Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja pasekojam presē publicētajiem materiāliem, tad ne viena vien Eiropā vai pasaulē atzīta autoritāte mākslā, filozofijā, psiholoģijā u.c. arvien vairāk pievērš uzmanību tādai tendencei sabiedrībā kā saknē nomāktai radošai enerģijai un iemesliem, kādēļ tas tā notiek. Tas nav tik vienkārši, lai visā vainotu tikai ārprātīgās dzīves steigas radīto stresu.
Ļoti tiešus secinājumus izteicis pasaulslavenais baletmeistars Boriss Eifmans. Viņš ir pārliecināts, ka mums piedzimst talantīgi bērni, bet tehnoloģiskajā un uzbāzīgu reklāmu iespaidotajā vidē viņu kreatīvā enerģija drīz vien tiek nomākta, notrulināta. "Pēdējos gados cilvēkus ir traumējis, nomācis milzīgs nepanesams informācijas blīvums, kas viņus burtiski paralizē, iznīcinot radošo koncentrāciju pašā cilvēkā," saka Eifmans. "Unifikācija, kas ir vistiešākais tehnoloģiskās revolūcijas rezultāts, pārvērš talantīgus bērnus par vidēji statistisko lielumu. Tā ir mūsu laika traģēdija, jo tehnoloģiju attīstība kā cilvēces progress notiek uz radošās personības rēķina." Boriss Eifmans rezumē, ka cilvēciskais un tehnoloģiskais nav paralēlas kustības, jo cilvēka radošā enerģija ir dievišķa, bet tehnoloģiskā ir velnišķa enerģija.
Kaut vai tās pašās datorspēles pilnībā nomāc cilvēka domas individualitāti un apliecina agresiju. Līdz ar to nav grūti atbildēt uz jautājumu – kāpēc pēdējos gados kultūras dzīvē un izklaidē parādās tik daudz atgremotu, lokalizētu ārzemju seriālu, spēļu, šovu un tamlīdzīgu pakaļtaisītu surogātu? Tas ir tas pats, kas cilvēku zombēšana, jo visa tā rezultātā cilvēks zaudē arī savai sugai būtisku īpašību – emocijas, kas bagātina, attīsta dvēseli, dzemdē mīlestību tās visaptverošākajā veidā.
No visa tā izrietošā agresija un arī autoritārisms pārņem un valda daudzās iestādēs, uzņēmumos un organizācijās. Tas skar lielas cilvēku masas un katru atsevišķi. Mūsu pašu Liepājā ir pietiekami daudz piemēru, kas spilgti liecinājuši un joprojām rāda, ko radošam garam, kopīgai gaisotnei var nodarīt viens cilvēks, vadītājs. Tā ir it kā ābeces patiesība – radoša enerģija, strādāt prieks, dzīves mīlestība uzplaukst un atraisās uz pozitīvisma bāzes, sapratnes rezultātā, mākā uzklausīt, pamudināt, rosināt uzdrošināties, pleca sajūtā. Taču šo patiesību sāk atcerēties tad, kad savstarpējās attiecībās vai arī kopējā radoši saimnieciskajā darbībā viss sāk šķobīties, vai arī Ziemassvētku laikā, kad pamazām ierunājas sirdsbalss (varbūt arī sirdsapziņa), aicinājumi uz labdarību, uz dvēseles attīrīšanu. Bet arī tas ir apsveicami, ka vispār vēl spējam būt labi un citiem dāvināt prieku. Cilvēki arvien vairāk jūt slāpes pēc pozitīvām emocijām.