Pēc Krimas aneksijas 2014.gada martā Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis brīdināja: «Krievijas iebrukums Ukrainā šodien ir galvenais, svarīgākais. Bet lielas briesmas mums draud, ja Putins pats noticēs saviem meliem.» Pusgadu vēlāk Aukstā kara finālcēliens jau tiek pārspēlēts, tikai šoreiz Putina inscenējumā.
Krievijas iebrukums Ukrainā nav III pasaules karš, kā to mēģina pasniegt Krievijas valsts propagandas līdzekļi. Tā ir mana un tava ukraiņa cīņa par mieru ar agresorvalsti, kuras džungļu pavēlnieks pasaules kārtību saredz nestabilitātē un haosā. Atmodinātās Eiropas cīņa par tiesiskumu un mieru atsākās ar ukraiņu varonīgo pretstāvēšanu Viktora Janukoviča režīma visatļautībai. Bet Kremļa vasalis nobijās un aizbēga uz valsti, kas daudziem noziedzniekiem sniedz patvērumu, – Krieviju. Tas nesaskanēja ar Putina plāniem. Lai pilnīgi un galīgi nospiestu 44 miljonu Ukrainas valsti uz ceļiem, Krievija anektēja Krimu un iebruka dienvidaustrumu Ukrainā...
Tomēr Putinam ne viss izdevās, kā bija iecerēts. Šodien Krievija ir [ne]slavas zenītā uz starptautiskās skatuves, kamēr situācija valsts iekšienē kļūst arvien nestabilāka – ES pretstāvēšana ir radījusi nopietnus zaudējumus Krievijas ekonomikai, kas papildus zemajām naftas cenām un rubļa katastrofāli zemajai vērtībai pēkšņi ir saasinājusi cīņu starp Putina režīma galvenajiem balstiem. Šo grupējumu savstarpējie konflikti un cīņa par varu Kremlī radījuši neparedzētus apdraudējumus varas vertikāles spicē sēdošajam Putinam. Bet mums liek bažīgi uzdot jautājumu:
Kas valda Kremlī – Putins vai viņa «padotie»?
Putina režīma galvenie balsti, kas ir savstarpēji nežēlīgi konfrontējoši, – armijnieki (Šoigu), drošībnieki (Sečins), oligarhi (Putina draugi Rotenbergs, Timčenko) un Gazprom (Millers, Medvedevs) nav muļķi, bet varas un naudas apmāti fanātiķi, kas tikai Krievijas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ netiek saukti par islāmistiem, – Putina režīms izmanto tieši tos pašus līdzekļus varas leģitimizācijai, kādus izmanto teroristi Sīrijā, Irākā. Tomēr atšķirībā no «Islāma valsts» teroristiem Tuvajos Austrumos, Krievijas drauds Eiropas civilizācijai un vērtībām ir pavisam tiešs un tepat.
Visiem fanātiķiem ir kopīga iezīme - tie ir cilvēki, kas vienmēr slepus šaubās par savu izvēli un rīcību. Vairums fanātiķu līdz nāvei kareivīgi aizstāv maldīgo taisnību vai sajūk prātā. Neviens no tiem nav skaists noslēgums. Tomēr viens no diviem variantiem ir Eiropas Savienībai jāizvēlas. Un jārīkojas.
Ir maldīgi domāt, ka Putins ir kritiskās domāšanas paraugs jeb partneris, ar kuram līdzīgajiem esam ieraduši sēsties pie diskusiju galda, balstoties uz iepriekš noslēgtu vienošanos, parakstītiem memorandiem, akceptētiem starptautisko tiesību aktiem, vienojošām ANO rezolūcijām, savstarpējo uzticēšanos un veselo saprātu. Krievija nekad nav bijusi līdzvērtīgs partneris, kaut 25 gadu laikā tai devām neskaitāmas iespējas to pierādīt. Krievija, kuru pazinām līdz Ukrainas maidanam, bija mūsu pašu bezatbildīgi uzkonstruēta ilūzija par Eiropas vērtību visvarenību. Mēs nepamatoti ticējām, ka ekonomiskā attīstība [materiālie labumi] spēs Krieviju pievērst demokrātijas vērtībām. Šī ir mūsu - ES un ASV lielākā kļūda, kas piedzima 1990.gadā līdz ar maldīgu pieņēmumu, ka Aukstais karš ir beidzies. Vecā Eiropa bija aizmirsusi, ka demokrātiju nevar iemācīt, līdz tai ir jāizaug ar sūru un mērķtiecīgu darbu - vispirms demokrātija, tikai pēc tam labklājība. 21. gadsimtā to mums vēlreiz atgādināja t.s. arābu pavasara notikumi Ziemeļāfrikā.
Krievija izspēlē Aukstā kara finālcēlienu vēlreiz. Pēc Putina scenārija
I pasaules karš turpinājās ar II pasaules karu, kas nenoslēdzās Jaltā, bet tika pārvērsts par Auksto karu. Aukstais karš nebeidzās ar Berlīnes mūra nojaukšanu un PSRS sabrukumu, tas turpinājās ar Putina nākšanu pie varas 2000.gadā un apogeju sasniedza līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā 2014.gada pavasarī. Tagad tam ir jāpieliek punkts un nepadarītais jāveic vienas paaudzes laikā – vairs nekādas Jaltas konferences (piemēram, «Minskas vienošanās» 5.septembrī) ar Eiropas mazo un vareno valstu interešu pretstatīšanu. Tas nozīmē, vairs nekādas Austrumeiropas valstu okupācijas 50 gadu garumā! Iesāktais ir jānoved līdz galam, lai ko tas mums prasītu. Esam taisnīgumu parādā miljoniem ukraiņu, krievu, vāciešu, angļu, amerikāņu, ebreju, japāņu, ķīniešu, latviešu, lietuviešu, igauņu u.c., kas atdeva pašu dārgāko labākas nākotnes vārdā; un tiem daudzajiem miljoniem eiropiešu, kas šodien jautājoši skatās uz tevi un mani: mammu, tēti, kāpēc ir karš Ukrainā?
Vinstona Čērčila vārdi 1945.gada vasarā: «Tā ir daļēja uzvara,» kas 1990.gadā mums lika cerēt, ka beidzot ir sasniegta neatgriezeniska uzvara. Mēs atguvām elpu, ko zaudējām ar Eiropas mākslīgo sadalīšanu 1945.gadā: tika gāzts Berlīnes mūris; sabruka noziedzīgais PSRS režīms un mēs izcīnījām neatkarību. Šķita, ka pusgadsimtu ilgušais apspiestības laikmets Eiropā ir beidzies - Aukstais karš ir pagātne un tūlīt sāksies jauna ēra Eiropas vēsturē, kur kolektīvā drošība ir atkarīga no katras atsevišķas valsts drošības, nevis ir dažu lielvaru prerogatīva, mazās valstis atstājot militāri spēcīgo lielvalstu kājslauķim.
Pirms II pasaules kara mieram un brīvībai bija divi pretinieki – partneri Staļins un Hitlers. Bet karš divās frontēs nav uzvarams. Pēc II pasaules kara atbrīvotās Rietumeiropas valstis ar ASV ciešu atbalstu radīja starptautisko tiesību sistēmu, kas nodrošināja Vācijas varenību, no kuras šodien neviens nebaidās. Tieši šo valstu savstarpējās uzticības sistēmu šodien grib sagraut Putina Krievija. Ukrainas Krima ir tikai pēdējais piemērs, viss sākās daudz agrāk ar Piedņestru Moldovā, Armēnijas un Azerbaidžānas naidošanu Kalnu Karabahā, genocīdu Čečenijā un iebrukumu Gruzijā.
Miera un brīvības pretinieks šodien ir tā pati valsts, kas bija miera un brīvības pretinieks pirms un pēc II pasaules kara, - PSRS mantiniece Krievija.
Putina režīmam Ukraina ir izmēģinājumu laukums, kur testēt rietumvalstu apņemšanos un spēju aizstāvēties, cerot uz rietumvalstu nevēlēšanos kritiski aplūkot pašu līdzšinējās kļūdas un divkosību attiecībās ar agresoriem, tai skaitā Krieviju. Citiem vārdiem, ja nepalīdzēsim Ukrainai cīnīties un arī turpmāk pretstāvēt Krievijas agresijai, tad nākamās var būt Moldova, Gruzija, Dienvidkazahstāna vai pat Baltijas valstis. Pēdējā gadījumā tā vairs nebūs lienošā okupācija, bet atklāts karš. Veselais saprāts liek domāt, ka tas nav iespējams, tomēr pēc G20 valstu tikšanās Brisbenā un Vācijas kancleres Angelas Merkeles retorikas negaidītās maiņas attiecībā pret Krieviju ir jāsāk patiesi ausīties par Putina un viņa «padoto» veselo saprātu.
Ko īsti darīt: NATO/ASV militārā spēka un ES maigās varas (ekonomiskās represijas, diplomātiskais spiediens) savstarpēji koordinēts, nerimstošs, bet precīzi dozēts spiediens uz Krieviju, lai apturētu Putina «mētāšanos» no armijniekiem pie drošībniekiem, tad atkal atbalstu meklējot pie oligarhiem vai Gazprom un tā joprojām. Putinam atpakaļceļa vairs nav, nekāda atkāpšanās, lai saglabātu savu seju, vairs nav iespējama. Tādēļ jebkura ES vilcināšanās var novest pie traģiskām sekām, jo Putins jau ir sācis jukt prātā un to vairs necenšas slēpt, kā nojaušams pēc viņa 23.novembra intervijas* valsts aģentūrai ITAR-TASS.
Tā bija liela kļūda domāt, ka ES diplomātija jeb maigā vara, atsevišķi bez NATO militāra spēka, spēj sniegt drošības garantijas Eiropas Savienībai un mūsu kaimiņiem.
Mums nav daudz instrumentu atomlielvaras ietekmēšanai, tomēr tie līdzekļi, kas ir mūsu rīcībā, ir pietiekoši un spēcīgi. Mums tikai jāgrib tos adekvāti lietot. Nomierināt Putinu nozīmē piekāpties, leģitimizēt neeksistējošās «krievu pasaules» absurdās prasības; pie tam kompromiss Krievijas diktatoram šķitīs vājuma pazīme. Nomierināšanas taktika būs Putina režīma provocēšana turpināt iesākto, lai nesodīti apdraudētu citas valstis, kas bez ES tiešas palīdzības un drošības garantijām nespēs pretoties.
Vācijas loma Krievijas savaldīšanā
Līdz brīdim, kamēr Krievijā nav notikusi revolūcija šā vārda klasiskajā izpratnē, t.i., no iekšpuses, nekādas pārmaiņas Krievijā nav gaidāmas. Pārmaiņām vispirms ir jānotiek Eiropā, definējot precīzas un pilnvērtīgas drošības garantijas ES un kaimiņzemēm. Un tikai pēc tam varam pievērsties pārmaiņu veicināšanai grimstošajā Krievijā. Un, jā, tas ir mūsu pirmais pienākums – ieguldīt, investēt miljardus eiro Ukrainā, neskatoties uz to, ka ES valstis šodien samazina izdevumus savu valstu budžetiem. Citādi mēs turpināsim skriet pa vāveres riteni; turpināsim samierniecisku politiku līdz brīdim, kad karš šķitīs vienīgais jēdzīgais risinājums. Ja tik tālu nonāksim, tas nozīmēs, ka atkal esam uzkāpuši uz vēstures grābekļa un būsim pelnījuši visu, kas mūs sagaida.
Tādēļ gandrīz vai familiāri jāsaka «par laimi, tā varētu nenotikt», jo Vācija, šķiet, ir sākusi adekvāti reaģēt uz izmaiņām līdzšinējā pasaules kārtībā: laiks, kad vienas valsts hegemonija (ASV) bija galvenais, patiesībā vienīgais drošības garants Eiropai kopš II pasaules kara, ir beidzies. Tieši šinī kontekstā ir jāuztver aicinājumi Angelai Merkelei uzņemties lielāku lomu, līdzdalību un atbildību Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības pamatpostulātu izstrādē un to ievērošanā.
Vācijai tā ir unikāla iespēju pārvarēt nācijas kompleksus, ko radīja Hitlera noziegumi pret cilvēci, kas vēl šodien dziļi iesēdušies vāciešu zemapziņā. Demokrātiskās Vācijas spēcīgā līderība, Eiropas Savienībai pretstāvot Krievijas diktātam, var kļūt par pozitīvu piemēru un, ideālā pasaulē, stimulu arī krieviem pārvarēt savu mazspēju un izlīst no skapja, lai sauktu lietas īstajos vārdos un nebaidītos konfrontēt Krievijas līderu pastrādātos šaušalīgos noziegumus. Tiesa, šodien lielākā problēma ir jēdzīgu ideju nogādāšana līdz krieva ausij – ārpus Krievijas dzīvojošie tautieši nav diez cik aktīvi demokrātijas procesu atbalstītāji etniskajā dzimtenē; arī BBC, Amerikas Balss radiostacijas krievu valodā ir beigušas savu pastāvēšanu tādā kvalitātē un apjomā, kāds tas bija padomju laikā.
Paradokss: savulaik no PSRS aizbēgušie atklāja rietumiem zvērības, kas notika aiz dzelzs priekškara. Bet šodien brīvprātīgi ārpus Krievijas dzīvojošie etniskie tautieši bieži klusē (kauns vai kompleksi?), daži pat skaļi atbalsta Putina noziegumus. Diemžēl izņēmumu ir maz. Kādēļ tā?
Latvijas lielais pienākums
Krievijas iebrukums ļāva Ukrainai atgūt nacionālo pašapziņu un pretoties, kas nepatīkami pārsteidza Kremlī sēdošos kara taktiķus. Ukraina šodien ir vienota kā vēl nekad. Turpretī Latvijai kā ES padomes prezidējošajai valstij vajadzētu paturēt prātā 20.gadsimta vēsturisko patiesību, kas ir Eiropas Savienības radīšanas pamatā, – varenās lielvalstis jeb impērijas nav galvenais evolūcijas dzinējspēks; tās ir mazās valstis, kas ar savu daudzējādību un skaudro realitātes sajūtu nodrošināja progresu Eiropā un turpinās būt nozīmīgākais stimuls pārmaiņām, kamēr pastāvēs Eiropas Savienība.
Putins ir noticējis paša radītās propagandas mašinērijas meliem par neeksistējošās «krievu pasaules» kā izredzētās tautas pārākumu pār «pūstošo rietumu» nepareizticīgajiem. Nav šaubu, ka oportūnists Putins būs gatavs iet līdz Berlīnei (Russia Today, Sputnik propaganda jau rāda Putina iluzionistu šovus Berlīnē, Londonā, un pat Brazīlijā). Ceļš uz Eiropu būs taisns, ja viņam šādu iespēju dosim ar vāji artikulētu, nekonkrētu un atsevišķu, nevis Eiropas Savienības valstu kopīgu pretstāvēšanu.
Līdz ar to novēlu Latvijas prezidentūrai ES Padomē (no 2015.gada 1.janvāra) izdarīt visu, kas mūsu spēkos, lai neļautu nomierināt** agresorvalsti Krieviju, jo tas šūpulī ieliks nenovēršamu karu nākamajām paaudzēm.
** - Eiropas Savienībā nav vienotas attieksmes pret Putina Krieviju; ir vairākas ES valstis, kas labprāt ļautu Ukrainai zaudēt, lai varētu sēsties pie diskusiju galda ar Krieviju, pirms tā izpilda priekšnosacījumus jebkādām sarunām - izved savu karaspēku no Piedņestras, Krimas, Abhāzijas, Dienvidosetijas un Ukrainas.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
