Pēc ilgāka laika publiskās debates sabiedriskajā televīzijā šonedēļ notika bez ierastajām politiķu sejām un, jāsaka, saaicināto viesu domu apmaiņu vērot bija interesanti, lai gan tā lielākoties riņķoja ap diezgan retoriskajiem jautājumiem “ko darīt?” un “kurš vainīgs?” .
Jāsaka, nepatīkami pārsteidza Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kameras vadītājas uzstādījumi. Pirmais. Vienkārši neapmierinātības paušanai neesot jēgas, un, kā aizrunājās kundze, ar likumu vajadzētu aizliegt kritizēt, ja tev nav alternatīva piedāvājuma.
Dīvaina doma. Ja skolotāji, aktieri, medmāsas tagad sāks ārpus sava tiešā darba laika vākt kvalitatīvu informāciju, analizēt variantus, izstrādāt likumprojektus utt., tad jājautā - kam vispār vajadzīgi politiķi un augstākā ierēdniecība? Tas ir, manuprāt, nekorekts uzstādījums: “Ja nevari pateikt, kas jādara, tad klusē.” Katram ir jādara savs darbs. Attiecīgi, lai cik dažkārt emocionāli sakāpināta un melnbalta ir sabiedrības neapmierinātība ar politiķiem un valsti, sabiedrībai ir tiesības uz tādu.
Otrais. Uzņēmēju organizācijas vadītāja kā sadegusi aicināja uz sēšanos pie sarunu galda, dialogu, diskusiju utt. ar valdību. Lai, lūk, aktieri un līvānieši (attiecīgo grupu pārstāvji bija studijā) apvienojas organizācijās, tad diskutē ar pašvaldību, ministriju, valdību, un tikai tā nonākšot pie kaut kā jēdzīga.
Manuprāt, šādi tiek demonstrēta neizpratne par to, cik dažāda ir mūsu sabiedrība un cik objektīvi dažādas ir atsevišķu sabiedrības grupu vajadzības. Protams, ir grupas – uzņēmēji, piemēram – kuriem tiešām lietderīgi ir runāt ar valdību, pacietīgi skaidrot savas vajadzības. Un pēc gadu ilgas runāšanas varbūt kaut ko sasniegt. Bet ir grupas, kuru vajadzības ir neatliekamas. Kas tā par jocīgu ideju, ka cilvēki, kuri ne tikai nesavelk galus kopā, bet pārliecinoši sāk dzīvot “mīnusos”, sēdīsies pie kaut kāda mistiska apaļā galda un runās par nacionālo izlīgumu?! Un par ko šiem cilvēkiem ar politiķiem vispār būtu jārunā pie šī galda? Viņu prasības taču nav nekādas īpašas un specifiskas, par kurām jālauza galva un jāmeklē kompromiss. Darbs, adekvāta sociāla palīdzība – tikai Satversmē noteiktais, kas tur vēl ko diskutēt? Attiecīgi ir jāpieņem, ka būs grupas sabiedrībā, kuras savu attieksmi demonstrēs ar t.s. ielas paņēmieniem. Nu, un? Kamēr necieš citi, nevainīgi, cilvēki, lai rīkojas, kā uzskata par vajadzīgu. Tā sakot, ja kaut ko bloķējat, neaizmirstiet tikai palaist ātrās palīdzības, avārijas dienestu mašīnas.
Līdzīgi kā ar “nacionālo izlīgumu” ir arī ar daudz piesaukto “mēs visi esam atbildīgi par šo valsti”. Šajā kontekstā viszīmīgākā un cilvēciski saprotamākā bija aktieru cunftes pārstāvju nostāja. Mēs jau saprotam, ka ir jāmaksā nodokļi, lai būtu pensijas, mēs gribam palīdzēt, bet kur ir garantija, ka nauda atkal neaizplūdīs apšaubāmiem mērķiem? Lūk, šī ir visu, kuriem vēl palicis darbs un ienākumi, lielākā dilemma. Jautājums: vai pilsoņi var izveidot paralēlu sociālās drošības tīklu, izmantojot, nezinu, labdarības organizācijas, draudzes, citas formas? Jo ir cilvēki, kuriem var palīdzēt radinieki, bet ir cilvēki, kuri ir atkarīgi no valsts piešķirtā. Ja var, tad sabiedrības maksātspējīgie uzņemas atbildību un ar mierīgu sirdsapziņu parāda valstij dažādus žestus. Citiem vārdiem sakot, nav vērts kavēt laiku runās par “nacionālo izlīgumu” un “vienošanos valsts nākotnes vārdā” – ja proporcionāli pietiekošs iedzīvotāju daudzums spēj radīt paralēlas struktūras, kā to savulaik izdarīja Kosovas albāņi Dienvidslāvijā, tad domājam šajā virzienā. Par vēlu nav, jo nekas jau tuvākajos gados nemainīsies.
Vairāk ŠEIT
