Grēku pilsētā. Rurkam tikusi atbaidoša izskata razbainieka loma ar romantisku saturu – galvenais varonis ļoti mīl kādu ielasmeitu.

Mikija Rurka sliktākās filmas

Tad jau labāk nomazgā dzīvokļa logus vai aizej uz teātri

Mežonīgā orhideja (1990)

“Deviņarpus nedēļu” otrais nolējums, kas kādu nebūt slavu guva tikai viena iemesla dēļ – filmā iemūžināta reāla seksa scēna ar Rurka un viņa nākamās sievas Kerijas Otisas piedalīšanos.

Hārlijs Deividsons un Marlboro vīrs (1991)

Sviestains gabals: Mikijs visu laiku brauc ar moci un kašķējas ar kaut kādiem sliktajiem, kuri grib nodarīt pāri viņa čomakam.

Sarkanā izeja (1996)

Stāsts par psihiatru, kas tiek vainots seksuālā uzmācībā. Pa vidu figurē arī īsts sekss un kāds līķis. Vārdu sakot, trešās šķiras krimiķis, kurā Rurkam iedalīta galvenā loma.

Citas deviņarpus nedēļas (1997)

“Deviņarpus nedēļu” trešais nolējums – jau pavisam nožēlojams un viegli pornogrāfisks šī vārda ne tajā labākajā nozīmē. Nu, kāds ar tik uzburbušu ģīmi no Mikija vairs donžuāns!

Dubultkomanda (1997)

FHM nesenajā stāstā par Denisu Rodmenu jau pieminēts gabals. Mikijs tajā tēloja galveno ļaundari; pirms tam viņam parasti deva tikai puslīdz pozitīvu varoņu lomas.