Vladimirs Pozners - hameleoniskais izlēcējs (1)

– Pēc PSRS sabrukuma ir pagājis pietiekami ilgs laiks, bet kāda ir jūsu atbilde – kāpēc joprojām neveidojas konstruktīvs dialogs starp Latviju un Krieviju?

– Krievijai vispār nav veidojušās un īpaši arī neveidojas attiecības ar tās bijušajām republikām. Tā ir psiholoģiskā īpatnība bijušajai impērijai, kas nevar samierināties ar to, ka vairs nav impērija un ka kādreizējās tās daļas ne tikai ir kļuvušas par neatkarīgām valstīm, bet atbilstoši arī izturas. To ir grūti akceptēt. Pēc kādām divām paaudzēm attiecības veidosies daudz vienkāršāk. Tomēr tā ir jautājuma viena puse, otra ir tā, ka Baltijas valstīm ir vēl papildu faktors – Ribentropa–Molotova pakta slepenie dokumenti, kuros Hitlers ar Staļinu vienojās, ka tolaik neatkarīgās valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija – tiks anektētas PSRS. Un tas ir papildus kaitinošs faktors.

– Abām pusēm?

– Padomju puse ilgi neatzina šādu dokumentu esamību, pat Gorbačova laikā, un tikai kādā 1990. gadā tomēr tika atzīts, ka šāds protokols eksistē. Protams, trim Baltijas valstīm šis fakts ir dzīvā atmiņā – ka tās nevis pievienojās labprātīgi, bet – tieši otrādi – tika anektētas. Baltieši to neaizmirst, tieši tāpat kā to, ka daudzi desmiti tūkstoši baltiešu tika izsūtīti četrdesmitajos gados. Ir pilnīgi skaidrs, ka vēsturiskā atmiņa ir antikrieviska. Savukārt impēriskā mentalitāte nevar samierināties ar to, ka mazās valstiņas, kas kādreiz bija impērijas sastāvdaļa, atļaujas izteikties un uzvesties tā, kā tās uzskata par nepieciešamu. Rezultātā emocijas ņem virsroku pār saprātu un pragmatiskiem apsvērumiem. Un tomēr – lai kā mēs nemīlētu viens otru, mēs esam kaimiņi, un ar to neko nepadarīsi. Mums nav jāmīl citam cits, bet jāizveido normālas līdzāspastāvēšanas attiecības, normāla sadarbība biznesā un kultūrā. Domāju, ka pēc dažām paaudzēm tā arī būs – tie, kas dzimuši pēc padomju laika, pavisam citādi uztver lietas.

– Tas ir – pēc kāda pusgadsimta?

– Un kas ir pusgadsimts valsts vēsturē? Nekas.

– Kāpēc pēdējā laikā emocijas pasaulē dominē ne tikai ārpolitikā, bet arī iekšpolitikā, piemēram, daudzās Eiropas valstīs aug neapmierinātība ar imigrantiem...

– Ir zināmi punkti pasaulē, kur emocijas pārņem pilnīgi visu, šļācas pāri malām – protams, tie ir Tuvie Austrumi, un tur patiešām ir savilcies ļoti ciešs un sarežģīts mezgls.

Jautājums par imigrāciju ir ļoti sarežģīts, un tam ir ekonomisks pamats. Attīstītajā Eiropā un attīstītajās Amerikas Savienotajās Valstīs ir vesela rinda darbu, ko vietējie iedzīvotāji nevēlas veikt – netīrākos, smagākos, viskaitīgākos veselībai, un tos jau tradicionāli dara imigranti, daudzas valstis vairs nevar iztikt bez viņiem. Iedomājieties, ka rīt visi turki aizbrauks no Vācijas – būs vesela rinda darbu, kurus neviens negribēs darīt. Turklāt imigrācijai ir dubults efekts – imigranti ir gan nepieciešami valsts ekonomikai, gan cilvēki vēlas braukt strādāt uz attīstītajām valstīm, jo tur nenoliedzami var nopelnīt vairāk naudu, uzlabot savus dzīves apstākļus, pat neraugoties uz to, ka viņi jebkurā gadījumā atrodas sociālo kāpņu pašā apakšā. Tātad – ir savstarpēja nepieciešamība. Sarežģītais šajā stāstā ir tas, ka cilvēki atbrauc, iegūst labumus, bet nevēlas pieņemt kārtību un likumus, kādi ir attiecīgajā valstī.

– Kāpēc nevēlas, ja reiz paši brīvprātīgi tur ierodas?

– Nevēlas, jo sākumā viņiem to atļauj, politkorektuma vadīti, ja negribat, jums būs izņēmums. Ar to arī sākas spēlīte, kuras sekas ir dažādas sociālas problēmas.

– Kādas ir jūsu prognozes – kā attīstīsies sāpīgi aktuālais imigrācijas jautājums Eiropā? Eskalēsies vēl vairāk, tiks pragmatiski atrisināts un nomierināsies?

– Man nepatīk izteikt prognozes, jo tas ir kā zīlēšana kafijas biezumos...

– Zinu, savu nepatiku pret prognozēm esat vairākkārt izteicis, bet ir pazīmju kopums, kas tomēr dod iespējas izdarīt secinājumus.

– Pazīmes liecina, ka šis process lēnām virzās uz kritisku punktu un, iespējams, var sākties vardarbīgas izstumšanas process.

– Un tad?

– Robežu slēgšana. Ja Amerikai nav iespējams noslēgt robežas – es to saku par Meksiku, jo no Kanādas nav nekādas imigrācijas uz ASV –, tad jūras valstu Eiropa to var izdarīt. Protams, vēl iespējama imigrācija no Krievijas, tomēr tā būs cita imigrācija – eiropeiska, jo krievu kultūra un reliģija ir eiropeiskas. Vēsture pierāda, ka imigranti no Austrumeiropas pārsvarā iedzīvojas un rezultātā asimilējas Eiropas valstīs, kļūst par frančiem, itāliešiem, vāciešiem, bet imigranti no islāmticīgajām zemēm neasimilējas jaunajā vidē. Teorētiski ir iespējams, ka šos imigrantus iesēdina kuģos, un... laimīgu ceļu!

Es ļoti ceru, ka līdz tam nenonāks, bet, godīgi sakot, neapmierinātība ar imigrantiem pieaug, turklāt nevis politiskajā līmenī, bet tieši vienkāršo iedzīvotāju vidū. Mana meita jau 17 gadu dzīvo Berlīnē, kur ir turku rajoni, kuros viņi turpina tādu dzīvesveidu, kāds valda viņu etniskajā dzimtenē Turcijā – par to liecina vīriešu uzvedība, attieksme pret sievieti, slepkavības, piemēram, ja turku meitene apprecas ar cittautībnieku. Neapmierinātība ar šādu situāciju pieaug, un galu galā varas iestādes var būt spiestas pieņemt dzelžainus likumus. Piemēram, Francijā neatļāva musulmanietēm staigāt čadrās. Un kāda klaigāšana sākās – tiek ierobežota reliģiskā brīvība! Francijas valdība pateica – mums ir laicīga valsts un laicīgas skolas, un nevienam nav tiesību skolās demonstrēt savu reliģisko piederību – ne skolotājam, ne skolēnam. Un, lai kā tur klaigāja, likums tika pieņemts, un viss.

– Bet iesēdināšana kuģos situāciju jau nemainīs pēc būtības.

– Es gan izvēlējos situācijas galējā risinājuma variantu. Turklāt iespējams ir daudz kas, tajā skaitā asinsizliešana. Viena pazīme, ka kaut kāds sprādziens būs, ir, ja valsts iedzīvotāji sadalās divās daļās – viena daļa, kas ir tā sauktie pamatiedzīvotāji, kas noteiktā teritorijā dzīvo gadsimtiem ilgi un ir izstrādājuši noteiktus likumus un attieksmi pret dzīvi, sabiedrības attīstības mehānismus, un otra daļa, kas atbraukuši, lai iegūtu visus tos labumus, ko paši nav radījuši, – tiesības, labklājību, izglītību. Un, saņemot visu to, tomēr nevēlas ievērot konkrētajā valstī atzītos uzvedības likumus. Tas neizbēgami slikti beigsies. Kaut kāds sprādziens būs.

– Un ne tikai vienā valstī?

– Diemžēl ne tikai vienā valstī. Eiropā. Piemēram, Tuvajos Austrumos, bagātajās musulmaņu valstīs, arī ir līdzīgi – pašus zemāk atalgotos un nepieprasītākos darbus veic nevis vietējie iedzīvotāji, bet filipīnieši, indieši un citi, tomēr viņiem netiek piešķirta pilsonība, jo no paša sākuma definēti dzelžaini noteikti spēles noteikumi – iebraucējiem nekādas poblagas netiek dotas. Un tas, ja vēlaties, nav demokrātiski, tomēr arī demokrātijai ir savas robežas. Demokrātija ir vairākuma vara un mazākuma tiesības, bet tās tiek dotas tikai līdz tādai pakāpei, kamēr tās neapdraud un nesāk ierobežot vairākuma tiesības.

– Kāpēc labklājības Eiropā ekstrēmi noskaņotas kustības un organizācijas ne tikai atdzimst, bet kļūst arvien daudzskaitlīgākas? Vai tās ir vienkārši maldīgas idejas un jauniešu blēņas vai arī tas ir kaut kas nozīmīgāks?

– Tas jāuztver pat ļoti nopietni, jo tā arī ir sociālas nesakārtotības izpausme, sociālas spriedzes izpausme. Jo, kā likums, šādās kustībās un organizācijās galvenokārt ir jaunieši, kuru dzīve nav sakārtota, jaunieši, kas atrodas malā, nekam nevajadzīgi un kurus noteiktas politiskas organizācijas izmanto saviem mērķiem. Tie ir cilvēki, kam nav, kur likties, un kas vispār nesaprot, kāpēc viņi dzīvo. Viņi tiecas cits pie cita kā vilku bars. Un pēc tam jau atrodas kāds, kas viņiem paskaidro – kas vainīgs pie tā, ka viņiem tāda dzīve. Un kas vainīgs? Protams, ebreji, krievi, amerikāņu imperiālisti vai kas cits – nav pat svarīgi, kas, svarīgi ir atrast un norādīt uz vainīgo, uz tiem, kuru dēļ tev ir tik slikta dzīve. Jo kurš gan grib pateikt, ka viņš pats ir vainīgs, ka nemācās, nestrādā, nevēlas piepūlēt sevi? Ekstrēmisma izpausmēm ir jāpievērš uzmanība, jo tās nav nejaušas, bet gan noteiktas situācijas rezultāts. Amerikā tās ir bandas, Eiropā – skinhedi un arī neonacisti, bet tās visur ir pašas sabiedrības izpausmes, jo cilvēki nepiedzimst par skinhediem vai neonacistiem, viņi par tādiem kļūst konkrētā sabiedrībā. Ja sabiedrība šīs izpausmes ignorēs un atstums no sevis, tad šādu kustību kļūs arvien vairāk. Ja sabiedrība atbildēs uz jautājumu – no kurienes tās rodas – un visu neizskaidros ar pusaudžu psiholoģiju, tad tā atradīs risinājumu.

– Kāpēc nekļuvāt par biologu?

– Sapratu, ka tā īsti nav mana profesija. Tiesa, sākumā mani tā ļoti interesēja, studēju Pavlova nosacījuma refleksu teoriju, lasīju viņa darbus un uzskatīju, ka nav nekā interesantāka par cilvēka smadzenēm. Joprojām tā uzskatu – nav nekā interesantāka. Tolaik domāju, ka es atklāšu smadzeņu noslēpumus, bet trešajā kursā sapratu, ka šī nebūs mana profesija. Tas bija tieši tāpat kā daudziem ar mūziku, baletu vai daudz ko citu – sāc mācīties un pēkšņi saproti, ka tev nav talanta.

– Jums nav bioloģijai nepieciešamā talanta?

– Es sapratu, ka man nav zinātnieka galvas. Un, paldies Dievam, man pietika prāta un gribasspēka pašam to atzīt. Citādi es visu mūžu būtu nostrādājis nozarē, kurā es nebūtu bijis labs, un tas savukārt manī būtu raisījis un audzējis mazvērtības kompleksus.

Daudzi pēc skolas nezina, ko patiešām vēlas darīt – kaut kur iestājas, kaut ko pabeidz un pēc tam stādā, domājot tikai par to, kā ātrāk aiziet pensijā.

– Jums šāda sajūta ir sveša?

– Man tādas nekad nav bijis. Vēl vairāk –zinu, ka es nekad neaiziešu pensijā. Kādudien nomiršu, un viss.

Esmu aktīvs cilvēks, žurnālistika, no vienas puses, ir acumirklīga profesija, no otras puses – ietekmē procesus pat ilgtermiņā, maina cilvēku domāšanu... Lai arī pavisam mazā mērā, un tomēr. Tāpēc žurnālistika atbilst manam raksturam.

– Mēdz teikt, ka mēs dzīvojam informācijas sabiedrībā, bet jums nav sajūtas, ka cilvēce jau tik lielos apjomos producē informāciju, ka rezultātā visapkārt ir ne vairs informācijas jūra vai okeāns, tie ir kā plūdi, kuros paši noslīksim?

– Loģisks izskaidrojums ir tehnoloģijas – datori, internets... Ja paskatāmies pagātnē, tad ir bijis laiks, kad tikai desmit procentu sabiedrības mācēja lasīt, bet 90 procentu bija analfabēti. Bet pasaule tā attīstās – informācijas avotu kļūst arvien vairāk, un patiesībā šodien informācijas plūsmai nav nekādu ierobežojumu. Izziņa ir viena no cilvēka galvenajām īpašībām, iezīmēm, kas viņu atšķir no dzīvnieka, kurš dzīvo instinktīvi. Jā, mēs dzīvojam informācijas jūrā, bet es to uzskatu par likumsakarību attīstību – cilvēka vēlmi uzzināt, uzzināt, uzzināt... Mēs bez tā nevaram iztikt, tikai cilvēkam ir jāiemācās valdīt pār savu laiku, izmantot to un nekļūt par datoru un interneta vergu. Pasaulei būs jāiemācās tikt galā ar šiem faktoriem.

– Cilvēce ir izdarījusi visu, lai tā varētu dzīvot komfortā un lai arvien mazāk laika tērētu sadzīviskām lietām – mums ir automašīnas, trauku un veļas mazgājamās mašīnas, putekļu sūcēji un automātiskās apkures krāsnis, mums it kā nevajag tik daudz laika veltīt sadzīvisko nepieciešamību nodrošināšanai, tomēr mums hroniski arvien vairāk trūkst laika. Kāpēc tā?

– Tā ir. Nebiju par to aizdomājies. Laikam nemāku atbildēt uz šo jautājumu, bet tā ir patiesība – mums arvien mazāk ir laika pašiem sev. Mēs paši sev radām daudz kārdinājumu, un mēs slikti protam organizēt savu dzīvi. Mēs dzīvojam, bet paši nevadām savu dzīvi. Mēs nespējam pateikt – es gribu nodarboties ar sportu un tāpēc trīs reizes nedēļā no rītiem spēlēšu tenisu. Es gribu un darīšu – aktīvi virzīšu un vadīšu sevi. Vairākums no mums dzīvo pēc principa – kā tā dzīve rit, tā rit. Maz no mums vēlas būt vienatnē – vienkārši domāt, pastaigāties, sarunāties... Dzīve visu laiku mūs kacina, piespēlē kārdinājumus, un mēs ļaujamies. Mēs nemākam atteikties.

– Bet cilvēks pats rada tos kārdinājumus – sev un citiem.

– Tieši tā – pati sabiedrība! Tieši tāpat kā paši sev radām stereotipus – pirkt arvien jaunas lietas, pirkt emocijas... Kapitālistiskā sabiedrībā galvenais ir nauda, jo tā sniedz komfortu un iespēju izmantot visdažādākos kārdinājumus. Kādreiz man bija sērkociņu kastītes, bet tagad – astoņas šķiltavas! Reklāmas laikrakstos, televīzijā un radio visu laiku tevi mudina – pērc, pēc, pērc!!! Piemēram, ja tīrīsi zobus ar šitādu zobu pastu, visas meitenes būs tavas, ja lietosi šādas smaržas – visi vīrieši kritīs pie tavām kājām. Cilvēks, kurš neapzinās, tam tic. Mēs neprotam pret to aizsargāties. Un mēs to iemācāmies, tad paši izdomājam citus veidus un paši uzķeramies, jo – tā cilvēciskā vēlme izzināt... Tomēr tiekšanās pēc zināšanām ir viens, cits – laika iztērēšana.

Jā, es dzīvoju šādā sabiedrībā, tomēr, par laimi, man bijusi cita audzināšana.

– Kā jūs sevi izjūtat – kā krievu, kā ebreju, kā francūzi? Kas jūsos dominē?

– Uz Krieviju ģimene atbrauca, kad man bija jau gandrīz 19 gadu, un sevi par krievu saukt es nekādi nevaru. Es neesmu reliģiozs cilvēks, tāpēc reliģiskā piederība man arī ir sveša. Es sevi sajūtu vairāk kā francūzi un mazākā mērā – kā amerikāni. Man māte ir francūziete, es piedzimu Francijā, runāju franču valodā un vienmēr esmu labi juties Francijā. Savukārt izaudzis esmu Amerikā, un tieši tur esmu vairāk veidojies kā personība, tāpēc ir tikai dabiski, ka sevi vairāk apzinos kā francūzi un amerikāni.

Vispār, es domāju, cilvēka pasaules izjūta nav saistīta ar pasaules izjūtu vai politisko piederību, bet gan viņa attieksmi pret valodu, virtuvi, mūziku, žestiem, cilvēciskajām attiecībām... Tie ir neskaitāmi un būtiski sīkumi.

– Jūs vienmēr esat uzsvēris, ka jūsu finansiālā labklājība ir bijusi tā, kuras dēļ esat varējis justies neatkarīgs savā darbā žurnālistikā. Bet tas, ka jums ir trīs pilsonības – Francijas, ASV un Krievijas – un jebkurā brīdī esat varējis pilnīgi legāli aizbraukt no Krievijas, nav bijis pats noteicošais faktors jūsu atļaušanās pakāpei?

– Protams, vairākas pilsonības dod lielāku brīvības izjūtu, jo apzinos – jebkurā brīdī es varu pateikt: dārgie draugi, paldies, bet es aizbraucu! Un tas man ir svarīgi. Bet bija laiks, kad man bija tikai viena pilsonība – Padomju Savienības, un bija laiks, kad es biju tā sauktais ņevijezdnoj. Iekšējā neatkarības izjūta nenoliedzami ļoti ietekmē cilvēka uzvedību. Es jau rīt visiem varu pateikt – ejiet jūs... Un tas man dod zināmu spēku, tomēr arī man var pateikt – ej tu – un izmest mani uz ielas...

Galvenais tomēr nav pilsonība, galvenais ir tas, ka esmu audzis citās valstīs, citādi tiku audzināts, gāju citādās skolās, ieguvu citādu izglītību, dzīvoju pēc citiem likumiem. Lai kā es censtos pielāgoties, gluži kā hameleons... jo man ļoti nepatīk dzīvot valstī un būt kā svešajam, labāk izvēlos pieņemt konkrētās vietas dzīvesveidu un noteikumus. Protams, mana iekšējā izjūta ir pavisam kas cits, tomēr nav īsti komfortabli būt izlēcējam. Zināmā mērā man tas izdevās, un tomēr cilvēki juta, ka esmu viņiem svešs. Un, tā kā es nekad neesmu slēpis, ka esmu dzimis un audzis citā valstī, tad attieksme pret mani arī bijusi stereotipiska – loģiski, ka viņš nemīl krievus un ir par amerikāņiem.

– Kā jūs šodien vērtējat faktu, ka 1952. gadā jūsu ģimene atgriezās tēva etniskajā dzimtenē? Tas bija labākais, kas ar jums varēja notikt?

– Tas bija lieliski, jo es savā mūžā ieguvu nenovērtējamu pieredzi. Iespējams, es būtu nodzīvojis daudz mierīgāku dzīvi, tā nebūtu tik traumatiska – daudz ko nebūtu piedzīvojis, ja ģimene būtu palikusi Amerikā vai atgriezusies Francijā, bet tad būtu vesels lērums lietu, par kurām es neko tā arī nebūtu uzzinājis. Un būtu žēl, ka tā. Skaļi skan, bet varu teikt, ka esmu pasaules pilsonis. Un es patiešām varu būt kā tilts starp dažādām pasaules daļām, starp dažādām kultūrām, jo saprotu gan vienus, gan otrus. Esmu dziļi izpratis krievisko, lieliski zinu francisko un amerikānisko, un es jau neesmu gudrāks par citiem, vienkārši man ir pavisam cits skats uz notiekošo – daudz plašāks.

– Bet jūs nodzīvojāt dzīvi totalitārā sabiedrībā!

– Jā, es zinu, bet – ne visu dzīvi.

– Visu jaunību un brieduma gadus.

– Šobrīd satiekos ar cilvēkiem, kas to pašu dzīves posmu nodzīvojuši netotalitārā sabiedrībā, un jūs domājat, ka es viņus apskaužu? Jā, iespējams, ka viņiem ir kaut kas tāds, kā nav man, tomēr es viņus neapskaužu. Tieši otrādi – uzskatu, ka man mežonīgi paveicies. Protams, būtu labāk, ja tā būtu netotalitāra valsts, būtu labāk, ja tik ilgus gadus nebūtu iztērējis, strādājot padomju propagandā – tam, kas izrādījās meli. Tomēr tolaik es tam ticēju un tieši tāpēc biju tik labs propagandas darbinieks, jo aizstāvēju to, kam ticēju, – sociālismu.

– Kas tad mainījās pēc būtības, ka vairs neticat?

– Neticu, jo uzskatu, ka sociālisms nav reāls. Tas nav iespējams tādā veidā, kādu to redzēja Kārlis Markss. Tas nav iespējams, jo cilvēka daba ir pilnīgi pretēja tam. Cilvēks vispirms ir egoists – pirmais, galvenais un vienīgais bauslis viņam ir "es". Sociālismam un vēl jo vairāk komunismam nepieciešams pavisam cits cilvēks ar pavisam citu domāšanu, kas ir pilnīgā pretrunā ar cilvēka būtību.

– Vai par nāvi jūs domājat?

– Jā, jau sen.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka cilvēks nevar samierināties ar nāvi, nāve ir pretdabiska. Ticīgam cilvēkam ir labi – viņš var cerēt, ka pēc nāves būs kaut kas skaisti. Bet es zinu, ka nekas nebūs! Ka ir tikai šis laika nogrieznis, turklāt – ļoti īss. To ir grūti pieņemt. Esmu biologs un saprotu, ka nāve ir neizbēgama, ka visam ir dzīvība un nāve. Ir grūti samierināties... Es par nāvi sāku domāt ļoti agri un pavisam nopietni, kad man bija kādi 30 gadi – kad tas būs, kā tas būs. Un vienmēr esmu gribējis, lai tas notiek ātri. Bez mocībām. Lai cienīgi varu aiziet. Ziniet, parasti man vaicā – kur jūs gribētu dzīvot...

– ...un cik bieži jums vaicā: kur jūs gribētu nomirt un kur vēlētos tikt apglabāts – Krievijā, Francijā, Amerikā?

– Pilnīgi droši zinu – negribu nomirt Krievijā. Visvairāk gribētu, lai mani kremē, bet pelnus izkaisa virs Parīzes.

– Kā jūs zināsiet to brīdi – ir laiks beigt, iet prom no profesijas?

– To neviens nevar pateikt simtprocentīgi droši, tomēr man ir daži kritēriji, pazīmes, kas var liecināt, ka laiks iet prom. Un viena no svarīgākajām – kad man vairs nebūs uztraukuma pirms ētera. Cilvēkam ir nepieciešamība skaidri apzināties un izvērtēt savas spējas un spēku paveikt konkrēto darbu. Es ceru un paļaujos, ka es to spēšu.

– Vai jums ir savs skelets skapī?

– Un ne viens vien. Tāds ir katram cilvēkam, bet es pat negrasos par tiem runāt.

– Jūsu skeleti ir tādi, par kuriem vienkārši kauns, vai tādi, kas var jūs iznīcināt?

– Ir tādi, par kuriem man vienkārši kauns. Un ir tādi, kurus es uzskatu par grēkiem, bet – ne reliģiskā izpratnē. Es jau nevienam nevaru aizliegt meklēt manu skapi ar skeletiem un mēģināt to atvērt, bet pats es to neuzrādīšu un neizrādīšu.

***

Vladimirs Pozners

Dzimis Francijā 1934. gada 1. aprīlī (viņa pilns vārds ir Vladimirs Žeraldīns Dimitrijs Dibuā-Nībuaie) Krievijas ebreju emigranta Vladimira Poznera un francūzietes Žeraldīnes Lutēnas ģimenē

1940. gadā kopā ar ģimeni emigrējis uz ASV, no kurienes nācās aizbraukt 1949. gadā, un, tā kā ģimenei atteikta iebraukšana Francijā,

tā apmetusies Berlīnē – padomju zonā

1952. gada nogalē ģimene pārceļas uz dzīvi PSRS

Studējis Maskavas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē (1953–1958)

Strādājis par dzejnieka Semjuela Maršaka sekretāru

Kopš 1961. gada strādājis preses aģentūrā Novosti, pēc tam – Televīzijas un radioraidījumu komitejā, kur bijis programmas Maskavas balss, kas tika raidīta uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju, galvenais komentētājs

PSKP iestājies 1967. gadā

Vislielāko popularitāti ieguvis ar teletiltiem PSRS–ASV (Ļeņingrada–Sietla 1985. gadā un Ļeņingrada–Bostona 1986. gadā)

PSRS Žurnālistu savienības prēmijas laureāts (1986), ieguvis divas balvas Emmy

No 1991. līdz 1997. gadam dzīvojis ASV, kur kopā ar žurnālistu Filu Donahjū veidojis programmu Pozners un Donahjū

Kopš 2002. gada Pirmajā kanālā Krievijā veido savu programmu Laiki (Vremena)

1997. gadā Maskavā dibinājis Televīzijas meistarības skolu, ko vada viņa otrā sieva Jekaterina Orlova

Kopā ar brāli Pāvilu Maskavā atvēris franču restorānu Žeraldīna – par godu mātes piemiņai

Sarakstījis grāmatas Parting With Illusions (1990) un Eyewitness: A Personal Account of the Unraveling of the Soviet Union (1991).