Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kas īsti ir "dežavu" sajūta?

Dežavu sajūta zināma ļoti daudziem. Cilvēkam šķiet, ka ar vai ap viņu šobrīd notiekošais jau reiz noticis. Šī it kā jau zināmā situācija nemanāmi izgaist, taču cilvēks apmulst un paliek neizpratnē. Kas tas bija – dežavu vai visparastākā skleroze?

Jau redzēts, sajusts, apciemots

Termins „déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”. Déjà vu (dežavu) raksturo to dīvaino sajūtu, kad zini – situāciju, kurā atrodies pašreiz, esi piedzīvojis jau iepriekš. Tas ir kā atcerēties tagadni. Vai tas ir iespējams? Taču, pētījumi, liecina, ka šīs izjūtas nav neparastas – tās vismaz vienu reizi dzīvē piedzīvojuši apmēram 70% pasaules iedzīvotāju. Ir vai nav déjà vu mirklīgs skats pagātnē?

Termins pirmo reizi tika pielietots franču izcelsmes pētnieka un filozofa Emīla Boraka (Émile Boirac) (1851-1917) grāmatā „Psihes zinātnes nākotne” („L''Avenir des sciences psychiques”). Déjà vu fenomens bijis daudzu teorētisku un empīrisku pētījumu objekts.

1983. gadā psihiatrs Vernons Neppe (Vernon Neppe) déjà vu definēja kā jebkuru subjektīvu šķietamību, ka reālā konkrētā brīža pieredze ir pazīstama un notikusi kaut kad nenoteiktā laikā pagātnē.

Ph. D. Artūrs Funkhauzers (Arthur Funkhouser) no Šveices (Berne) izdalījis trīs dežavu tipus: Déjà vécu – tiek tulkots kā „jau redzēts” vai „jau izdzīvots”. Tieši ar šo lielākā daļa cilvēku saista dežavu sajūtu. Artūrs Funkhauzers uzsver, ka vairumā gadījumu šī sajūta saistāma ar banāliem notikumiem, precīzāk, gadu gaitā cilvēkam atrodoties vienā vidē, līdzās vieniem un tiem pašiem cilvēkiem nereti ir iespējams jau iepriekš paredzēt, kas notiks turpmāk. Jo patiesi, viņš konkrētas situācijas ir piedzīvojis simtām reižu. Ikviens, kurš piedzīvojis déjà vécu noteikti sapratīs, ka šī pieredze vairāk saistāma tieši ar prāta radītām konstrukcijām.

Déjà senti – „jau sajusts”. Šo bieži jauc ar déjà vécu. Atšķirībā no déjà vécu, déjà senti parasti nemēdz palikt cilvēka atmiņās, un ir tikai mirkļa sajūtas. Piedzīvojot déjà senti, nav aktuāli nekādi kognitīvie faktori, kas nosaka cilvēka zināšanas par situāciju – kad, regulāri piedzīvojot vienu un to pašu situāciju, cilvēks jau iepriekš var paredzēt, ko konkrētajā situācijā teiks vai darīs otrs. Nav šādu priekšzināšanu. Tas ir tikai garīgs pārdzīvojums.

Déjà visité – „jau apciemots”. Déjà visité raksturo sajūtu, kad vieta, kuru cilvēks apmeklē pirmo reizi liekas ļoti pazīstama, lai gan viņš zina, ka nekad iepriekš tur nav bijis. Atšķirībā no déjà vécu, šajā gadījumā galvenais ir ģeogrāfiska vai telpiska vide, nevis process vai notikums. Artūrs Funkhauzers norāda, ka déjà visité var izskaidrot, piemēram, ja cilvēks ieguvis detalizētu informāciju (lasījis, redzējis dokumentālo filmu u. c.) par kādu vietu. Šāda pieredze vairākkārt aprakstīta literatūrā. Kā citus iespējamos skaidrojumus viņš min reinkarnāciju un ārpusķermeņa „ceļojumus”, kurus gan zinātniski pierādīt ir grūti.

Līdzīgs fenomens, kas jāmin – Jamais vu – „nekad neredzēts”. Jamais vu raksturo pārdzīvojumu, kad cilvēks racionāli zina, ka ir pazīstams ar esošo situāciju (vietu, cilvēku, apstākļiem), bet nespēj to atpazīt, attiecīgi uztverot to kā jaunatklājumu. Jamais vu dažkārt tiek skaidrots ar amnēziju un epilepsiju. Kriss Mulins (Chris Moulin) no Līdsas universitātes veica nelielu eksperimentu. Ņemot talkā 92 brīvprātīgos, viņš tiem lika uzrakstīt vārdu „durvis” 30 reizes, sešdesmit sekundēs. Rezultātā 68% no eksperimenta dalībniekiem piedzīvoja jamais vu efektu, attiecīgi sākot šaubīties par vārda „durvis” esamību.

Déjà vu – atmiņas anomālija

Ir dažādas teorijas, kas skaidro dežavu efektu. Dežavu pētnieks no ASV, grāmatas „Dežavu pieredze” (“The Déjà Vu Experience,” ) autors Alans Brauns (Alan Brown) savā analīzē min aptuveni 30 dažādas šo fenomenu skaidrojošas teorijas.

Izpētes pirmsākumos, pētnieki dežavu saistīja ar tādām nopietnām psihopatoloģiskām saslimšanām kā šizofrēnija, tomēr šāda saikne nedz ar šizofrēniju, nedz arī kādu citu psihisku saslimšanu nav pierādīta. Ciešāka saikne pierādīta starp dežavu un deniņu daivas epilepsiju. Šis fakts pamatojis dažu zinātnieku uzskatu, ka dežavu iespējams ir neiroloģiska anomālija, kas saistīta ar nepareizu smadzeņu izlādes procesu.

Lielākoties zinātnieki ir vienisprātis un dežavu dēvē par atmiņas anomāliju. Banisters un Zangvils (Banister and Zangwill) jau 1941. gadā savā eksperimentā ar hipnozes palīdzību mēģināja izraisīt dežavu, lai eksperimenta dalībniekiem radītu posthipnozes amnēziju attiecībā uz materiālu, ko iepriekš bija redzējuši. Uz trim no desmit dalībniekiem tas iedarbojās un autori šā efekta apzīmēšanai lietoja terminu „paramnesia”. Vēl dežavu tiek skaidrots ar tāda teorētiska fenomena kā „cryptomnesia” esamību – proti, „aizmirstās atmiņas”. Daļu informācijas, ko cilvēks reiz ir apguvis, viņš aizmirst, taču tā visa tiek uzglabāta smadzenēs, līdz ar to nav zudusi pavisam. Tāpēc sastapšanās ar kaut ko, kas izraisa nešaubīgas asociācijas par konkrētu pieredzi, kuru cilvēks tā arī nevar atcerēties, varētu izraisīt dežavu.

Pēdējos gados dežavu fenomena izpēte saistīta ar pētījumiem psiholoģijā un neiropsiholoģijā. Kā jau minēts iepriekš, zinātniskā kontekstā dežavu tiek uzskatīts par atmiņas anomāliju. Arī 2006. gadā BBC ziņoja par faktu, ka Līdsas Atmiņas pētniecības grupas (Leeds Memory Group) zinātniekiem izdevies ar hipnozes palīdzību izraisīt déjà vu sajūtu laboratorijas apstākļos. Kad cilvēks atpazīst kādu konkrētu objektu, situāciju vai vietu, smadzenēs notiek divu veidu procesi. Sākotnēji, smadzenes „skenē” atmiņu, vai cilvēks līdz šim jau ir redzējis šādu objektu, vietu, piedzīvojis situāciju. Ja ir, tad tiek identificēts pazīstamais objekts, vieta vai situācija. Dežavu šis identifikācijas process ir kļūdains – kā pazīstams tiek identificēts svešs, līdz šim nezināms objekts, vieta, situācija. To varētu dēvēt par atmiņas kļūdu. Savā eksperimentā laboratorijā Līdsas zinātnieku grupa ar hipnozes palīdzību cerēja izraisīt brīvprātīgo spēju atpazīt to, kas viņiem bija svešs.

Zinātnieki brīvprātīgajiem parādīja 24 vienkāršus vārdus, tad uzsāka hipnozes procesu un iegalvoja – kad nākamreiz viņiem tiks parādīts vārds sarkanā rāmī, viņiem tas šķitīs pazīstams. Vārdi zaļos rāmjos viņiem liks domāt, ka tie ir no sākotnēji parādīto 24 vārdu saraksta.

Pēc hipnozes seansa beigām, brīvprātīgajiem prezentēja dažādus vārdus dažādu krāsu rāmjos, iekļaujot tādus, kas nebija minēto 24 vārdu sarakstā, bet bija ierāmēti zaļā un sarkanā krāsā. Pētījuma rezultāti liecināja – no 18 dalībniekiem 10 stāstīja par dīvaino sajūtu, kad viņiem tika prezentēti sarakstā neiekļautie vārdi sarkanajos rāmjos. 5 no dalībniekiem to raksturoja kā dežavu sajūtu. Tātad – svešs (vārdi, kas nebija 24 vārdu sarakstā, bet tika ierāmēti sarkanā rāmī) tiek identificēts kā pazīstams – atmiņas kļūda.

Alternatīvas skaidrojošās teorijas

Farmakologi Taiminens un Jeskeleinens (Taiminen and Jääskeläinen) 2001. gadā ziņoja par kādu gadījumu – praktiski vesels vīrietis sācis regulāri piedzīvot dežavu pēc medikamentu, kas mazina gripas simptomus (amantadine un phenylpropanolamine), lietošanas uzsākšanas. Izpētot šo gadījumu sīkāk, zinātnieki Taiminens un Jeskeleinens pieņēma, ka dežavu iespējams izraisa šo ķīmisko elementu (medikamentu) ietekme uz smadzenēm.

Cita teorija akcentē faktu, ka cilvēka viena acs attēlu identificē par dažām milisekundēm ātrāk nekā otra acs, izraisot „atcerēšanās efektu”. Taču šī teorija ir vāja, jo dežavu piedzīvo arī cilvēki, kuri ir akli ar vienu aci un cilvēks var dežavu pārdzīvot ne tikai kā vizuālu, bet kā dzirdētu ainu vai arī, piemēram, fizisku sajūtu līmenī.

Alternatīvas teorijas piedāvā parapsihologi, dežavu asociējot ar pareģošanu, medija spējām, kā arī atmiņām no iepriekšējās dzīves. Savukārt, sapņu pētnieki tic, ka dežavu ir sapņu atcerēšanās. Pieņemot, ka sapņi „tiek noglabāti” ilglaicīgajā atmiņā un dežavu var izpausties kā šo sapņu atcerēšanās pēc ilgāka laika, kad tas nosapņots. Tomēr, arī šī teorija ir „baltiem diegiem šūta”, jo zinātniski pētījumi pierādījuši, ka jebkura ilglaicīgā atmiņa vispirms ir īslaicīgā atmiņa.

Teorijas par dežavu kā par fenomenu, ko radījusi kāda astrāla projekcija vai ārpusķermeņa pieredze ir grūti zinātniski pamatot. Tāpat kā tās, kuras atzīst cilvēki, kas tic reinkarnācijai – proti, dežavu definējot kā mirkļa skatu kādā no iepriekšējām dzīvēm.

Uz augšu
Back