Rīgā saglabājušās daudzas koka ēkas, līdz ar to Latvijas galvaspilsētu var uzskatīt par vietu, kur aplūkojams Eiropā lielākais vēsturiskais koka arhitektūras klāsts. Tomēr arī Rīgu skāris privātīpašuma drudzis, un šobrīd Latvija seko citu valstu pieļautajām kļūdām — modernizācijas vārdā pēc Otrā pasaules kara daudzas koka ēkas tika nojauktas.
Nojauc "monstra" dēļ
Rīgas centra pagalmi slēpj daudzus unikālus koka namiņus, kas ir visapdraudētākie, jo tos uzpērk, lai vēlāk nojauktu, lai gan tas ir visai piņķerīgs process. Vēl "dzīvi" palikušajās koka ēkās saglabājušies lieliski kāpņu telpu un dzīvokļu interjeri, taču diemžēl pārsvarā tās visas (ar retiem izņēmumiem) Rīgā ir ļoti sliktā stāvoklī.
Panākt ēkas nojaukšanu nepavisam nav grūti, un to pierāda gadījums ar namu kompleksu Mazajā Nometņu ielā 6—8a pie Māras dīķa. Uz šo teritoriju uzlikusi aci ietekmīgā uzņēmēja Oļega Stepanova dzīvesbiedre Viktorija Stepanova, kura, nojaucot funkcionālisma un neoklasicisma ēkas, vēlas būvēt tur greznu villu. Māras dīķa apkārtnei nav piešķirts pieminekļa statuss, un tas nozīmē, ka minētās teritorijas objekti nav iekļauti arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) sarakstā. Līdz ar to uz tiem neattiecas likums par pieminekļu aizsardzību. Kopš kāda laika vienu neoklasicisma koka namu Mazajā Nometņu ielā 6—8a izlemts nojaukt. Kā paredzēts projekta skicēs, ievērojamā pirmskara arhitekta Teodora Hermanovska ēka turpmāk kalpos par piebūvi milzīgai villai ar neoklasicisma un citu stilu elementiem. Jaunajā projektā nama funkcionālisms ar "Art deco" elementiem pazūd. Ēkas balkoni skicē pārtop par lodžijām, jumts tiek pārveidots, bet vienkāršie, plašie logi sadalīti sešās mazās rūtīs.
Izposta ugunsgrēks
Cits spilgts piemērs ir koka ēka Pulkveža Brieža ielā 5. Kultūrvēsturiskie objekti — divas koka mājas — kopš kāda laika ir nolīdzinātas līdz ar zemi. Abu namu īpašnieks, a/s "Kolonna", nebija ieinteresēts saglabāt šīs kultūrvēsturiskās celtnes. To vietā iecerēts būvēt modernu daudzstāvu namu. Taču, lai īstenotu šo mērķi, "Kolonna" ilgus gadus atrunājās dažādu institūciju priekšā, gaidot, kad koka ēkas sasniegs tādu stāvokli, ka tās brīvi varēs nojaukt. Tiesa gan, pierādīt, ka tieši šādi īpašnieks bija nodomājis rīkoties, nevar, un tas ir vienīgi pieņēmums. 2004. gadā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome neatbalstīja koka ēku demontāžu, ko bija ierosinājusi "Kolonna". Padome balsoja par lēmumu nodrošināt nepieciešamos ēkas konservācijas pasākumus. "Kolonna" jau iepriekš bija iesniegusi priekšlikumu ēkas nojaukt, taču šim plānam spīvi pretojās cilvēki, kuriem nav vienaldzīga koka arhitektūra pilsētā. Skaistajā ēkā plosījās arī ugunsgrēki, un nams daļēji nodega. Pēc tam sekoja diskusijas ar ēkas īpašnieku un tika panākta vienošanās — nama fasādes restaurēs un ārējos apjomos saglabās bez prasībām par ēkas interjera saglabāšanu. Atgādināsim, ka minētais ugunsgrēks izcēlās pēc tam, kad VKPAI nesaskaņoja ēkas nojaukšanu.
2006. gada 22. martā padomē atkal skatīja "Kolonnas" sasāpējušo jautājumu. Ēkas īpašnieks tā arī nebija pildījis solījumu veikt konservācijas un fasādes atjaunošanas darbus pēc ugunsgrēka. Un "Kolonna" panāca savu — Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumā šajā vietā paredzēts būvēt trīs sešstāvu ēkas. Kā "Vakara Ziņām" norāda VKPAI vadītāja vietnieks Jānis Asaris, pagalma ēka šobrīd ir demontēta un tās detaļas nodotas glabāšanā Bišu muižā Bauskas ielā 145. Nama bijušie īpašnieki to nodevuši restauratoram Mārim Līdakam, kurš ir atbildīgs par nama uzstādīšanu jaunā vietā. Tiek lēsts, ka jaunajai vietai jābūt Rīgas vēsturiskā centra vai pilsētas robežās.
Vajadzīgi nodokļu atvieglojumi
Šobrīd Rīgas centram pievērsta īpaša uzmanība tieši koka arhitektūras jomā. Kā atzīst speciālisti, zemes un ēku īpašnieki peļņas gūšanai ir ieinteresēti atbrīvoties no vienstāva un divstāvu koka ēkām un to vietā būvēt daudzstāvu namus. Viena no metodēm, kā būtu iespējams sekmēt koka ēku saglabāšanu, ir nodokļu atvieglojumi, norāda VKPAI vadītājs Juris Dambis: "Kultūras mantojuma jomā jāpanāk, ka nodokļu atvieglojumus saņem tie koka ēku īpašnieki, kas ievēro pieminekļu aizsardzības prasības. Mūsu inspekcijai ikdienā ir jācīnās pret koka logu nomaiņu uz plastikāta vai centieniem uzbūvēt ēkas, kas neiederas pilsētvidē." Koka ēku saglabāšanas mehānisms izstrādāts jau ilgāku laiku. Viena no iespējām ir koka ēkas Rīgas vēsturiskajā centrā sadalīt kategorijās. Pirmās kategorijas nami jāsaglabā "kā pastāvīgas vērtības", savukārt otrās kategorijas iespējams pārvietot uz kādu citu vietu Rīgā. Teritorijā, kurā atradīsies zemākas kategorijas ēkas, būs iespējama attīstība. Piemēram, Čaka ielas 22. ēka ir daļa no valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa un UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Rīgas vēsturiskā centra. Lai šajā rajonā kaut ko nojauktu, jāsaņem atļauja, ko var izsniegt tikai VKPAI.
J. Dambis arī norāda, ka īpaša situācija ir ar traucējošu ēku ļaunprātīgu dedzināšanu, ko ir grūti pierādīt. Viņš gan lēš, ka ēku dedzināšanu varētu ierobežot, pieņemot likuma normas, ka uz nodegušās mājas pamatiem var būvēt vienīgi tāda paša apjoma ēku: "Diemžēl inspekcija var vienīgi ierosināt ieviest lietderīgas likuma normas, par to pieņemšanu lemj deputāti." Dambis atklāj, ka inspekcija jau 2002. gadā ieteikusi samazināt īpašuma nodokli līdz 50 procentiem restaurētām un saglabātām koka ēkām, savukārt koka ēkām, kurās saglabāts interjers, tos vispār atcelt. Reālajā dzīvē īpašuma nodoklis nav jāmaksā vienīgi par neizmantojamu kultūras pieminekli.
Sabiedrības "krējuma" mājvieta
Par laimi, ne visos gadījumos nami tiek iznīcināti. Kopš kāda laika, lai saglabātu koka mājas, tiek realizēta namu pārcelšana. J. Dambis uzskata, ka koka ēku pārcelšana pieļaujama vienīgi pilsētas centra teritorijā, jo ārpus tā ēkas nokļūst sev neraksturīgā vidē. Prasība ēkas pārvietošanai būtu jāizvirza tikai tad, ja to vairs nav iespējams saglabāt savā autentiskajā vidē, tomēr nebūtu pieļaujams, ka šī pārvietošana kļūst par ikdienu. Tā Balasta dambī Daugavas krastā atjaunota uz Ķīpsalu atvestā koka māja, kas pirms tam atradās Baznīcas ielā. Tas ir namiņš ar sarkanu dēlīšu sienām un spoži baltiem logu rāmjiem un slēģiem. Agrāk ēkā bija iekārtoti vairāki dzīvokļi, tagad tā ir vienģimenes māja — tāda tā bijusi arī sākotnēji. Atjaunošanas darbi izmaksājuši aptuveni 300 000 latu. Uz Ogļu ielu Ķīpsalā nogādāja baroka laika celtni no A. Briāna ielas 11. Iniciators šā nama pārvešanai ir Māris Gailis. Savukārt pēc viņa sievas arhitektu biroja projektiem Ķīpsalā rekonstruētas Austrāļa, Baznīcas ielas, Gata un Laubes mājas. Abu padziļinātā interese par Ķīpsalu aizsākās, kad 1995. gadā uz 2000 kvadrātmetru zemes gabalu Balasta dambī tika nostiprinātas Gaiļa sievas Zaigas īpašuma tiesības. Vēlāk dzīvesbiedri uzcēla divstāvu māju, kuras kadastrālā vērtība ir 34 726 latu.
Jāteic, Ķīpsala pamazām kļūst par ekskluzīvu rajonu. Kopš kāda laika vecā koka mājā dzīvo Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Ints Pujāts — viņam un viņa dzīvesbiedrei Ievai pieder divu māju komplekss. Pirmo namu Pujāts nopirka 2001. gadā kā mākslinieka darbnīcu par 10 523 latiem, otro viņa sieva iegādājās 1999. gadā par 7134 latiem, lasāms zemesgrāmatā. Blakus keramikas darbnīcām un izstāžu zālei Ķīpsalā dzīvo viens no Māras bankas īpašniekiem Vilis Vītols, kurš īpašumu nopircis 2001. gadā par 72 500 latiem. Viņa meita Laura ar vīru Nikolaju Sigurdu Bulmani 1995. gadā netālu no Vītola īpašuma nopirkusi divstāvu māju ar zemi par 33 150 latiem. Netālu no krasta divarpusstāvu māja pieder kādam 74 gadus vecam Uldim Kariņam. Interesanta sakritība, jo tā sauc arī "Jaunā laika" frakcijas vadītāja Krišjāņa Kariņa tēvu. Ķīpsalā dzīvo arī būvuzņēmējs, miljonārs Jānis Kols, Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājs Arturs Grants, mākslinieks Kristaps Zariņš un Hansabankas valdes priekšsēdētāja Ingrīda Blūma.
Mēdz arī atjaunot
Šāgada jūlijā atklāja atjaunoto Zēlustes muižas ēku M. Juglas ielā 43, kas pieder Kasparam Viškintam. Zēlustes muiža, kuru dēvē arī par Vaivodmuižu un Šepmuižu, celta 1763. gadā. Tās komplekss, kurā ietilpst četras celtnes, ir valsts nozīmes arhitektūras un kultūras piemineklis. Augusta sākumā Ministru kabineta sēdē izskatīja jautājumu par finansējuma piešķiršanu Rīgas pilsētas Kalnciema ielas kultūrvēsturisko objektu sakārtošanai un vides labiekārtošanai. Sēdē izcēlās diskusija par valsts finanšu līdzekļu piešķiršanas lietderību, taču gala beigās valdība teica jāvārdu. Veicamo darbu saraksts jau ir sagatavots: veikt ēku un to apkārtnes sakopšanu un kritiskāko bojājumu novēršanu, atsevišķu detaļu restaurāciju, vienlaikus uzlabojot arī namu fasādi. Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komiteja grasās piešķirt 25 286 latus no pašvaldības Rezerves fonda ugunsgrēkā cietušā kinoteātra ēkas demontēšanai Arkādija parkā. Demontēšana nepieciešama, lai saglabātu ēkas vēsturiskās detaļas līdz restaurācijai. Piešķirtais finansējums ietver arī nožogojuma ierīkošanu ap nodegušo kinoteātri. Nesen izlemts arī Arkādijas parka liktenis. Proti, pašvaldība nolēmusi parka teritoriju un tajā esošo bijušā kinoteātra ēku ilgtermiņā iznomāt uzņēmējiem atjaunošanai un turpmākai apsaimniekošanai, juridiski noformējot līgumu, lai šo teritoriju nedrīkstētu nodot apakšnomniekam, nedrīkstētu privatizēt un lai šajā vietā tiktu saglabāts gan kultūrvēsturiskais parks, gan ēka vēsturiskajā veidolā ar pašvaldības noteiktām funkcijām. Vēlmi piedalīties Arkādija parka sakārtošanā un apsaimniekošanā līdz šim izteikuši vairāki interesenti. Viens no tiem ir uzņēmējs Gunārs Ķirsons, kas vēlas pilnīgas teritorijas nomas tiesības. Arī organizācija "Vējabrāļu ordenis" Arkādija parkā labprāt izveidotu kafejnīcu un savu atbalstītāju sanākšanas vietu.
Hamaņu muižai gals?
2001. gadā VKPAI domes uzdevumā apkopoja ziņas par graustiem, un bēdīgajā sarakstā iekļuva arī Slokas ielā 41 esošā Hamaņu muiža — valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Pašvaldības pārstāvji uzskata, ka nomnieka, SIA "Mono", patiesais mērķis ir privatizēt vērtīgo zemi, nevis atjaunot vēsturisko ēku. "Mono" nav pildījis līgumā esošo punktu par īpašuma atjaunošanu. Saskaņā ar līguma nosacījumiem nomniekam nebija jāmaksā nomas maksa par īpašuma rekonstrukcijas projekta izstrādes laiku. Kurzemes rajona izpilddirekcijas Administratīvā inspekcija vairākkārt apskatījusi Hamaņu muižu un nomniekam izteikusi brīdinājumus par normatīvo aktu pārkāpumiem, kā arī noformējusi administratīvā pārkāpuma protokolu. Par kritisko situāciju muižā izpilddirekcija vairākkārt informējusi domes Īpašuma departamentu, kura vienīgā atbilde bijusi, ka saņemts pieprasījums par īpašuma nodošanu privatizācijai un ka departaments gatavo dokumentus privatizācijas ierosinājuma izskatīšanai. Hamaņu muiža atrodas Kuldīgas un Slokas ielu stūrī, kur paredzēts rekonstruēt krustojumu un izcirst vairākus dižkokus. Tās teritorija mērāma 5000 kvadrātmetru platībā, un nomas maksa ir četri santīmi par kvadrātmetru mēnesī. Iespējams, muižas nolaišana ir labi izplānots scenārijs, kā nomnieki iecerējuši privatizēt zemesgabalu līdz augusta beigām, kas ir paātrinātās privatizācijas beigu termiņš Rīgas pašvaldībā, jo pašreizējiem nomniekiem būtu pirmtiesības īpašuma iegūšanā. Lai arī Hamaņu muiža ir kultūras piemineklis, tas nebūtu šķērslis nojaukšanai, lai uzceltu tirdzniecības centru vai citu ēku. Dambis uzskata, ka tieši pašvaldībai būtu jāuzņemas muižas saglabāšana — jāveic konservācija, kuras laikā jāizlemj, ko darīt nākotnē.
Muižiņa, kas iegrimusi zemē
Koka namu celtniecības noriets bija Pirmā pasaules kara laikā, kas Rīgas namdarus aizrāva uz ierakumiem. Visvalža ielā 8 neticamā kārtā saglabājusies, iespējams, viena no vecākajām koka ēkām Rīgā. Pilsētas 1769. gada plānā jau atzīmēts muižiņu puduris tagadējās Visvalža ielas vietā. Vēl aptuveni tikpat senas koka ēkas ir tikai Šarlotes muižiņa Šarlotes ielā, kas atzīmēta 1776. gada plānos, kā arī ēka Bruņinieku un Brīvības ielu stūrī, no kuras saglabājies tikai pirmais stāvs. Tolaik, kad muižiņa būvēta, dzelzceļa vietā bijis Rodenburga grāvis, kura aprises patlaban iezīmē Timoteja iela. Apkārt muižiņai bijuši sakņu dārzi, lauki, pļavas. Rīgas centrā, Satekles ielas malā, ir bijusī Popova muižiņas ēka. Vecākais attēls, kurā redzams Popova muižiņas kolorēts rasējums, saglabājies no 1824. gada. Tajā redzams, ka ēka bijusi ar aptuveni metru augstiem virspamatiem, taču patlaban muižiņa ir iegrimusi diezgan dziļi zemē. Popova muižiņa celta baroka stilā ar klasicisma iezīmēm, taču patlaban aplūkojamā piebūve Satekles ielas pusē radusies pagājušā gadsimta sākumā. Īpašu unikalitāti ēkai piešķir īpatnējas formas lievenis, kuram līdzīgs Rīgā ir tikai viens — Turgeņeva ielā, un tas pats tikai daļēji saglabājies.