Tā kā "Atklātās sarunas" vēl joprojām turpina saņemt lasītāju vēstules pēc RB 27. jūlija un 3. augusta publikācijām par iepazīšanos internetā, tad nolēmām šo tēmu turpināt. Izrādās, ka tīmekli šim nolūkam izmanto gan jaunieši, gan cilvēki pusmūžā un ka dažiem veicas pat atrast savu lielo mūža mīlestību.
Viņš, viņa un internets (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Es neesmu Džeina Fonda..."
Arī man aktuāla šķiet tēma par iepazīšanos internetā. Publicētajās vēstulēs neatradu atbildi uz jautājumu: "Kāpēc man šāda iepazīšanās internetā ir nepieciešama? Ko es no tās sagaidu?" Mums, kam jau pāri 40, loģiski, vieglāk ir iepazīties internetā, jo uz naktsklubu taču neiesi; diez vai arī vakari "tiem, kam pāri 35", šim nolūkam noderēs. Tāpēc arī mēs ar draudzeni, manu vienaudzi, reizēm uzrakstām "večiem" no interneta. Esmu šķīrusies jau vairākus gadus, bet draudzene izšķīrās nesen. Tāpēc laikam tik atšķirīgi ir mūsu mērķi un vēlmes.
Draudzene, kurai bērni jau ir pieauguši, bet vecāki dzīvo citā pilsētā, meklē cilvēku, kas viņai būtu blakus. Viens gadījās, bet nebija īstais. Tagad ir cits. Viņa trīc par katru vēstuli no šī Jāņa, jo gaida mirkli, kad abi būs kopā uz mūžu. Savukārt es jau trīs mēnešus sarakstos ar Pēteri. Vaigā redzējusi neesmu, pat bildi ne. To vien zinu, ka viņš ir divus gadus par mani vecāks un ar atbilstošu izglītību. Vēstules saņemu katru dienu - mīļas, ka bail. No vēstulēm zinu, ka Pēterim ir divi bērni - dēls un meita - un ka viņi ir pusaudžu vecumā ar visām no tā izrietošajām problēmām. Tieši pateikts vēstulēs nav, taču nojaušu, ka viņš ir precējies un dzīvo kopā ar sievu.
Bet es taču viņu ģimenes dzīvi nepostu! Lai jau mīlējas ar sievu, ja tas viņam ir patīkami! Vēl zinu, ka Pēteris ļoti mīl savu mammu, kas dzīvo atsevišķā dzīvoklī. Vienubrīd viņš tā kā vilka uz to, ka mums jāsatiekas, bet man jāatzīst, ka šo piedāvājumu uztvēru gandrīz vai ar bažām. Kāpēc? Jo man pietiek ar virtuālu kontaktu. Man ir patīkami katru dienu atvērt interneta vēstulīti ar virsrakstu "Manu mīļo draudziņ!". Bet realitātē - tā kā dziesmā: "...Es neesmu Džeina Fonda, mans mīļais Alen Delon!" Baidos, ka reālais kontakts būtu mazāk pievilcīgs, varbūt viļos. Otrkārt, zinot to, ka man mājās kopjams slimnieks, uztraucos, ka Pēterim tas varētu nepatikt, lai gan esam par to vēstulēs runājuši. Visbeidzot - reāla draudzība tomēr uzliek zināmus pienākumus. Tāpat tas prasītu zināmus ierobežojumus arī naudas tērēšanai. Vienīgais, kāpēc es gribētu reālu draudzību, ir svētki - redzot, ka cilvēki svin Jāņus, Ziemassvētkus un citas atzīmējamas dienas, man ir skumji, ka tā dzīve, ko varētu pavadīt savu vienaudžu kompānijā, paiet secen.
Baiba
Citi laiki, cita veida iepazīšanās
Tā es parasti atbildu saviem vecākiem un omītei, kad viņi man cenšas ieborēt, ka iepazīšanās, sēžot pie datora, ir muļķīga un nevēlama. Nopietnas attiecības, viņuprāt, tā nevar izveidot, bet es esmu pārliecināta, ka var gan. Skaidrs, ka agri vai vēlu ar vēstuļu draugu būs jāsatiekas arī klātienē, bet sākums visām attiecībām ir iepazīšanās kādā no interneta portāliem. Vai tad šodien kāds jauns cilvēks vispār iet uz tādām ballēm, kā manu vecāku jaunībā? Kur tad citur lai iepazīstas? Vidusskolā pārsvarā mācās meitenes, arī augstskolā, ja esi izvēlējies nosacīti sievišķīgu studiju vietu, piemēram, pedagoģiju, nekas nespīd... Ne jau internets, bet gan kafejnīcas un klubi, manuprāt, ir domāti cilvēkiem, kuri meklē izklaidi vienai naktij. Jā, arī pa internetu "blandās" dažādi cilvēki, bet katra paša ziņā ir izvērtēt, vai šis variants viņam ir tīkams vai nav.
Diemžēl es pagaidām vēl neesmu atradusi sev tādu īstu, skaistu mīlestību, ar ko vecākiem spētu pierādīt, ka arī internetā ir iespējams atrast draugu, toties divām manām draudzenēm gan ir laimējies. Neuzskatu, ka tie būtu izņēmuma gadījumi. Natālija sarakstījās ar Arti vairākus mēnešus, kamēr nolēma satikties. Randiņš izdevās! Vēl joprojām viņi ir kopā un gatavojas precēties. Bet Kitijai, jau mācoties vidusskolā, uzradās draudziņš no Vācijas. Tagad viņa ir apprecējusies, dzīvo netālu no Minhenes un auklē dēliņu. Nesen vēstulē man rakstīja, ka cītīgi mācoties vācu valodu, jo ir doma, kad bērns paaugsies, turpināt studijas kādā Vācijas augstskolā. Feini, vai ne?
Redziet nu, nav taisnība, ka internetā iepazīties vēlas tikai dzīves neveiksminieki un nolemti vecpuiši vai arī dīvaiņi, kuriem normāls cilvēks iet apkārt ar līkumu. Uzskatu, ka nav svarīgi, kur cilvēki iepazīstas. Galvenais, ka viens otru atrod.
Laura
Pret depresiju un alkoholu
Arī večiem ir savs viedoklis par iepazīšanos internetā. Ja ne gluži sievu, tad vismaz draudzeni kādam laikam internetā noteikti var atrast. Manam labākajam draugam Aināram pirms pāris gadiem nomira sieva. Nu, nebija viegli viņam, jo forša sieva bija. Cik ilgi tā skumsi un dzīvosi viens? Jutu, ka nav vairs labi, aizies draugs pa pieskari. Ieteicu, lai iesākumam pameklē kādu draudzeni internetā. Labāk draudzene, nevis alkohols. Pameklēja un atrada. Nu, ne jau uzreiz, bet laikam ar kādu trešo vai ceturto piegājienu. Toties tagad atkal ir zirgā un viss notiek. Esmu liecinieks, kā vecim momentā izmainījās visa dzīve un pašapziņa, kad pļāpāšana internetā jau pārgāja uz reāliem randiņiem. Depresija bija kā ar roku noņemta. Lai gan uzskatu, ka varēja atrast vēl labāku un jaunāku, bet katram jau savs funktieris un sava interese.
Bet vecenes reizēm arī ir "labās". No tādām jāuzmanās. Viņas interesē tikai tavs maks un nekustamais īpašums vai arī tikai sekss uz vienu vai pāris naktīm. Nu, tā nogribējušās, ka netiec vaļā! Nezinu, kā citiem, bet man tādi tieši izteikti jautājumi un mājieni uzdzen pretēju vēlēšanos.
Vilks
Vismaz kāds piedzīvojums
Dzīvē tagad viss notiek pa fikso, tāpēc nav ko brīnīties, ka arī attiecības ir pa fikso - kā te viens "Atklātajās sarunās" izsakās: vienreizējās lietošanas. Man arī ir sanākušas vairākas tādas nenopietnas attiecības, bet nenožēloju. Vismaz kāds piedzīvojums rūgtajā dzīves īstenībā, kur tik maz prieka un gaišuma.
Jau gandrīz desmit gadus esmu precēta vīrieša mīļākā. Loma nav no pateicīgākajām. Lai gan vairākas reizes šo gadu laikā viņš ir teicis, ka mīl mani un ka ar sievu dzīvo kopā tikai bērnu dēļ, bet agri vai vēlu tādas attiecības tomēr prasa risinājumu. Esmu sapratusi, ka man tādas nenoteiktas viļņveida attiecības neder, jo cik tad ilgi var būt par mierinātāju tādam sievas nesaprastam un nemīlētam nabadziņam, kuram reizēm tik ļoti vajag pie manis ievākties un kādu laiku padzīvot, lai pēc tam atkal atgrieztos ģimenē - tā, it kā nekas nebūtu noticis. Saprotams, ka jaukajā ģimenes samierināšanās laikā es atkal kļūstu lieka.
Bezgalīgi tā nevar turpināties, tāpēc paralēli šīm attiecībām esmu mēģinājusi iepazīties arī ar interneta palīdzību. Pagaidām gan šīs pazīšanās bijušas īslaicīgas, taču tik un tā no tām esmu vairāk ieguvusi nekā zaudējusi. Jā, ir arī visādi īpatņi un dīvaiņi, bet vai tad dzīvē tāpat tādu nav gana? Jāprot atšķirt, ar kuru ir vērts kaut ko nopietnāku pasākt un no kura labāk turēties pa gabalu. Par laimi, neviens maniakālas dabas tips man nav uzmācies, bet attiecībām uz laiku arī nav ne vainas. Daudz labāk nekā vientulība.
Ivonna