Augusts pirms 15 gadiem (27)

Ar tanku aiz muguras

1991. gada naktī no 18. uz 19. augustu Maskavā sākās pučs, varu pārņēma Valsts ārkārtējās situācijas komiteja, kas izsludināja ārkārtas stāvokli visā Padomju Savienībā. 19. augusta rīts Latvijā sākās ar nemiera pilniem notikumiem; Rīgā iebrauca krievu tanki, darbu sāka OMON īpašās vienības melnās beretes, virs Latvijas laidās PSRS militārie helikopteri, un latviešos brieda neapmierinātība par pēkšņajiem notikumiem.

Tās dienas rītā kompartijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks paziņoja par atbalstu apvērsumam. "Mēs ar bērniem skatījāmies, kā Rubiks toreiz draudēja izrēķināties ar visiem, kas cīnījās par neatkarību. Raudādami aizdedzām svecīti un noskaitījām Tēvreizi par visiem Latvijas cilvēkiem," atmiņā spilgti palikušos notikumus sarunā ar Mēs atceras rīdziniece Rasma Kļimoviča. Viņa pirms piecpadsmit gadiem dzīvoja notikumu epicentrā blakus Doma laukumam. Latvijas Republikas Augstākās Padomes (LRAP) Prezidijs un Ministru padome atbildēja, ka Valsts ārkārtējās situācijas komiteja ir nelikumīgs veidojums, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijā, un aicināja cilvēkus nesadarboties ar nelikumīgiem veidojumiem. LRAP un Ministru padome vērsās pie Latvijas tautas ar aicinājumu sākt nevardarbīgu pretošanos.

Tipogrāfijas strādāja pastiprinātā režīmā, lai pirms Preses nama ieņemšanas paspētu sniegt cilvēkiem maksimāli daudz informācijas. Daudzu cilvēku atmiņā iespiedies skats, kā žurnāliste Velta Puriņa, stāvēdama uz Latvijas televīzijas ēkas ceturtā stāva balkona, līdz pēdējam brīdim informēja par aktuālākajiem notikumiem valstī un Padomju Savienībā, bet tālumā aiz viņas muguras varēja manīt tuvojošos tanku.

Jau 20. augustā desantnieki ieņēma arī telefona un telegrāfa centrāli, bet Latvijas valdība aicināja tautu sākt streiku un nevardarbīgu pretošanos, citiem vārdiem – pasludināt x stundu.

Kā triecienspēku pučisti izmantoja īpašas nozīmes milicijas OMON vienību, kas 19. un 20. augustā ieņēma Latvijas Televīziju, Rīgas Iekšlietu pārvaldi, Iekšlietu ministriju, Rīgas starptautisko telefoncentrāli un Radionamu. 20. augustā tika ieņemta arī LTF mītne, sākās darbs jaunos apstākļos.

Par spīti pārspēkam

Tajās dienās visspilgtāk bija jūtama pilnīga informācijas blokāde. Teju vai vienīgā iespēja iegūt informāciju bija Latvijas Radio un informatīvie mītiņi, kas katru vakaru notika pie Augstākās Padomes (AP) ēkas, kur pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai uzklausītu AP deputātus, LTF vadītājus un gūtu priekšstatu par notiekošo.

Šajā laikā pašaizliedzīgi darbojās arī depo darbinieki, kas jau no janvāra barikādēm atbalstīja LTF. Augusta puča laikā viņiem izdevās uzlauzt depo noliktavas Zaķusalā un apgādāt cilvēkus ar pārnēsājamiem radioraidītājiem. "Mums bija iespēja ar pārnēsājamām radiostacijām, kas lielā vairumā atradās Zasulauka depo noliktavās, apgādāt divus zemessardzes bataljonus," atceras dzelzceļnieks Armands Koks.

21. augustā situācija saasinājās vēl vairāk – Doma laukumā parādījās OMON bruņutransportieri. Negaidīti latviešu tautai puča visgrūtākajā un drūmākajā brīdī, kad cilvēkiem jau šķita, ka vairs nav nekādu izredžu, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Ar šo lēmumu Augstākā Padome atcēla 1990. gada 4. maija deklarācijā noteikto pārejas periodu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai un nolēma noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februārī pieņemtā Satversme. Stundu vēlāk Maskavā virsroku sāka gūt Borisu Jeļcinu atbalstošie spēki, un Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs aicināja atzīt Baltijas valstu neatkarību.

22. augustā par pretvalstisku rīcību apcietināja Alfrēdu Rubiku, kas pirms divām dienām TV ekrānos priecājās par pučistu centieniem aizkavēt latviešu virzību uz brīvu valsti. Jau 23. augustā ceļa malā no Tallinas līdz Viļņai dega Baltijas ceļa liesmojošie ugunskuri. Pēc augusta puča izgāšanās šī ugunskuru akcija pārvērtās par triumfa un svētku brīdi Baltijas valstīs, jo bija pienācis faktiskās neatkarības brīdis.

Raidītājs jau gaidīja

Jau janvārī pirms barikādēm AP izvirzīja uzdevumu – nodrošināt iespēju raidīt informāciju gan vietējiem cilvēkiem, gan ārzemēs dzīvojošajiem, ja gadījumā notiek bruņota iejaukšanās. Janvārī vēl neradās vajadzība izmantot šo konspiratīvo studiju, taču tika nolemts nopietni gatavoties tā sauktajai x stundai, ja nu janvāra notikumiem sekotu otrais uzbrukuma vilnis.

Latvijas valstij lojālie cilvēki izstrādāja rūpīgu taktiku, lai ekstremālos apstākļos varētu adekvāti strādāt. Konspirācija bija izplānota, un darbi notika pa posmiem – cilvēki veica tikai viņiem uzdotās darbības un nezināja, kas paveikts pirms viņiem un kas tiks darīts pēc tam. Jau maija beigās konspiratīvais raidītājs bija ierīkots un iekonservēts līdz x stundai.

Sākoties pučam, 19. augusta vakarā daži brīvprātīgie radio cilvēki jau bija Salaspilī pilnā gatavībā sākt raidīt, ja gadījumā tiks ieņemta studija Doma laukumā. 20. augustā prognozes piepildījās un Radio ieņēma melnās beretes. Īsu brīdi bija klusums, ko pārtrauca Dzintra Kolāta balss: "Godātie radioklausītāji, diemžēl Latvijas Radio māja Doma laukumā tika ieņemta, un šobrīd mēs raidām no citas studijas."

Atmiņas par tālaika notikumiem Mēs pastāstīja Latvijas Radio ģenerāldirektora vietas izpildītājs Aigars Semēvics, Mikrofona ierakstu dibinātāja Elita Mīlgrāve un toreizējais ugunsdrošības speciālists Romualds Spruženieks, kurš nu jau atkal atgriezies vēsturiskajā studijā. "19. augusta rītā, kad saņēmām pirmo informāciju par puča sākumu, sapratu, ka pienācis laiks konspiratīvo studiju likt lietā. Jau vakarā bijām gatavi sākt raidīt no Salaspils. To vietu zināju es un daži tehniskie darbinieki. Žurnālisti tika izvēlēti pašā pēdējā brīdī – 19. augustā ap septiņiem vakarā. Mani izvēlētie cilvēki bija Dzintris Kolāts, Sergejs Kruks un Uldis Cērps. Pēc vairāku stundu strādāšanas, kad fizisko slodzi jau bija grūti izturēt, radio piedāvāja papildspēkus – Elitu Mīlgrāvi, Aigaru Dinsbergu, un vēl bija arī viena dāma no ziņām," par pirmajiem notikumiem Radiomājā Mēs stāsta Aigars Semēvics.

56 sekundes klusuma

Kā liecina toreizējie radio arhīva materiāli, 20. augustā apmēram pulksten četros piecdesmit no rīta, kad tika ieņemta Radiomāja, pārtraukums ēterā nebija ilgāks par 56 sekundēm, tad konspiratori sāka raidīt no Salaspils. Pieslēgšanās brīdis R. Spruženiekam spilgti iespiedies atmiņā: "Šeit, Salaspilī, nemitīgi klausījāmies, kas notiek Rīgā, Doma laukuma ēkā. Neilgi pirms pieciem tika ziņots, ka omonieši ienāk Radio. Mēs jau bijām sasprauduši visus vadus un gaidījām, kad pieslēgties. Ja nemaldos, pirmais gaisā gāja Kolāts."

Kad pirmā maiņa konspiratīvajā studijā bija pavadījusi gandrīz diennakti, darbu sāka Radio piedāvātie papildspēki. Elita Mīlgrāve, kas ieradās palīdzēt, joprojām spilgti atceras, kā viss norisinājies: "Man viss sākās ar to, ka visi Radio darbinieki bija saaicināti uz neoficiālu tikšanos Latvijas Universitātes aulā. Toreiz tika apstāstīta situācija, ka Radio ir okupēts, bet ir sagatavota pagrīdes studijas vieta, no kuras notiek raidīšana. Sapulces vadītāja Daina Ostrovska vaicāja, kas ir ar mieru doties turp strādāt. Es kā aktīvs cilvēks pacēlu roku, apliecinot, ka esmu gatava strādāt. Divu stundu laikā bija jāsakravājas, un tad ar vilcienu devāmies uz Salaspili. Īsti nezinot, ko ņemt un uz cik ilgu laiku dodos prom, krāmējos, pilnīgi nesaprotot, kas ir vajadzīgs. Paņēmu vīramātes marinētos gurķīšus un dažādus konservus."

OMON kaujinieki intensīvi centās pārtraukt konspiratīvo raidīšanu un aktīvi meklēja studiju. Cilvēki ārpusē ļoti labi nojauta, kādās briesmās ir studijas cilvēki. "Mums jau arī neviens tā baisi nestāstīja, nezvanīja un neinformēja – ziniet, jūs meklē. To zināja ārpusē, bet mūs, lai īpaši neuztrauktu un netraucētu darbu, sevišķi nebaidīja," atceras E. Mīlgrāve.

Nereti, aprakstot puča notikumus, tiek norādīts, ka omoniešiem pietrūcis laika meklēt, kur slēpjas drosmīgie tautas uzrunātāji, taču A. Semēvicam ir cits viedoklis: "Omonieši ar savu tehniku mūs atklāt nekādi nevarēja, jo no Salaspils nekāds signāls ēterā neizskanēja, tas pa vadu tika sūtīts uz Valmieru un tur raidīts gaisā. Arī no stratēģiskā viedokļa šī studija tika ierīkota ļoti izdevīgā vietā – pietiekami tuvu Rīgai, lai uzturētu sakarus ar galvaspilsētu, un pietiekami tālu no jebkuras apdzīvotas vietas, jo šī apakšstacija bija ārpus Salaspils. Loģiski spriežot, radio raidīšanai ar augstspriegumu elektrotīkliem nav nekāda sakara, bet šiem elektrotīkliem bija sava neatkarīga sakaru sistēma pa visu Latviju, un mēs to izmantojām."

Darbs līdz spēku izsīkumam

Tie cilvēki, kas nemitīgi uzturēja saikni ar sabiedrību, cenšoties uzturēt optimismu, strādāja pāri saviem spēkiem. "Pirmie, kas šeit bija ieradušies, nemaz nebija gulējuši. Pat tēju padzert nebija laika. Kamēr viens runāja, otrs klausījās, ko ziņo citu valstu radiostacijas. Nemitīgi vajadzēja pieslēgties telefonsakariem ar Augstāko Padomi, lai nolasītu svarīgākos jaunumus. Atļauties kādu brītiņu nosnausties varēja tikai tad, kad ieradās papildspēki," stāsta A. Semēvics.

Tikai ierodoties papildspēkiem, gaisotne kļuva nedaudz brīvāka, un arī ārzemju ziņas un tautas ziņojumus jau varēja rūpīgāk atlasīt, laižot ēterā tikai pašu svarīgāko. Ļoti daudz informācijas piegādāja arī neoficiālie korespondenti LTF biedri, kas ziņoja par notiekošo dažādās Latvijas pilsētās. Nemitīgi plūda informācija arī no Latvijas valdības biroja.

Lielākoties pateicoties šo radio cilvēku darbībai, pučistiem neizdevās panākt vēlamās provokācijas. "Mēs vadījām šo civilo pusi, ja mēs teicām, lai cilvēki sēž mājās un gaida tālākos ziņojumus par turpmākām darbībām, viņi tā arī darīja. Nebija paļaušanās uz provokācijām. Mūsu darbs bija ļoti būtisks ārzemju informēšanai, jo, atsaucoties uz mūsu sniegto informāciju, vācu radiokanāls Deutche Welle un krievu kanāls Svoboda atsauca savas ziņas, ka naktī kritusi Latvijas valdība, jo mūsu tiešajā ēterā bija intervija ar toreizējo premjeru Ivaru Godmani. Tas nozīmēja, ka notikumiem Latvijā rūpīgi sekoja līdzi arī ārvalstu ziņu kanāli," radio nozīmīgumu skaidro A. Semēvics.

Apstākļos, kad notika pretošanās krietni lielākam pārspēkam, neviļus radās arī nedrošība. E. Mīlgrāve atzīst, ka brīžiem kļuvis baisi, bet saspringtā darbība studijā nav ļāvusi bailēm gūt virsroku: "Bija jādomā, kas notiks, kas būs nākamais, ko ziņosi, kā uzturēsi cilvēkos ticību, jo radio klausījās ļoti daudzi. Svarīgi bija saglabāt optimismu, nevis raustīties kā bailīgam trusim. Vajadzēja paust Latvijas tautai, ka vara ir savā vietā, mēs vēl strādājam un principā nekas vēl nav zaudēts. Un mēs visi kopā šo uzdevumu arī veicām."

Augusta pučam beidzoties, 21. augusta naktī OMON vienības sāka atkāpties no Doma laukuma un naktī uz 22. augustu atstāja Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio ēku. "Atslēdza mūs no ētera, un no Radiomājas skanēja himna. Sapratām, ka esam izturējuši. Tas bija pats emocionālākais brīdis," atceras A. Semēvics.

Pučs beidzās, radio atkal raidīja no Doma laukuma, un visi pagrīdes studijas cilvēki atgriezās katrs savā vietā.

**

Līdz x stundai veicamie uzdevumi

1. Būt gataviem Latvijas iedzīvotāju manifestācijai Rīgā.

2. Sasaukt visu līmeņu padomju ārkārtas sesijas, kurās izteikt atbalstu Latvijas Republikas Augstākajai Padomei, apņemšanos pildīt Latvijas Republikas likumus un attieksmi pret savienības līgumu.

3. Vērsties pret Latvijas Republikas īpašuma izsaimniekošanu un PSRS akciju sabiedrību radīšanu uz tā saukto Vissavienības uzņēmumu bāzes.

4. Iesaistīties Latvijas Republikas īpašajās brīvprātīgo kārtības sargu vienībās.

5. Aktivizēt Latvijas neatkarības ideju propagandu nelatviešu vidē. Vēršoties pie karaspēku daļu virsniekiem un viņu ģimenes locekļiem, izskaidrot krievu demokrātu un LTF ideju kopīgo ievirzi.

6. Par visām izmaiņām okupācijas karaspēka dislokācijā nekavējoties informēt LTF koordinatorus.

7. Presē publicēt starptautisko tiesību normas, kuras reglamentē okupācijas karaspēka darbību okupētajās teritorijās.

8. Rūpniecības uzņēmumos veidot palīdzības fondus.

9. Kritiskajā periodā noteikt Latvijas Radio diennakts darbību.

10. Sagatavot LTF nodaļu struktūras iespējamam darbam nelegālajā stāvoklī, sagatavot savstarpējo sakaru nodrošināšanas sistēmu.

Nozīmēt vadītāju dublierus. Attīstīt teritoriālo grupu darbu dzīvesvietās. Decentralizēt nodaļu naudas līdzekļus. Sagatavot veidlapas ar LTF simboliku paziņojumiem.

Decentralizēt kopējamās aparatūras un papīra glabāšanu.

11. Informēt par visām norisēm pasaules demokrātisko sabiedrību. Sastādīt sabiedriski politisko organizāciju aktīvistu sarakstu un iesniegt to starptautiskajām organizācijām, lai būtu iespējas sekot viņu turpmākajiem likteņiem. Informācija no Barikāžu muzeja arhīva

***

Svarīgākie politiskie notikumi PSRS un Latvijā 1991. gada augustā

18. augusts

Naktī PSRS Ārkārtējā stāvokļa valsts komitejas paziņojums par ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu un varas pārņemšanu.

19. augusts

Četros no rīta pazūd PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs un varu pārņem PSRS Ārkārtējā stāvokļa valsts komiteja.

Izskan Latvijas Republikas Augstākās Padomes (LRAP) aicinājumi: "Nestāties nekādos kontaktos un nesadarboties ar PSRS militārpersonām, VDK un iekšējā karaspēka, kā arī PSKP un citu veidojumu pārstāvjiem, kuri darbojas tā saucamās PSRS Ārkārtējā stāvokļa valsts komitejas uzdevumā" un "Neiziet uz bruņotu pretestību, nepulcēties un neveidot barikādes pie valstiski svarīgiem objektiem."

Pēcpusdienā izskan LRAP paziņojums ANO un citām valstīm par notiekošo PSRS: "Padomju Savienībā notiek valsts apvērsums. Varu valstī sagrābj antikonstitucionāli veidojumi, kuri arī Latvijā organizē nelikumīgas, uz militāru spēku balstītas varas struktūras."

20. augusts

No rīta izskan LRAP Padomes lēmums saistībā ar PSRS bruņoto spēku darbību: "Ņemot vērā, ka PSRS bruņotie spēki ir ieņēmuši valstiski svarīgus objektus: televīziju, radio, Iekšlietu ministriju, nobloķējuši sakaru sistēmu, transporta kustību un līdz ar to ir paralizēta valsts institūciju darbība un tautsaimniecības funkcionēšana Latvijas Republikā, kā arī to, ka civiliedzīvotāju vidū ir upuri, Latvijas Republikas Augstākā Padome aicina pārtraukt OMON pretvalstiskās darbības Latvijas teritorijā."

Pēcpusdienā Latvijas Republikas Augstākā Padome aicina PSRS Augstāko Padomi izbeigt Ārkārtējā stāvokļa valsts komitejas darbību Latvijas Republikas teritorijā un vainīgos saukt pie atbildības.

21. augusts

Tiek pieņemts Latvijas Republikas konstitucionālais likums: "Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.

Avots: tālaika Ministru kabineta arhīva materiāli