Savelkas ēnas virs Briseles Molenbēkas rajona jeb dzīve sapuvušajā Eiropas sirdī

Neskatoties uz izmeklēšanas iestāžu sniegto informāciju, lielākā daļa pasaules mediju ziņoto faktu par «Eiropas džihāda galvaspilsētu», kas ieperinājusies trīs kilometru attālumā no Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta, jau sen zināmi ikvienam ar zinātkāri neapdalītam Briseles iedzīvotājam. Zināms arī tas, ka uz šiem faktiem daudzus gadus pašvaldības un reģionālās iestādes pievērušas acis, bet policija - skatījusies caur pirkstiem. Lai izprastu specifiku un apjaustu nedrošību Molenbēka - kas ir teju centrālais Eiropas galvaspilsētas rajons, pietiek Briselē pavadīt vien pāris mēnešus. Es tur nodzīvoju septiņus gadus.

Un visus šos septiņus gadus, vērojot Molenbēku no tuvas distances, te priecājos, te brīnījos: lūk, kur tas šeit ir, bet teroraktu - nav. Lai gan diemžēl jau sen bija skaidrs: terorakti Briselē - tas ir tikai laika jautājums.

«Jūs būsiet pārsteigti, bet Beļģijas Karalistes galvaspilsētā nav šo briesmīgo darbaļaužu kvartālu - graustu, kādu netrūkst pie mums Londonā. Briselē cilvēki ar dažādu ienākumu līmeni un īpašumiem spēj mierīgi līdzāspastāvēt. Bet vienkāršā tauta dzīvo tādā komfortā, kas mūsu angļiem pat sapņos nerādās,» 1860. gados ziņoja kāds Vecās pasaules visindustralizētākās valsts ceļvedis par Eiropas kontinenta industrializēto valstu galvaspilsētām.

Tīra patiesība: geto Briselē parādījās tikai simts gadus vēlāk - laikā, ko var raksturot kā šīs pilsētas «otrās apdzīvošanas periodu».

Musulmaņi Eiropā - kāpēc tieši Brisele?

Brisele - vienīgā galvaspilsēta Eiropā, kas pārdzīvojusi 20. gadsimta metamorfozi, kas labi pazīstama amerikāņu metropolēm. Mirušie lielu pilsētu rajoni; kvartāli, kas pāris gadu desmitu laikā degradējušies līdz tādiem, kurus policija nerekomendē naksnīgām pastaigām, kā arī tieši pretēji, - tagad visa šī plaši zināmā amerikāņu pieredze atkārtojusies Briselē. Kāpēc tieši tur?

Gandrīz gadsimtu ilgušās flāmu cīņas par valodas vienlīdzību noveda pie četrām nopietnām reformām valstī. 20. gadsimta beigās Beļģija pārvērtās trīs reģionu federācijā - nīderlandiešu valodas Flandrijā ar galvaspilsētu Antverpeni, franciski runājošajā Valonijā ar reģionāli administratīvo centru Namīrā, kā arī atsevišķā divvalodīgā Briseles reģionā, kurā ietilpst 19 galvaspilsētas pašpārvaldes rajoni. Briselē tikmēr atrodas visas četras valdības - trīs reģionālās un federālās, kā arī karaliskās ģimenes rezidence.

Nav slikti, vai ne? Taču tas ir tikai vienkāršots priekšstats par Beļģijas pārvaldes iekārtu. Šīs pārvaldes iekārtas detaļās ne vienmēr orientējas pat tie, kuri ir valsts pilsoņi vairākās paaudzēs. Tiesa kas tiesa, sīka un bezmaksas informācija par to atrodama daudzās valodās, gan uz papīra, gan internetā.

60. gados centrālie Briseles rajoni sāka iztukšoties. Daudzi Briseles iedzīvotāji - franciski runājošie šajos gados izvēlējās apmešanos ārpilsētas rezidencēs; flāmi masveidā devās uz Flandriju, kuras vienīgā valoda ir viņu dzimtā, bet ienākumi - augstāki nekā Briselē. Savukārt flāmu tiekšanās uz Antverpeni kultūras dēļ bijusi tikpat neapšaubāma kā franciski runājošo - uz Parīzi. Šis pretrunīgums, kā arī tā laika tendēšanās uz kaut kādu «bezcilvēku» Briseli tad arī noteica izvēli par labu tai kā Eiropas Kopienas (vēlāk - Eiropas Savienības) galvaspilsētai.

Brisele iztukšojas - neapdzīvotas ielas un kvartāli

Bet vēl 1990. gadu vidū centrālie galvaspilsētas rajoni turpināja būt par investoru, nekustamo īpašumu un skvoteru paradīzi. Lai gan ne vienu, ne otru nebija vairākumā. Lai aizpildītu arvien tukšākos apartamentus, tad nepietika pat ar Eiropas birokrātiem. Elegantās visu stilu pagājušā gadsimta ēkas tika pārdotas un izīrētas - gan veselas, gan pa daļām, un tā veselas ielas un kvartālus pēc kārtas. Tagad, kad Briselē par dārgu naudu izīrē (un arī īrē!) pat pagrabus, tam grūti noticēt. Taču es to atceros.

Kā zināms, tukša vieta ilgi tāda nepaliek. 2014. gadā Beļģijā atzīmēja Marokas diasporas 50. gadadienu. Tauta mēļo, ka karalis Bodēns - pašreizējā karaļa vectētiņš - dažkārt mīlējis uzspēlēt pokeru ar Marokas karali.

Un noticis tā, ka vienas šādas spēles laikā Beļģijas karalis sūrojies par nedienām ar mazkvalificēta darbaspēka trūkumu savā valstī.

Tas nav pārsteigums: 1960. gados darba apstākļi Beļģijas raktuvēs itāļus un portugāļus vairs neapmierināja.

Rezultāts bija divpusēja vienošanās par vairāku tūkstošu marokāņu strādnieku uzņemšanu.

Līdzīgu līgumu Beļģija savulaik noslēdza ar Turciju.

Un tā būtu tikai pusbēda, ja vien viesstrādniekiem dažus gadus vēlāk neatļautu pie sevis ņemt arī ģimenes locekļus.

Un tā bija pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi. Lūk tad Beļģija arī sev sarūpēja dāvanu, par kuru tai tagad ilgi un mokoši būs jāmaksā. Pēc kontraktu izpildīšanas par marokāņu ģimeņu iemīļotāko lokācijas vietu Briselē kļuva Molenbēka - mīlīgs rajons pilsētas centra rietumos, kuru no vecpilsētas atdalīja šaurs kanāls.

Šis kanāls drīz vien kļuva par sava veida robežu starp divām dažādām pasaulēm.

Ap to laiku Molenbēku jau pameta ievērojama daļa to ļaužu pēcteču, kas to apdzīvoja vēl beļģu industrializācijas «zelta laikmetā». Kristiešu iedzīvotāju skaits turpina samazināties arī tagad. Un jau sen nav palicis ne miņas no kādreiz iespaidīgās ebreju klātbūtnes, ko šeit varēja labi just vēl 60. gados.

Marokāņu diasporai drīz vien «pielipa» arī izceļotāji no citām Magriba - Ziemeļāfrikas arābu valstīm, kas dažādos veidos nonākuši Beļģijā.

Nekustamais īpašums šajā iepriekš ne īpaši modernajā rajonā vēl 1990. gados maksāja ne īpaši dārgi. Daudzas mājas, kas ilgi bija stāvējušas tukšas, īpašnieki bija gatavi atdot teju par jebkādu naudu: kaut tik nopirktu. Molenbēkas un līdz ar to arī tur palikušo vietējo iedzīvotāju - dīvaiņu liktenis bija izlemts.

Tagad ir īstais brīdis atcerēties iepriekšminēto citātu no vēsturiskā ceļveža.

Briselē daudzas paaudzes bija uzaugušas patiesā un visā viņu pilsētas vēsturē pierādītā pārliecībā, ka visi var mierīgi līdzāspastāvēt visiem. Taču Molenbēkas piemērs diezgan ātri sāka pierādīt, ka nē, ne visi. Un ne ar visiem.

Tajās galvaspilsētas daļās, kur apmetušies turki, eiropieši neizjūt īpašu diskomfortu - tik vien varētu gribēt, lai ielas būtu tīrākas. Manā pusturciskajā Skarbeikā 2010. gada sākumā mājas naski pirka paši beļģi: tās bija dikti labas. Cita lieta - Molenbēka, no kurienes eiropieši jau gadu desmitiem vien bēga. Kaut gan arī tur ir pa kādai visai iespaidīgai rezidencei. Vismaz varu teikt, ka tās tur bija: par ko tās pārvērtušās tagad, varu tikai iedomāties.

Jau 20.gadsimta sākumā kļuva skaidrs: tur, kur masveidā apmetušies «magribieši» (Ziemeļāfrikas arābi), neviens cits vairs normāli dzīvot nevarēs.

Ēnas virs «norakstītā» vēsturiskā rajona ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju sāka savilkties gadu no gada. Jo tālāk, jo mazāk Briseles iedzīvotājiem atradās iemeslu, lai tur jebkad parādītos. Bet jo mazāk svešie bāž savu degunu geto, jo geto labāk.

Jau 70. gados Molenbēkā darbojās radikālā spārna imami; 90. gados līdz ar narkotikām tur ieplūda ieroči no bijušās Dienvidslāvijas. Bet tagad prese ziņo, ka šajā rajonā var viegli tikt pie «kalašņikoviem», par to šķiroties no 500 līdz 1000 eiro - kā nu paveicas.

Vai tiešām?

Molenbēkas piedrazotās ielas ir pilnas ar slājošiem, lutausainiem jauniešiem. Oficiālais bezdarbs šajā rajonā sasniedz 30% - tas ir rekords pat Briselei.

No pašas dzimšanas šie ļaudis dzīvojuši šizofrēniskā bifurkācijā, lāgā nezinot, ne kur ir viņu mājas, ne ar ko viņi nodarbosies rīt no rīta.

Gāja gadi, taču šī «rītdiena» tā arī nepienāca.

Dīkdieņu fizisko eksistenci atbalsta «treknie» beļģu sociālie dienesti; ambīciju šai publikai nav nekādu, intereses - minimālas.

Normālā stāvoklī, bez appīpēšanās šie puiši nebūt nav agresīvi, pat diezgan laipni. Kopumā liela daļa šo vietējo jauniešu, vismaz vīrišķā dzimuma, nav īpaši reliģiozi. Lai vai kādas būtu viņu ģimenes, viņi paši ir auguši sekulārā valstī. Gājuši nereliģiozās skolās. Un dažiem pat izdevies tās pabeigt.

Un tieši sliktās Korāna zināšanas (ar beznosacījumu cieņu pret Pravieša vārdu) padara šos jauniešus par vieglu radikālo sludinātāju mērķi.

Kā tu strīdēsies ar solīdu bārdainu onkuli, kas ar pārliecību sola mūžīgu svētlaimi paradīzē kopā ar jaunavām?

Tiesa, Antverpenes galvenais imams ir citās domās: ja paklausās viņu, tad visiem jaunajiem radikāļiem bezmaksas biļetes uz Sīriju vietā jānovelk bikses un tie kārtīgi jāieper, lai iet strādāt vai mācīties un izmet no galvas jaunavas. Bet ko nu zina viņš, vectētiņš gados, kas jau ilgi aizmirsis par šīs dzīves priekiem. Un lūk, arī Internetā rakstīts par Lielo Islāma atmodu, bet Internetā taču gudri ļaudis raksta.

Saskaņā ar flāmu laikraksta «Het Lattste Nieuws» vēstīto, rekrutēšanas mašīnas galveno vijoli spēlē 2011. gadā dibinātā interneta organizācija ar interneta portālu Shari4Belgium - britu Islam4UK vietējā versija.

Šo organizāciju darbības rezultātā uz Sīriju devušies 4000 Eiropas pilsoņu, 480 no kuriem ir Beļģijas pilsoņi. Nelielajai karalistei ar 10,5 miljoniem iedzīvotāju tas ir visai skandalozs skaitlis.

Federālā Iekšlietu ministrija precizē, ka no visiem aizbraukušajiem 70 nonākuši džihādistiem solīto «jaunavu skavās paradīzē», 140 atgriezušies Beļģijā, kur jau lidostās viņus priecīgi sagaidīja ar laikus sagatavotiem rokudzelžiem, bet pārējie pagaidām vēl ir Sīrijā. Ja vien arī nav jau nonākuši labākā pasaulē.

Un uz šo pašu Molenbēku ved brāļu Bakrauī pēdas. To pašu, kuri atbildīgi par nesenajiem teroraktiem Briselē. Un Molenbēkā, kā visiem tagad zināms, 18. martā tika arestēts deklarēts tās rezidents - Salahs Abdelsalams, Parīzes 13.novembra teroraktu iedvesmotājs.

Citu Molenbēkas iedzīvotāju, Abdelsalama ikgadēju paziņu un šo pašu notikumu «loģistiskās smadzenes», Abdelu Hamidu Abuoudu nošāva Francijas policijas spēki novembra pretterorisma specoperāciju laikā Parīzes Sendenī priekšpilsētā. Viņa dzīvesvietas noskaidrošana grūtības nesagādāja.

Beidzot sāk runāt par Molenbēkas problēmu

Tad arī mūžīgi nesakārtotā Molenbēka nonāca spilgtā gaismā starptautiskas uzmanības epicentrā. Pirmo reizi. Un tieši tad pasaule uzzināja par daudzām lietām, kas jau sen nebija noslēpums pašā Briselē. Jo īpaši, ka bijušais mērs Filips Muro magribiešiem ne pārāk lika trūkties, spītīgi pārvēršot šo rajonu vienā lielā izgāztuvē visās šā vārda nozīmēs. Gluži pretēji, ar viņiem viņš pat koķetēja, ļoti cerot uz īpaši daudzām balsīm nākamajās vēlēšanās. Un kā nu ne! Beļģijā dalība pašvaldības vēlēšanas ir katra iedzīvotāja pienākums: nenobalsosi (vai cienīga iemesla dēļ neiesniegsi ikgadējo deklarāciju), tiksi pie 200 eiro liela soda. Labāk gan aiziet nobalsot par «savējo»...

Pēdējos gados jaunā pašvaldība vairākkārt mēģinājusi uzlabot Molenbēkas izskatu - pamatā tās «fasādi». Piemēram, gar kanāla malu pazuda divi graustu kvartāli, kuru tukšās logu rūtis bija ar skatu akurāt uz kaimiņos esošo centrālo galvaspilsētas rajonu. Tur savulaik karaļa Leopolda laikā atradās pilsētas cietumi. Attīrītajā vietā drīz vien slējās postmoderni dzīvokļu nami, kas ātri vien tika izpirkti.

Laimīgo pircēju vidū izrādījās arī Eiropas birokrāts no Latvijas. Nu ko, apsveicu visus ar lieliskām investīcijām. Kaut gan nojaušu, ka, izejot no saviem apartamentiem, jaunie saimnieki ātri vien pagriežas uz austrumiem. Un nekad uz rietumiem. Baidos, ka viņi vēl ilgi, lai pārvietotos, izmantos tieši šādu maršrutu. Tas tāpēc, ka Molenbēkas kodols, kā puvis, tā arī turpinās pūt. Un es neņemos apgalvot, vai šis process ir atgriezenisks.

Uz augšu