Pk, 12.08.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Knuts Skujenieks: man ir iestājies miers

Knuts Skujenieks: man ir iestājies miers
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Šodien dzejniekam Knutam Skujeniekam 70 gadu jubileja.

“Ar gadiem dzeja kļūst īsāka. Pēdējā laikā es arī labprātāk stāstu, nekā pats rakstu. Pēdējos gados man vairāk padodas joku gabali. Grāmata Tagad es esmu Aleksandrs daudziem maniem pazinējiem varētu šķist ļoti neparasta. Tajā ir apkopoti dzejas krikumi — kāds ir pa divām trim rindiņām, citi mazliet garāki. Vietām tā vienkārši ir pamuļķošanās, ironija vai satīra, citā gadījumā tuva parodijai vai parafrāzei. Katrā ziņā tajā grāmatiņā nav neviena nopietna dzejoļa.”

— Jūs joprojām reizi pa reizei izejat sabiedrībā, un nemaz neizskatās, ka jums tas nepatiku...

— Jā, man patīk sabiedriskā dzīve, un es ar prieku uzturu kontaktus ar dažādām kompānijām. Piemēram, ik pa laikam satiekos ar saviem lēģera biedriem. Tad vēl ir viena kompānija, ar kuru iepazinos kādā tūrisma brauciena pa Norvēģiju. Nu jau būs devītais gads, kopš uzturam draudzīgas attiecības. Reizēm braucam īsākās un tālākās ekskursijās pa Latviju. Tad obligāti katru gadu janvāra beigās mūsmājās visi sanākam kopā un nospriežam, ko darīsim vasarā. Reiz saviem draugiem tūristiem teicu: “Mēs ļoti labi turamies kopā viena iemesla dēļ — tāpēc, ka mums citam no cita nekā nevajag.” Mums nav ne darba, ne radu attiecību, mēs vienkārši esam priecīgi par satikšanos. Un tas ir milzīgs kapitāls.

— Un vēl jūsos ir daudz dzīvesprieka.

— Godīgi runājot — cik tad nu daudz no dzīves vairs ir palicis! Tāpēc labāk to laiku pavadīt iespējami priecīgāk. Protams, ne vienmēr tas izdodas. Ja nav nekā cita, tad priecājamies kaut vai par suni un kaķi.

— Jūs teicāt, ka pēdējā laikā esat sācis rakstīt nenopietnu dzeju. Bet kādā jūsu biogrāfijā ir teikts, ka skolas laikā nemaz nebijāt tik viegli pavelkams uz zoba. — Jā, stipri agrā jaunībā varbūt vairāk smaidīja par mani. Humora izjūta nāk ar laiku. Kolēģis Jānis Rokpelnis, rakstot par mani grāmatu, ir aptaujājis manus bijušos skolas biedrus un radiniekus, un no viņu teiktā izriet, ka esmu bijis visai jocīgs. Katrā ziņā ir jauki, ja ir saistība ar agrāko dzīvi, jo daudzi aiziet. Aiziet draugi, aiziet kolēģi, arī radinieki, kuri bieži vien ir pat jaunāki par mani. Un nekas jauns vietā nenāk. Ar jaunajiem cilvēkiem kontakti veidojas ļoti grūti. Gadu starpībai tomēr ir liela nozīme, turklāt pa šo laiku ir krasi mainījies arī dzīves stils, domāšana. Es gan neuzņemos viņus kritizēt, jo gluži vienkārši tas ir kaut kas cits. Bet nevajag arī censties jaunatnei kāpt uz varžacīm, jo tad arī tev nekāps. Ir jāuztur savstarpējs respekts. Jauno kolēģu kareivīgie paziņojumi, noliekot visu, kas ir bijis pirms viņiem, mani īpaši nesatrauc, jo tā nav pirmā paaudze, kas šādi runā. Neuztveru to nopietni un negrasos ar viņiem strīdēties. — Kā jūsu radošā dzīve tika traumēta cenzūras ietekmē?

— Nevarētu teikt, ka cenzūra mani būtu ārkārtīgi apcirpusi, gluži vienkārši manus darbus gadiem ilgi nedrukāja. Savu pirmo grāmatu gaidīju deviņus gadus. Tiesa, man bija izteikti piedāvājumi rakstīt pareizos, tā sauktos šlipses dzejoļus (dēvējām tos par šlipses dzejoļiem, jo tolaik bez šlipses nelaida krogā...). Taču es nebiju ar mieru. Kam tas vajadzīgs, kurš tos lasīs?! Man pārmeta, ka esmu dikti spītīgs, bet es teicu — nekas, nekas, man nav kur steigties.

— Tajā laikā, kad neizdeva jūsu darbus, turpinājāt ļoti daudz strādāt. Gadu gaitā esat atdzejojis darbus no aptuveni trīsdesmit valodām.

— Tulkošanas bija mans tā laika iztikas avots. Padomju laikā visu izdevniecību darbs tika strikti plānots un bija skaidrs nākotnes redzējums, valodas es mainīju kā čigāns zirgus. Katru nākamo grāmatu tulkoju jau no citas valodas. Paldies Dievam, izdevniecībās bija pietiekami atsaucīgi cilvēki, kuri bija arī apmierināti ar manu darbu. Tā es, piemēram, iztulkoju vienu poļu grāmatu un jau painteresējos — vai jūs kaut kas interesētu arī no spāņiem? Laikposms, kas aizņēma vienas grāmatas izdošanu, bija garš, tie bija divi trīs gadi, un es varēju pagūt iedziļināties tajā sistēmā. Protams, man bija ar daudz ko jārēķinās. Ļoti ātri tiku atkosts, bija konstatējuši, ka Skujeniekam nevar uzticēt grāmatas, kurām bez tulkošanas jāraksta arī priekšvārds vai kāds komentārs, jo, izrādās, es tur biju ielaidis politisko kontrabandu. Tad caur draudzīgiem kontaktiem meklēju līdzautorus. Nereti bija tā, ka pats paveicu visu darbu un zem tā parakstījās kāds cits. It kā pazemojoši, bet kaut kā izgrozījies vajadzēja. Es biju piemērojies tai situācijai.

— Jā, toreiz autorus ļoti uzmanīja cenzori, toties tauta viņus mīlēja...

— Bija tāds labums, ka autoriem bija garantētas honorāru likmes. Cilvēki zināja, ko viņi saņems, un varēja ar to rēķināties. Tagad ne ar ko nevar rēķināties. Turklāt ir izdevēji, no kuriem autoram ir problemātiski dabūt savu honorāru. Ar tādām izdevniecībām, kas nav akurātas šajā ziņā, es nemaz neielaižos. Patlaban dzejoļu grāmatas iznāk 300–500 eksemplāru tirāžā, šis skaitlis noteikti nepārsniedz tūkstoti. Padomju laikā man iznāca 16 tūkstoši... Man šīs mazās tirāžas šķiet daudz normālākas. Kad atgriezos mājās no lēģera, atceros, ka dažiem kolēģiem tirāžas jau bija uzkāpušas līdz 30 tūkstošiem. Es teicu — zēni, kas te notiek, esat dulli kļuvuši, vai?! Dzeja patiesībā ir luksuss. Savā ziņā tā ir greznuma prece, bet arī bez greznuma cilvēks nevar iztikt. Tolaik sabiedrība bija totālā informācijas badā, un vienīgais kaut cik brīvāks vārds bija dzejā. Mums jau gāja visādi — kad Dzejas dienās nolasīja ko tādu, kas vēl nebija nodrukāts, cilvēki no sajūsmas lēca gaisā. Bet par to varēja izpelnīties čekas uzmanību, nokļūt uz sarkanā paklāja. Visu laiku notika sacensība ar cenzūru, tie bija nemitīgi mēģinājusi kaut ko starp rindiņām iespeķot iekšā.

— Kā jūs esat ticis galā ar aizvainojuma izjūtu par lēģerī pavadītajiem gadiem?

— Labi ir tas, ka padomju vara mani reabilitēja vēl pirms tās sabrukšanas. Mani reabilitēja tā vara, kas mani iesēdināja. Par to jāpateicas Jānim Peteram, kuram, tolaik esot Rakstnieku savienības vadītāja amatā, radās doma, ka vajadzētu to nokārtot. Saskaņā ar padomju sistēmu es pats to nevarēju pieprasīt. Pieprasījums nāca no Rakstnieku savienības. Pats nebiju redzējis to dokumentu, bet Rokpelnis bija dabūjis tās vēstules kopiju, kas toreiz nonāca Maskavā, Gorbačova kancelejā. Amizants bija tas moments, kad es uzzināju par savu reabilitāciju. 1989. gadā mēs ar kolēģi Uldi Bērziņu bijām devušies vērienīgā ārzemju braucienā — vispirms bijām Rietumvācijā, pie tautiešiem Bonnā. Tad viesojāmies Amsterdamā, Leitenē un nonācām arī Minhenē. Ciemojāmies drausmīgākajā ligzdā, kāda vien varēja būt, — Brīvajā Eiropā. Tur arī pienāca šī ziņa, ka Skujenieks ir reabilitēts. Tad nu mēs šos jaunumus turpat dārza kafejnīcā ar latviešu radio redakcijas zēniem nosvinējām. Kaut ko tādu literatūrā nemaz nevar uzrakstīt, jo šķistu, ka tas ir galīgi samākslots izdomājums. Dzīve vispār ir bezkaunīga attiecībā uz literatūru. Starp citu, tajā pašā gadā saņēmu arī attiecīgo apbalvojumu — Latvijas PSRS Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu. Pirms gada tādu pašu titulu piešķīra Vizmai Belševicai. Tā sakot, ar mums sāka draudzēties... It kā jau nebija iemesla atteikties, bet tas manā dzīvē neko nav mainījis, tāpat arī visi tie ordeņi — gan mūsu pašu, gan citu valstu piešķirtie.

— Vai joprojām daudz lasāt?

— Nu jau jāatzīst, ka esmu kļuvis slinks lasītājs. Sevišķi koncentrētu, piemēram, zinātnisko, literatūru lasu pavisam maz. Jūtu, ka man tas viss vairs neturas galvā. Es pats ļoti labi redzu, kā soli pa solim novecoju.

— Kā jūtaties savā vecumā?

— Pagaidām ir tā, ka var trīsreiz piesist pie galda... Ir jau savas kaites, tāpat katru dienu lietoju zāles, bet pagaidām vēl turos un, godīgi sakot, nemaz negribētu būt jaunāks. Esmu apmierināts ar to vecumu, kas man ir. Tā it kā ir pieņemts, ka kungiem raksta gadus, dāmām neraksta. Cilvēki izliekas jaunāki, bet es uzskatu, ka tā ir liekulība. Tas ir zināms infantilisms — gribēt iespējami ilgāk palikt bērna un pēc tam jaunieša statusā. Izsekot līdzi laika garam es vairs nevaru un arī necenšos. Daudz kas paliek nelasīts, neredzēts, bet es par to īpaši neuztraucos. Man vēl ir palicis daudz nedarītu darbu, kas ir un būs vajadzīgi. Es vēl nejūtos norakstīts un nevajadzīgs. Tiesa, priekšplānā man negribas grozīties, bet jāsaka paldies, ja jūs mani neaizmirstat. Vecumam ir arī savas priekšrocības. Tas ir miers, skatoties uz pasauli. Protams, visa tā nervozitāte, kas gadu gaitā sakrājusies, arī liek sevi manīt. Dusmas jau uznāk. Bet tās ļoti ātri pāriet.

— Vairākkārt savās grāmatās esat pieminējis frāzi, ka cilvēkam grūtākais ceļš ir pašam uz sevi. Vai tagad varat teikt, ka esat sevi atradis?

— Godīgi sakot — nē. Cilvēks līdz pat kapa malai iet uz sevi, jo mūžīgi izlien ārā kaut kas jauns, ko tu līdz šim nezināji. Un izrādās — cilvēks pats sevi nepazīst. Pirms desmit gadiem, piemēram, es nevarēju iedomāties, ka būšu tāds, kāds esmu tagad. Nevar teikt, ka attīstība notiek tikai pozitīvajā virzienā, klāt nāk arī dažādas nepatīkamas izpausmes. Un, kad cilvēks sāk sevi analizēt, tad reizēm ir stipri nepatīkami. Ja šī padomju vara nebūtu tik ātri sabrukusi, iespējams, es būtu nonācis pie kristīgās morāles. Bet tagad tā tiek tik daudz tiražēta, ka manī rodas pat skepse. Dieva lietas es atstāju malā, mums ar Viņu ir džentlmeniskas attiecības. Nekad neesmu bijis baznīcas cilvēks, jo manā izpratnē Dievs tikpat labi var dzīvot šajā mājā. Vai ārā dārzā. Taču pret baznīcu noteikti izturos ar cieņu.

— Jūsu biogrāfijā liela nozīme ir vecaimammai, kas jūs ir arī uzaudzinājusi. Viņa esot mācējusi sulīgi runāt, un viņai bijis pamatīgs raksturs. Vai ar gadiem esat kļuvis viņai līdzīgāks?

— Nezinu, par to man tiešām ir grūti spiest. Jā, mani uzaudzināja vecāmamma, jo māte nomira, kad nebiju pat gadu vecs. Vecāmāte ļoti daudz lasīja un arī man gādāja grāmatas, tostarp populārzinātnisko literatūru. Viņa perfekti runāja vāciski, krieviski, poliski un lietuviski. Stāstīt viņa prata kolosāli, katrs stāsts bija kā novele. Mēģināju to uzlikt uz papīra, nekas nesanāca. Viņai tas viss bija pārāk gatavs, un uz papīra vairs tā negūlās. Viņa prata unikāli komunicēt ar visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Vecāmamma izgāja cauri Pirmajam un Otrajam pasaules karam. Viņa nekautrējās un iedzina respektu gan vāciešos, gan krievos. Ļoti labi pārzināja dienesta pakāpes un pēc uzplečiem varēja noteikt, ar ko ir darīšana. Arī vecaistēvs bija erudīts cilvēks. Atceros, kā viņš allaž diskutēja ar vietējo baznīckungu un abi vienlīdz kompetenti citēja Svētos rakstus. Es no tā tikai ieguvu. Arī lauku dzīve, laucinieciskais leksikas krājums mani ir bagātinājis. Biju vectēvam apsolījis izvizināt viņu ar lidmašīnu, diemžēl tā arī nesanāca.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu