Kāda patiesībā bija Aspazija? (53)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Aspazija ir vienīgā latviešu dzejniece, kura cauri gadu desmitiem tik trauksmaini izaicina lauzt šķēpus strīdos par savu būtību – seksuāli piesātināta revolucionāre mākslā un dzīvē vai sasaistīta sieviete, kura ģeniālajā Rainī atrod savu dēlu?

Mūsu priekšstatos Aspazijas un Raiņa dzīves ir tā savijušās, ka veido vienotu veselumu, taču iedziļinoties šķiet, ka šis pieņēmums neatbilst patiesībai. Aspazijai un Rainim bija daudz intelektuālu un dvēselisku saskarsmju, tomēr katrs dzīvoja patstāvīgu dzīvi. Grūti izvērtēt, kura no šīm drāmām bija lielāka, bet Aspazija neapšaubāmi atklājas kā sievišķīgi emocionālāka, izjūtās bagātāka, vienlaikus būdama viengabalaināka un izpausmēs tiešāka par savu ģeniālo dzīvesbiedru. Lielais un Mazais Pūks, Iniņš un Iniņa – tā viņi viens otru visbiežāk sauca.

Aspazijas būtība.

Aspazija nav vienkārši dzejniece, viņa patiešām ir erotisks vulkāns, kas bāzējas savā juteklībā un dziņās. Tās ir dziļi iekodētas dzejā un lugās. Nu, kaut vai pirmās lugas nosaukumā Atriebēja – tāds vārds! Vai Zaudētās tiesības un Vaidelote – kas tie par vārdiem! Un tad vēl Ragana! Aspazijas dzejas māksla un dramaturģija ir viņas personiskās dzīves spogulis. Kad nonācu pie secinājuma, ka lasīt Aspazijas dzeju ir par maz, jo jāiepazīst arī viņas autobiogrāfiskās esejas un jāredz paralēles, dzejnieces personiskā dzīve atklājās kā uz delnas. Tik spēcīgi atklāt savas intīmās, juteklīgās, personiskās dzīves detaļas, protams, var tikai liela mēroga dzejniece, kāda Aspazija patiešām ir. Otras tādas mums nav. Es varētu teikt, ka esmu ar viņu iepazinies, kopā dzīvojis, mīlējis un viņa bijusi mana mīļākā. Aspazija kā mākslas parādība un personība ir unikāla, viņa spējusi manī iemiesoties kā gars.”

Dzimtas seksuālā vēsture

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis uz Aspazijas uzbudināmību un seksualitāti raugās no pavisam citām pozīcijām. “Aspazijas psiholoģiskās problēmas pastarpināti saistītas ar tā dēvētajām pirmās nakts tiesībām Latvijā. Kas notiek laulībā pēc tam, kad sieviete vai nu saskaņā ar pašas gribu, vai pretēji tai bijusi barona mīļākā? Kas notiek ar sievieti, kura bijusi ietekmīga, smaržīga vīrieša gultā un pēc tam tiek pie mužika, kas smaržo pēc kūts? Tāda situācija sievieti atsvešina no viņas seksualitātes un psiholoģiski iegrūž mātes lomā, neļaujot atbrīvoties kā personībai. Šā jautājuma pētniecībai veltīta pārāk maza uzmanība, turklāt ticami, ka ar to saistītā problemātika skārusi arī Aspazijas dzimtas likteni. Aspaziju es redzu kā nestabilu personību, kura ar dramaturģijas palīdzību psiholoģiski atrisināja savas mātes problēmu, ko attieksmē pret savu seksualitāti joprojām izdzīvo liela daļa Latvijas sieviešu. Lugās viņa runā no savas mātes pozīcijām. Izskan jautājums – kāpēc pasaule tik netaisnīgi izturējusies pret manu māti?! Acīmredzot viņa to ļoti spilgti juta. Tas nozīmē, ka bija seksuāli nedroša. Un nedomāju, ka Aspazija seksuālā dzīvē bija laimīga.”

Tikšanās ar Raini

Raiņa parādīšanos Aspazijas dzīvē nosaka viņas vilšanās. “Iepriekšējā mīlsetība Aspaziju tā salauza, ka viņa vairs negribēja tos vīriešus, kuri vēlāk piedāvājās. Dzejniecei tagad vajadzēja pavisam citu tēlu, kurš parādījās Raiņa veidolā, – viņa ieraudzīja nekādu vīrieti, caurām zeķēm, vadmalas svārciņos. Dienas Lapas redaktoru. Garīgi sapildītu, lielu dauni, kas vēl neprata sevi sakārtot. Viņš staigāja mierīgs... Un Aspazijā raksta: “Es iemīlēju viņu kā vīru, kā tēvu un kā dēlu.” Šai trīsvienības mīlestībai Aspazija nolēma kalpot visu mūžu. Viņa sāka sakārtot savu dēlu. Rainim patika šīs rūpes un saudzība. Kad viņš nonāca cietumā un tur dauzīja galvu pret sienu, Aspazija nolēma neļaut Rainim sajukt prātā – viņa deva literārus uzdevumus. Rainis klausīja, bet Aspazija kļuva nikna, ja vajadzīgais rindu skaits nebija iztulkots. Tādējādi Aspazija un Gētes Fausts palīdzēja viņam sakārtot sevi.” Domājams, ka viņiem bija seksuālas grūtības. Viņš bija tāda tipa vīrietis, kurš neizvirza savus noteikumus un kuram droši var atteikt. Iespējams pat, ka viņu vajadzēja seksuāli iedrošināt. Un tādā gadījumā Aspazijai pār viņu bija liela vara, tātad arī drošības sajūta. Tas viņai bija ļoti svarīgi. Tā viņa guva iespēju būt māte nedzemdējot. Aspazijai pēkšņi bija liels, gatavs, ģeniāls dēls. Vienlaikus jāsecina, ka Rainis Aspazijai emocionāli neko daudz nav nozīmējis, un to redzam līdz 1904. gadam uzrakstītajās lugās. Vēlāk Šveicē viņa neuzrakstīja nevienu lugu, tātad Raiņa klātbūtne viņu radoši apstādināja, un tas liecina, ka dēls – Rainis – izauga, bet Aspazija zaudēja savu ietekmi. Viņi abi ar Raini tā arī palika mātes un dēla lomās, neizaugot līdz sievietes un vīrieša attiecībām.”

Sievišķības lēnā nāve Raiņa pirmās prombūtnes laikā Slobodskā Aspazija dzīvoja un strādāja galvenokārt Rīgā. Viesturs Jansons uzver, ka te viņai bija sava dzīve: redakcijas darbs, vakarēšana, bohēma. “Dzīves nogalē viņa atzīsies – es bez tās nevarēju! Kāds glāsts, pieskāriens gurnam šajā bohēmā droši vien sniedza Aspazijai seksuālu baudu atšķirībā no Raiņa, kurš mocījās, kā neticīgais būdams spiests klausīties Slobodskas septiņpadsmit dievnamu zvanos – himnu Dievam rītos un vakaros, no kuras viņam vajadzēja norobežoties. Viņš meklēja kādu sarunu biedru, un par Raiņa draugu kļuva nepilngadīgs zēns. Bet Aspazijai vajadzēja šampanieti! Un viņa to saņēma. Domāju, ka šajā posmā Aspazija netaupīja ne savas jūtas, ne naktis un ķermeni. Citādi ir Šveicē. Aspazijai Raiņa trimdā nemaz nevajadzēja būt, viņa brauca līdzi kā dekabristu sievas. Taču tieši tur notika attiecību lūzums, katastrofa. Vērojot Aspazijas fotogrāfijas, var redzēt, kā viņa sabrūk. Tāpēc līdz dzīlēm viņa izraud savu nāvi, mirst kā sieviete un kļūst par veceni. Bauda un gaume pazūd. Jā, Kastaņolā Aspazijai bija ļoti grūti, jo šī vide izrādījās maiga Rainim, taču pārāk tukša viņa sievai. Vietējās sievas runāja par vistām un dārzu, taču ar to sarunu temati bija izsmelti.

Māte pret dēlu? Viņa ir kopā ar Raini, bet viņiem nav seksuālo attiecību. Ir tikai līdzās būšana. Rainis liek uz kārts visu savu radošu garo, jo viņam ir sakāpis galvā. Tad sākas lielais izrēķināšanās periods. Aspazija redz, ka ap Raini joprojām ir jaunas meitenes, kas sagādā viņai diskomfortu. Parādās Olga Kliģere. Sākumā – brīnišķīga ģimenes draudzene, bet ar laiku kļūst par dzejnieka mīļāko. Mēnessmeitiņu. Viņas juteklību Rainis pārvērš savā. Aspazija to nezina, tikai nojauš, un viņas līnija kļūst maģiska, pat sātaniska. Kad viņa izlasa Dagdas skiču burtnīcu, nonāk šokā – tādus vārdus kā Olgai Kliģerei Rainis viņai nekad nebija veltījis! Krājumu viņa iesviež vīram sejā... Aspazija dramaturģiski izstrādā un sāk savas dzīves nobeiguma cēlienu. Rainim ir jāmirst! Aspazija konsekventi dara tā, lai viņš izzustu no šīs zemes. Agrāk viņa pretojās Raiņa sabiedriskajiem pienākumiem, bet tagad, gluži pretēji, apgalvo, ka viņam tur jābūt. Viņa pieprasa rakstīt, kļūt par ministru, jo vajag taču naudu! Aspazija paģēr, un Rainis pilda uzdevumus.

Lai uzzinātu ko vairāk par Aspazijas aizraujošo dzīvi, vīriešiem viņas dzīvēun to,kā notika izrēķināšanās ar Raini, lasi žurnālā “Leģendas” oktobra numurā!

Komentāri (53)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu