Rudeņos, kad lauki jau novākti, bet ziema vēl nav atnākusi, mūsu senči godināja mirušo tuvinieku dvēseles. Kristīgā baznīca agrākajos gadsimtos centās šo tradīciju izskaust, lai gan baznīcas atzītā Mirušo piemiņas diena sakņojas senākās pagāniskās paražās. Senie ģermāņi kapos kūra ugunskurus, lai iepriecinātu un sasildītu mirušos.
Veļu laika paražas (10)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Var uzskatīt, ka svecīšu aizdegšana kapos Mirušo piemiņas dienā ir seno tradīciju palieka, kas laika gaitā transformējusies no ugunskura uz mazu liesmiņu.
Mielo dvēseles
Senajās indoeiropiešu tautās mirušo joprojām uzskatīja par ģimenes locekli, aizgājēja dvēselei tika rīkoti speciāli mielasti. Mūsu senči domāja, ka pēc nāves dvēsele (velis) dodas uz veļu valstību viņā saulē, kur turpina dzīvot un strādāt citā dimensijā. Noteiktā laikā veļi no savas valstības ieradās apraudzīt šajā saulē mītošos tuviniekus.
1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumos teikts: "Mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūs ciest šīs zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Miķeļiem līdz visu dvēseļu dienai notika bezdievīgā dvēseļu mielošana, kad viņi savās mājās deva mirušiem sentēviem, draugiem un radiem ēdienu un dzērienu."
Nekuļ labību
Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendants Pauls Einhorns, kura biogrāfija ir saistīta ar Iecavu, rakstīja, ka "šo laiku sauc par veļu laiku, zemliku jeb Dieva dienām. Tad viņi tikai ēd un dzer un negrib strādāt nevienu darbu, sevišķi nekuļ labību, domādami, ka tad kulti graudi neder sēklai, jo tie nedīgstot. Viņi tic, ka, veļu laiku nesvētījot, viņiem nebūšot nekāds labs gads, bet gan neraža un bads".
1649. gadā iznāca P. Einhorna grāmata "Historia Lettica" (''Latviešu vēsture''). Autors tajā raksta, ka mūsu senči oktobrī gatavojuši mielastu. Ēdienu nolikuši uz klona grīdas labi izkurinātā istabā. Pēc tam saimnieks ar skalu rokā gājis istabā, saucis vārdā mirušos tuviniekus un aicinājis viņus ēst un dzert. Ja saimnieks skala gaismā ieraudzījis veļus sanākam, tad tā bijusi droša zīme, ka viņam tuvākā gada laikā jāmirst. Ja neko neizdevies saskatīt, tad ticējuši, ka vēl vismaz gadu dzīvos. Kad dvēseles, pēc saimnieka domām, bija pietiekami ēdušas un dzērušas, tad viņš aizdegto skalu uz sliekšņa sacirta ar cirvi un pavēlēja veļiem atgriezties, bet piekodināja tiem iet tikai pa ceļiem un lielceļiem, lai nenobradātu rudzu lauku. Ja kādreiz bija slikta rudzu raža, tad to parasti izskaidroja tā, ka dvēseles nav pietiekami pabarotas un padzirdītas vai arī citādi sadusmotas, tāpēc tās izbradājušas rudzu sējumus.
Noturīga tradīcija
Visi kristīgās baznīcas mēģinājumi izskaust šādas tradīcijas cieta neveiksmi. Vēl 19. gadsimtā daudzviet tika rīkoti veļu mielasti. Starp Miķeļiem un Mārtiņiem kādā sestdienā tika darīts alus, nokauts kāds mājlops un cepta maize. Tika izmēzta māja, sakurināta pirts, sanests ūdens un uz lāvas uzliktas jaunas pirtsslotas. Pēc saulrieta saimnieks paņēmis cienastu, nesis to trīs reizes apkārt mājai un tad uz pirti. Tur ēdamo un dzeramo cēluši galdā, katrā pirts stūrī iesprausts pa degošam skalam un uzmests gars. Saimnieks un saimniece trīs reizes lūguši veļus pie galda un paši aizgājuši. Pēc kāda laika saimnieks atgriezies, izraidījis veļus, apskatījies ēdienu un pirtsslotas, meklējot kādu zīmi, kas liecinātu par dvēseļu vizīti. Tad ēdiens no pirts aiznests uz māju, kur ar to mielojušies visi saimes ļaudis.
Mūspuses ticējumi
Ar veļu laiku saistās daudzi senču ticējumi. Bruknā pierakstīts šāds: "Veļu laikā pēc saules noiešanas nedrīkstēja skalus lauzt, jo tad vasarā jēri pārlaužot kājas. Lai tas nenotiktu, tad saimnieks priekš saules noiešanas pārlauza skalus. Kad tie izdega, tad bija jāiet gulēt."
Cits ticējums no Rundāles: "Pa veļu laiku uzdeva mīklas, teica pasakas, ceturtdienas vakaru nevērpa, lai aug labi lini un aitām laba vilna. Skalu neļāva no abiem galiem dedzināt, vakarā bez saules nevēlēja spoles notīt. Puišiem neļāva ne auklas, ne valgus, ne grožus vīt, jo tad auklas graužot kājas un groži trūkstot, neesot stipri."
Arī citos novados bija līdzīgi veļu laika ticējumi – ceturtdienu vakaros vērpt nedrīkstot, lai miroņiem ļautu mierīgi gulēt. Sestdienās nedrīkstēja ogles apdzēst, jo tad miroņiem klātos grūti. Obligāts nosacījums bija gulētiešana pirms pusnakts, arī iedegtu gaismu pēc pusnakts nedrīkstēja atstāt. Ja veļu laikā matus griežot, tad tie vairs neaugot.