Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kritiski pavērojot Latvijā būvētās mājas, var pabrīnīties, cik kundziski izšķērdīgi dzīvojam – ēkas pilnīgi bez jebkāda siltinājuma, it kā mēs dzīvotu subtropu klimatiskajā joslā. Vai tiešām esam tik bagāti, ka varam maksāt par apkārtējās vides sildīšanu?
Latvijā šobrīd ir siltinātas mazāk nekā 1% no visām mājām, kurām to vajadzētu darīt. Faktiski joprojām nav valsts programmas un līdz ar to valstiska skatījuma. Diemžēl arī jaunajos projektos energoefektivitātes jautājums risināts formāli. Galvenais, lai būtu lētāk un kaut cik kvalitatīvi uz ēkas nodošanas brīdi. Latvijas apstākļos siltumizolācijas materiāla biezumam jābūt vismaz 15 centimetru minerālvatei, bet putupolistirolam – pat 25–30 centimetru. Reti kurā jaunbūvē šāda biezuma siltumizolācijas slānis tiek uzlikts.
Šobrīd izplatīts veids ir padomju laiku piecstāvu daudzdzīvokļu blokmāju galasienu siltināšana. Pie ēkas galasienas tiek piestiprināta piecus līdz septiņus centimetrus bieza minerālvates kārta, un māja skaitās "izolēta". Patiesībā šādā gadījumā ekonomiskais efekts ir gauži niecīgs. Tiesa, arī izdevumi nav nekādi lielie, taču, tā kā maksa par siltumu būtiski nemainās, tādi pseidopasākumi tikai diskreditē labu un vērtīgu ideju.
Tāpat būvniekus maz interesē, kādā stāvoklī būs lietotie siltumizolācijas materiāli pēc desmit vai divdesmit gadiem. Tas īpaši sakāms par putupolistirola materiāliem, kas faktiski zaudē savas siltumtehniskās īpašības pēc 15, ilgākais – 20 gadiem. Ņemot vērā, ka daudzi šobrīd iegādāto jauno mājokļu pircēji ņēmuši kredītus uz 30 un vairāk gadiem, tas nozīmē, ka ēka būs jāremontē, pirms vēl tiks nomaksāts kredīts.
Taupīt un vēlreiz taupīt
Šobrīd viena no būtiskākajām ES un arī Latvijas problēmām ir nesamērīgā energoatkarība no Krievijas. Lai cik tas paradoksāli šķistu, Eiropas atkarību no Krievijas energoresursiem lielā mērā veicināja Černobiļas AES avārija 1986. gadā. Tās katastrofālās un ilgstoši paliekošās sekas pilnībā mainīja pasaules attieksmi pret kodolenerģiju. Faktiski tika pārtraukta jaunu AES būve, un tikai pēdējos gados tā ir atjaunojusies. Vēl pirms desmit gadiem naftas un gāzes cenas pasaulē bija pēc šodienas standartiem smieklīgi zemas. Arī attiecības ar Rietumiem pielaidīgo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu bija daudz draudzīgākas, nekā tagad. Gluži vai debesīs uzskrējušās naftas un gāzes cenas, attiecību atsalums ar Krieviju liek daudz uzmanīgāk pieiet energoatkarības jautājumiem.
ES nolēmusi nākamajā plānošanas periodā līdz 2013. gadam samazināt energoresursu patēriņu par 10%. Pirmajā brīdī šāds uzstādījums var šķist dīvains, jo enerģijas patēriņa pieaugums ir viens no nepārprotamākajiem valsts attīstības indikatoriem. Latvija, ja patiesi vēlamies kaut kad pārskatāmā nākotnē pietuvoties ES vidējam dzīves līmenim, energopatēriņu diez vai varēs samazināt, drīzāk otrādi – tas jāpalielina, jo pagaidām vēl ievērojami atpaliekam no vidējā ES energopatēriņa uz vienu iedzīvotāju. Latvijā energopatēriņš 2007. gadā bija 1883 kilodžouli uz vienu iedzīvotāju, kamēr ES vidējais, ieskaitot jaunās dalībvalstis, – 3773 kilodžouli uz vienu iedzīvotāju. Vecajās dalībvalstīs šis rādītājs pārsniedz 5000 kilodžoulus.
ES plāni samazināt energopatēriņu balstās uz ideju to izlietot krietni racionālāk. Citiem vārdiem runājot – taupot. Rietumeiropā tas nozīmē izmantot jaunākās energoresursus taupošās tehnoloģijas, lietojot ekonomiskāku sadzīves un rūpniecisko tehniku. Latvijā tā pirmām kārtām ir mājokļu siltināšana.
Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētiskās aģentūras datiem ES 41% enerģijas tiek patērēts ēkās, 28% rūpniecībā, bet 31% transportā. Ja ES vidēji apsildīšanai tiek izlietots 41% no visa ēkas enerģijas patēriņa, tad Latvijā apkurei un ūdens sildīšanai – 85% no visa mājokļa enerģijas patēriņa. Protams, Latvija atrodas daudz skarbākos klimatiskajos apstākļos nekā vairums ES valstu, taču tik augsts apkures īpatsvars enerģijas patēriņā nav izskaidrojams vienīgi ar klimatiskajiem apstākļiem un salīdzinoši nelielu sadzīves tehnikas izmantošanu mājsaimniecībās. Galvenais iemesls ir milzīgie siltuma zudumi gan pārvadē, gan ekspluatācijā.
Māju siltināšana valsti neinteresē
Varētu domāt, ka šī acīmredzamā problēma visus gadus kopš neatkarības atjaunošanas ir bijusi valsts redzeslokā. Taču patiesībā ir gluži otrādi. Valsts no tās risināšanas vairījusies kā no uzmācīgas mušas. Par spīti nemitīgajam siltumtarifu kāpumam un iedzīvotāju pamatotajam sašutumam. No otras puses, šādu attieksmi var saprast. Māju siltināšana ir visai dārgs prieks ar samērā ilgu atmaksāšanās periodu. Turklāt naudas allaž pietrūcis arī vēl svarīgākiem infrastruktūras elementiem, piemēram, ceļiem. Teorētiski trūkstošo naudu varētu aizņemties, taču Latvijā vienmēr ir bijis modē aicinājums pēc bezdeficīta budžeta, un rezultātā mums ir viens no mazākajiem valdības parādiem ES un vienlaikus slikti ceļi un energoneefektīvas mājas.
Ēku energoefektivitātes likums Latvijā pēc vairāk nekā trīs gadu ilgas saskaņošanas (lasi: muļļāšanas) tika akceptēts tikai šā gada martā un pilnā mērā būs piemērojams no 2009. gada 1. janvāra. Tā pieņemšanu visvairāk diktēja nepieciešamība saskaņot Latvijas likumdošanu ar ES direktīvu 2002/91/EK par ēku energoefektivitātes prasībām. Šis likums nosaka minimālās energoefektivitātes prasības jaunbūvējamām un renovējamām mājām, kā arī prasību pēc ēku energosertifikācijas. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto likuma pavadvēstuli, līdz 2016. gadam Valsts budžetā māju siltināšanai jāatvēl 330 miljoni latu, neskaitot Eiropas struktūrfondu līdzekļus. Kopumā šiem pasākumiem jānodrošina 16% energoresursu ekonomija, kas absolūtos skaitļos veido 2701 GW. Jāatceras, ka tie ir ministriju kabinetos izstrādātie plāni, kuri, kā liecina pieredze, ļoti reti sakņojas reālajā praksē.
Pašreizējā prakse ir pavisam bēdīga. Līdz šim valsts atbalsta programmas pārsvarā orientētas uz ražotāju efektivitātes uzlabošanu – katlumāju, siltumtrašu efektivitātes uzlabošanu un daudz mazākā mērā uz mājokļu siltināšanu. Līdz šim valsts ir sniegusi atbalstu vienīgi sociālo māju siltināšanai. Parasto māju "izolēšanai", kurās dzīvo vairums Latvijas iedzīvotāju, valsts līdz šim nav piešķīrusi ne santīmu. Patiesības labad jāteic, ka nākamā gada budžeta projektā jau paredzēts Eiropas struktūrfondu līdzfinansējums māju siltināšanai. Kā norāda Ekonomikas ministrijā, būtisks paātrinājums šajā procesā gaidāms pēc 2010. gada. Pagaidām viss norit gliemeža tempos un pārsvarā uz pašu īpašnieku, pašvaldību un ārvalstu sadarbības partneru rēķina.
Skopais maksā divreiz
Lai arī plašsaziņas līdzekļos laiku pa laikam tiek ziņots par veiksmīgiem māju siltināšanas projektiem un tie tiek dažādi reklamēti, dzīvokļu īpašnieki un māju apsaimniekotāji vēl masveidā nedodas uz bankām, lai ņemtu kredītus šim nolūkam. Tam ir vairāki iemesli. Ne visi, kas savulaik ieguvuši dzīvokli faktiski par velti, pret to izturas ar pienācīgu īpašnieka izpratni. Viņi savu dzīvokli neuztver kā vērtību, bet tikai kā mitekli. Jebkuras izmaiņas un vēl jo vairāk neskaidrības ar turpmākajām izmaksām tiek uztvertas ar aizdomām.
Lai gan likums paredz, ka māju apsaimniekošanas kooperatīvs, ja tāds ir nodibināts, lēmumus pieņem ar 50% plus viens dzīvokļu īpašnieku balsu vairākumu, bankas kredītus dod vienīgi, ja nobalsojuši ir vismaz 80% un ir apņēmušies kredītus garantēt. Pretrunas dzīvokļu īres un dzīvojamo māju apsaimniekošanas likumos neļauj tiesas ceļā piedzīt neapmaksātos rēķinus par māju apsaimniekošanu, kuros ietverti maksājumi par mājas siltināšanu.
Rezultātā māju skaits, kuras tiek siltinātas tikai par pašu dzīvokļu īpašnieku līdzekļiem, ir pavisam nenozīmīgs. Tam ir gluži objektīvs pamats. Ilgus gadus bankas izsniedza kredītus māju renovācijai un siltināšanai līdz septiņiem gadiem. Tikai pēdējā laikā šis atmaksas termiņš pagarināts līdz 15 gadiem. Taču ēku "izolēšana" atmaksājas caurmērā 15 līdz 20 gados. Citiem vārdiem, pēc mājas siltināšanas ikmēneša maksājumu apmērs visbiežāk nevis samazinās, bet, gluži otrādi, tikai pieaug.
Cita lieta, ja siltināšana notiek kaut daļēji ar valsts, pašvaldību, Eiropas struktūrfondu vai kādu ārzemju partneru atbalstu. Var pat teikt, ka šajā ziņā ledus ir izkustējies un jau no pagājušā gada pašvaldībām ir tiesības sniegt palīdzību māju apsaimniekotājiem ēku siltināšanai. Šādas palīdzības programmas ir apstiprinātas Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē un citās pašvaldībās. Tiesa, arī šeit atbalsts ir paredzēts tikai 10%–30% no izmaksām, kas faktiski ir nepietiekami, lai iedzīvotāji būtu pārliecināti par siltināšanas ekonomisko efektu.
Pazīstamais teiciens – skopais maksā divreiz – ir pilnībā attiecināms arī uz šo problēmu. Daļēja māju siltināšana, taupot uz materiālu rēķina, ir puslīdz zemē nomesta nauda. Vislielāko efektu rada kompleksā renovācija, kas ietver pilnīgi visu ārsienu, bēniņu un pagrabtelpu siltināšanu, pilnīgu logu un kāpņu telpu durvju un siltumtīklu nomaiņu, kā arī energovadības sistēmas ierīkošanu. Ja nav efektīvas siltumvadības, pat pareizi "nopakotā" ēkā ekonomiskais efekts var būt minimāls. Lietuvā pieņemtajā energoefektivitātes nodrošināšanas programmā noteikts, ka valsts atmaksā 50% siltināšanas izdevumu, ja mājai veikta kompleksā renovācija. Latvijā Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentēs namu energoefektivitātes likuma piemērošanu praksē, vēl tikai tiek izstrādāti, un jācer, ka tajos tiks iekļautas konkrētas normas, kā varēs tikt pie valsts solītā 330 miljonu latu atbalsta līdz 2016. gadam.
***
Viedokļi
Juris Biršs, sertificēts būvinženieris, Rīgas Tehniskās Universitātes docents, tehnisko zinātņu doktors
No valsts puses 15 gadu laikā ēku energoefektivitātes paaugstināšanā nav darīts itin nekas. Būvniecības sektorā valda haoss. Daudzas mājas tiek būvētas tā, lai tikai izturētu naudas saņemšanas mirkli. Sienas uzslej pēc iespējas ātrāk, ārpusi uzreiz apliek ar putupolistirola plāksnēm, iekšpusi – ar riģipsi. Izskatās ideāli. Bet pa vidu viss plaisā un brūk.
Izvēloties sienas konstrukciju un to siltinājuma materiālus, obligāti jāņem vērā arī materiālu un konstrukcijas ilgizturība, ne tikai siltumvadītspēja vien. Ir jāsaprot, ka mazāk ilgizturīgiem siltumizolācijas materiāliem uz organikas bāzes (putupolimēri, ekovate utt.) siltumizolācijas īpašības mainās nosacīti strauji (diemžēl tikai negatīvā virzienā), bet projektēšanas normatīvi par to klusē, radot mānīgu iespaidu, ka sākumā uzrādītā siltumizolācijas pretestība ēkai ir nodrošināta visā tās ekspluatācijas laikā. Plaši izplatītajiem putupolistiroliem tehniskajā raksturojumā minētās siltumtehniskās īpašības ir tikai ražošanas brīdī un pirmajā ekspluatācijas gadā. Pēc tam tās strauji pasliktinās.
Daudzdzīvokļu (vairākstāvu) ēku siltināšanai var rekomendēt cietas vai puscietas minerālvates plātnes (akmens vate un stikla vate), ko klāj sienai no aukstās zonas puses, uz kurām tiek veidotas tā sauktās piekarināmās fasādes no praktiski jebkura apdares materiāla. Siltumizolāciju ir vienmēr jācenšas izvēlēties tādu, kas kalpotu visu ēkas ekspluatācijas laiku, jo tās atjaunošana vienmēr ir sarežģīta un dārga.
Edgars Skrodelis, SIA Cobold Eksports komercdirektors
Pozitīvi jāvērtē tendence, ka sabiedrība energoefektivitātes risinājumiem un maksājumiem par patērēto siltumu šobrīd piešķir aizvien lielāku nozīmi. To izjūt arī SIA Cobold Eksports kā putupolistirola ražotāji, jo 30% no šogad realizētā Termoefekt putupolistirola apjoma izmantoti tieši vecāko ēku siltināšanai. Protams, ka kopumā Latvijā ēku siltināšanas apjomi aizvien ir nepietiekami.
Pirms daudziem gadiem celtās mājas jau ir nolietojušās, tāpēc siltuma saglabāšanai nepieciešama to renovācija. Ekonomistu un būvinženieru aprēķini ir pierādījuši, ka ilgtermiņā atmaksāsies ieguldījumi ēku siltināšanā. Sabiedrība tikai pamazām izvērtē iespējas ekonomēšanai, kas saistās ar energoresursu patēriņu mājā. Noteikti tie, kas ir veikuši namu siltināšanu, šajā apkures sezonā būs apmierinātāki ne tikai par siltuma noturību, bet arī daudz mazākajiem tā patēriņa rēķiniem. Nav loģikas investēt nevis savā namā, bet siltuma piegādātāja uzņēmumā. Rēķini par patērēto enerģiju aukstajā gada sezonā pēc māju "nopakošanas" ievērojami samazinās, un, pēc mūsu aprēķiniem, ieguldījumi atmaksājas vismaz trijos gados. Latvijas tirgū ir dažādi siltināšanas materiāli, bet, pēc vairumtirgotāju aptaujas datiem, 50% no patēriņa ir putupolistirols, bet 50% cita veida materiāli. Ja ievērojami palielinātos ēku siltināšanas apjomi, grūti prognozēt, kā attīstītos tieši siltināmo materiālu tirgus. Pašlaik Latvijā strādā vairāki putupolistirola ražotāji, bet lielu daļu ēku siltināmo materiālu importē no visas Eiropas.