Latvijā futbolu spēlē 100 gadus (1)

Pasaules populārākais sporta veids 100 gados Latvijā piedzīvojis gan sāpīgus kritumus, gan spožus panākumus, un šo gadsimtu varētu sadalīt trijos lielos posmos:

no dzimšanas līdz 1940. gadam, okupācijas laiks līdz 1991. gadam un laiks pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Arī uz Rīgu futbolu atveda angļi

Pagājušā gadsimta sākumā jaunās spēles vilnis, ko pa visu Eiropu izplatīja sūtņi no futbola dzimtenes Anglijas, sasniedza arī Rīgu. 1899. gadā atklātā metālapstrādes rūpnīca Salamandra piederēja britiem, un tajā strādāja daudzi angļi, kuri laiku pa laikam sarīkoja draudzības mačus ar tautiešiem no Rīgas ostā piestājušajiem tirdzniecības kuģiem. Tieši Salamandras ierēdņi 1907. gadā nodibināja pirmo futbola komandu Latvijā – British Football Club (Britu futbola klubs). Daži vēsturnieki uzskata, ka tieši togad piedzima Latvijas futbols, tomēr citi, tostarp arī Latvijas Futbola federācijas (LFF) funkcionāri, piekrīt versijai, ka tas notika gadu agrāk. 1906. gadā sporta apvienība Ķeizarmežs rīkoja lielus sporta svētkus, kuru programmā bija iekļautas arī futbola sacensības – tās gan presē atreferētas tika paskopi.

Toties lielu publicitāti ieguva 1908. gadā notikušās divas spēles starp riteņbraukšanas apvienību Union (tās paspārnē tika izveidota komanda no Rīgā dzīvojošajiem britiem) un Sanktpēterburgas 2. sporta vienību. Abos mačos uzvarēja krievi – 6:2 un 3:1, un pēc tam sākās regulāras spēles starp Rīgas un arī citu Latvijas pilsētu klubiem. Futbols strauji izplatījās, iekaroja popularitāti un kļuva par sporta veidu numur viens Latvijā. Tieši futbolā tika izveidota pirmā sporta organizācija mūsu valstī.

1920. gada 28. maijā Rīgā sanāca plaša apspriede, kurā vienprātīgi tika nolemts dibināt Latvijas Futbola savienību (LFS). Šīs organizācijas statūtus apstiprināja 1921. gada 21. maijā, bet nākamā gada 29. jūlijā LFS tika uzņemta Starptautiskajā futbola federācijā (FIFA). Pēc LFS izveidošanas sākās oficiālu čempionātu rīkošana, un par pirmo Latvijas čempionu 1922. gadā kļuva Ķeizarmežs, kurā vairums spēlētāju bija vācieši. LFS amatvīri cīnījās par latvisku futbolu un 1924. gadā noteica, ka valsts čempionātā drīkst spēlēt tikai pilsoņi. Ķeizarmežs, protestējot pret šādu lēmumu, izstājās no turnīra, bet vēlāk tika ieviesta trīs ārzemnieku kvota. Togad Latvijas čempionātā uzvarēja Rīgas futbola klubs (RFK), kurā pulcējās latvieši. Tieši RFK bija tālaika izcilākā futbola komanda un astoņas reizes kļuva par Latvijas meistarvienību – tā toreiz dēvēja čempionāta uzvarētājus.

Par spilgtu notikumu futbola dzīvē kļuva Latvijas kausa izcīņas pirmais fināls 1937. gada 26. septembrī, kad RFK ar 2:0 uzvarēja Universitātes sportu un no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa saņēma kausu 2500 latu vērtībā. Pēdējais Latvijas čempionāts notika 1940. gadā un beidzās ar RFK uzvaru jau pēc padomju okupācijas, kuras laikā sākās klubu likvidācija un komandu pārveidošana pēc biedrību principa. Šie klubi tika atjaunoti un darbojās dažus gadus pēc vācu karaspēka ienākšanas.

FIFA negribēja redzēt Latviju pasaules čempionātā

Latvijas valstsvienības pirmā oficiālā spēle notika 1922. gada 24. septembrī Rīgā, un tajā tika fiksēts neizšķirts 1:1. Mūsu izlase visai lēni iegāja starptautiskajā apritē, un pirmajos divos pastāvēšanas gados aizvadīja tikai divus mačus. Pieredzes trūkums izpaudās 1924. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē, kur mūsējie bez spēles pārvarēja pirmās kārtas barjeru, bet otrajā kārtā ar 0:7 piekāpās frančiem. Latvijas futbola izlase paspēja piedalīties arī vienā pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā – pirms 1938. gada čempionāta Francijā. Priekšsacīkstēs mūsējiem vispirms vajadzēja aizvadīt divus mačus ar lietuviešiem – 4:2 Rīgā (10 000 skatītāju klātbūtnē!) un 5:1 Kauņā. Uzvarētājiem pēc tam vajadzēja spēkoties vienā mačā izbraukumā ar austriešiem. Šīs spēles sestajā minūtē mūsējie izvirzījās vadībā, tomēr beigās Austrijas futbolisti izmocīja grūtu uzvaru ar 2:1. Austrija izcīnīja ceļazīmi uz finālturnīru, taču nevarēja to izmantot, jo tika pievienota hitleriskajai Vācijai. Latvija tolaik vēl saglabāja valstisko neatkarību, taču FIFA amatvīri pat nedomāja mazajai valstiņai piešķirt vakanto vietu finālturnīrā. Tā tika piedāvāta angļiem, kuri atteicās, jo turpināja ignorēt FIFA organizētās sacensības, un austriešu nespēlēšanas dēļ beigās finālturnīrā piedalījās 15, nevis 16 komandas.

Latvijas izlase līdz 1940. gada jūlijam izspēlēja 99 oficiālos mačus, un tajos piedalījās 115 mūsu futbolisti. Par tālaika lielāko slavenību var uzskatīt Ēriku Pētersonu, kurš aizvadīja visvairāk spēļu (63) un guva visvairāk vārtu (24). Mūsdienu snaiperi šo rezultātu joprojām nav spējuši uzlabot! Spēļu skaita ziņā Pētersonam sekoja komandas kapteinis Jānis Lidmanis (55) un Alberts Šeibelis (54), kurš izlasē spēlēja no 1925. līdz 1939. gadam. Šie trīs futbolisti, tāpat kā lielākā daļa mūsu labāko spēlētāju, emigrēja uz ārzemēm. No emigrantiem vislabāk veicās Aleksandram Vanagam – viņš 50. gadu beigās kļuva par Francijas kausa ieguvēju.

Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!

1945. gadā sākās Latvijas PSR čempionātu rīkošana, un pirmajā no tiem uzvarēja Rīgas Dinamo. Jau nākamajā gadā šī iekšlietu struktūras komanda pirmo reizi spēlēja PSRS čempionātā. 1949. gadā Dinamo tika apvienota ar otru Latvijas komandu Daugava, un turpmāk jaunā vienība ar likteņupes nosaukumu sāka spēlēt Padomju Savienības turnīros. Tolaik mūsu pazīstamākie futbolisti bija Alfons Jēgers un Vadims Ulbergs, bet Daugavas sastāvā pamazām tika ieplūdināti leģionāri. 1951. gadā komanda sasniedza savu augstāko virsotni PSRS čempionātos – 11. vietu, taču gadu vēlāk izkrita no spēcīgāko klubu sabiedrības, un interese par tās spēlēm saruka.

1960. gadā Daugava atgriezās padomju futbola elitē, jo PSRS čempionāta organizatori nolēma, ka A klasē jāspēlē visu republiku komandām. Daugavai pietrūka tikai viena punkta, lai turpinātu cīņu par 1.–6. vietu, bet beigās komanda palika 12. vietā. 1962. gadā Daugava atkal izkrita no augstākās līgas, taču tolaik veidojās līdzjutējus pievelkoša komanda no vietējiem futbolistiem: Gunārs Ulmanis, Georgijs Smirnovs, Reinis Zālītis, Laimonis Laizāns... Mūsu futbolā atkal valdīja ažiotāža, un 1967. gadā ungāra Šomlaji vadītā Daugava gandrīz iekļuva augstākajā līgā. Līdzjutēju aprindās populārs kļuva izsauciens ar politisku nokrāsu: "Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!" Tolaik par Ulmani gan nedaudz labāk spēlēja Smirnovs; viņš 1960. gadā tika iekļauts PSRS 33 labāko futbolistu sarakstā un spēlēja PSRS otrajā līgā. Turklāt Smirnovs varēja lepoties ar to, ka vienā mačā divreiz pārspējis leģendāro vārtsargu Ļevu Jašinu.

Septiņdesmitajos gados Daugava piedzīvoja krīzi un noslīdēja uz PSRS čempionāta otro līgu (pēc spēka – trešo līgu). Tajos gados populārākais futbolists bija Ilmārs Liepiņš – viņš šobaltdien turpina strādāt ar jaunajiem puišiem Rīgas Futbola skolā. 1975. gadā Daugavā parādījās Madonā dzimušais Aleksandrs Starkovs...

Daugava – gandrīz augstākā līga

1981. gadā par Daugavas treneri tika iecelts Jānis Skredelis, kurš izveidoja komandu, kas spēlēja skatāmu futbolu. Lai baudītu Skredeļa veidotās Daugavas spēli, skatītāji sāka atgriezties tribīnēs, turklāt šī savdabīgā komanda kļuva populāra visā Padomju Savienības teritorijā. Skredelis atklāja divus ļoti spilgtus un talantīgus uzbrucējus – Starkovu un Jevgeņiju Miļevski. Starkovs guva vairāk nekā 100 vārtu PSRS čempionāta pirmajā līgā un visu spēlētāja karjeru palika uzticīgs Daugavai, tikai neilgi iekļaujoties Maskavas Dinamo sistēmā. Savukārt Miļevskis uzspēlēja gan Maskavas klubā Spartak, gan Austrijas klubu komandās.

Skredeļa vadītā Daugava savu virsotni sasniedza astoņdesmito gadu vidū, bet par nelaimi iznāca tā, ka tieši tad Maskavas funkcionāri īstenoja reformas PSRS čempionātā. 1985. gadā Daugava uzvarēja pirmajā līgā, taču togad bija izdomāts pārejas turnīrs. Divas vājākās augstākās līgas komandas (Baku Ņeftči un Odesas Černomorec) un divas spēcīgākās pirmās līgas komandas (Daugava un Maskavas CSKA) cīnījās par divām ceļazīmēm uz labāko sabiedrību. Decembrī uz slēgtajiem laukumiem Daugavas futbolisti nespēja parādīt savu ierasto sniegumu un palika pēdējā vietā.

1986. gadā Daugava vēl pārliecinošāk spēlēja pirmajā līgā, taču rudenī sāka buksēt. Tolaik pastāvēja neizšķirtu limits – bija atļauti 12 neizšķirti 46 spēlēs, bet par katru nākamo neizšķirtu punkti netika ieskaitīti. Tādējādi iznāca, ka neizšķirti sezonas divos pēdējos mačos izbraukumā pret Dušanbes Pamir (3:3) un Taškentas Pahtakor (0:0) bija līdzvērtīgi zaudējumiem, un uz otro vietu izspraucās Lančhuti Gurija no Gruzijas. Šo spēļu norisi joprojām klāj noslēpumainības un minējumu aura, jo runāja, ka naudu par gruzīniem vajadzīgajiem rezultātiem saņēmuši gan pretinieki, gan mūsējie.

1987. gadā Daugava pēc inerces ieņēma trešo vietu pirmajā līgā, bet jau bija sākusies lejupslīde, un 1989. gadā komanda izslīdēja uz otro līgu. Izdaudzinātās komandas laiks bija beidzies, bet Latvijā jau strāvoja revolucionārās neatkarības vēsmas, kas atnesa padomju ļautiņiem grūti iedomājamas pārmaiņas ar jaunām komandām.

Brīnums, ko sagādā Starkovs un Verpakovskis

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Futbola federācija uzreiz atgriezās FIFA sastāvā un pieteicās uz līdzdalību 1994. gada pasaules čempionāta priekšsacīkstēs. Jānim Gilim tika uzticēts grūtais pienākums – veidot izlasi valstī, no kuras padomju laikos neviens pat netika aicināts uz PSRS izlasi. Un Gilis to spēja sekmīgi, jo jau pirmajā darbības gadā izdevās ar sensacionāliem rezultātiem pārsteigt pasauli – 0:0 gan ar toreizējiem Eiropas čempioniem dāņiem, gan ar spēcīgajiem spāņiem. Pirmajā kvalifikācijas ciklā Latvijas izlasei gan neizdevās izcīnīt nevienu uzvaru, taču jau otrajā mūsu līdzjutēji varēja līksmot par atsevišķiem panākumiem – 2:1 viesos ar Ziemeļīriju un 3:2 Rīgā ar Austriju. Gilis nostrādāja ar izlasi sešus gadus, bet pēc tam viņa vietā stājās ārzemnieki – gruzīns Revazs Dzodzuašvili un anglis Garijs Džonsons. Pirmais iemācīja aizsargāties, otrais – uzbrukt, un visas šīs prasmes lieliski apvienoja nākamais valstsvienības treneris Aleksandrs Starkovs. Viņa vadībā tika sasniegts spožākais panākums visā Latvijas sporta vēsturē – mūsu futbolisti, pateicoties vairākiem filigrāniem Māra Verpakovska vārtu guvumiem, iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē, kur nebūt neizskatījās pēc bikliem iesācējiem. Cienīga spēle pret čehiem, kuri tikai pašās beigās guva uzvaras vārtus (1:2), un sensacionālais neizšķirts pret trīskārtējiem pasaules čempioniem vāciešiem (0:0), turklāt Latvijas futbolisti pat bija tuvāk uzvarai nekā pretinieki.

Neatkarības atjaunošana pavēra jaunas iespējas arī mūsu spēcīgākajiem futbola klubiem, kuriem vairs nevajadzēja braukt pa plašo Padomju Savienību vai zem rūpnīcu izkārtnēm spēlēt tepat Latvijā. Par klubu flagmani kļuva Rīgas Skonto, kura futbolu mīlošais prezidents Guntis Indriksons drīz vien tika iecelts arī par visas Latvijas futbola dzīves vadītāju. Skonto Eirokausu mačos Rīgā uzņēma pasaulslavenus klubus, sākās jaunu stadionu, sporta bāzu un futbola laukumu būvniecība. Jaunajiem futbolistiem tiek radīti arvien komfortablāki spēles un treniņu apstākļi, par kādiem pirms gadiem 20 varēja vienīgi sapņot.

Bija izaugusi jauna futbolistu paaudze – Vladimirs Babičevs, Vitālijs Astafjevs un Mihails Zemļinskis, kuriem vēlāk sekoja Andrejs Štolcers, Marians Pahars, Juris Laizāns, Igors Stepanovs un Verpakovskis. Viņiem pavērās jaunas iespējas – spēlēšana Rietumeiropas klubos, ko kādreiz, dzīvojot aiz dzelzs priekškara, bija neiespējami īstenot. Par Paharu jūsmoja Anglijā, par Štolceru – Krievijā, par Verpakovski – Ukrainā... Mums ir futbolisti, treneri un panākumi, ar kuriem lepoties šajos Latvijas futbola simt gadu svētkos!

***

Nozīmīgākie fakti Latvijas futbola vēsturē

1907. gadā tiek izveidota pirmā futbola komanda – British Football Club (Britu futbola klubs).

1908. gadā notiek pirmā oficiālā futbola spēle Latvijā starp riteņbraukšanas apvienību Union un Sanktpēterburgas 2. sporta vienību

1921. gadā tiek nodibināta Latvijas Futbola savienība (LFS)

1922. gadā LFS tiek uzņemta Starptautiskajā futbola federācijā (FIFA)

1922. gadā par pirmo Latvijas čempionu kļūst Ķeizarmežs

1922. gada 24. septembrī Latvijas izlase aizvada pirmo spēli (1:1 ar Igauniju)

1924. gadā Latvijas izlase piedalās Parīzes olimpiskajās spēlēs

1938. gadā FIFA nepiedāvā Latvijai nopelnīto ceļazīmi uz pasaules čempionāta finālturnīru

1951. gadā Daugava izcīna augstāko vietu PSRS čempionātā (11. vieta)

1985. un 1986. gadā Daugava nespēj pielāgoties padomju reformām un paliek pie augstākās līgas sliekšņa Aleksandrs Starkovs guvis 110 vārtus PSRS čempionāta pirmajā līgā (301 spēlē)

1991. gadā Latvijas Futbola federācija tiek atjaunota FIFA saimē

1992. gada 26. augustā Latvijas izlase nospēlē neizšķirti ar toreizējo Eiropas čempionvienību Dāniju (0:0)

Uz Eirokausu izcīņas spēlēm Latvijā atbrauc slaveni klubi: Spānijas Barcelona, Itālijas Inter un Anglijas Chelsea

2001./2002. gada sezonā Marians Pahars iekļūst Anglijas premjerlīgas desmit rezultatīvāko spēlētāju skaitā

2003. gada oktobrī Latvijas izlase divu maču summā uzvar Turciju (3:2) un iekļūst 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā

2004. gada 19. jūnijā Latvijas izlase Eiropas čempionātā nospēlē neizšķirti ar trīskārtējo pasaules čempioni Vāciju (0:0)

Skonto 14 reizes pēc kārtas uzvar Latvijas čempionātā

2005. gadā Juris Laizāns kopā ar Maskavas CSKA izcīna UEFA kausu

Četri Latvijas futbolisti (Andrejs Štolcers, Igors Stepanovs, Juris Laizāns, Māris Verpakovskis) spēlē UEFA Čempionu līgā

Vitālijs Astafjevs un Mihails Zemļinskis aizvada vairāk nekā 100 spēļu Latvijas izlasē