Latvieši drīkst un viņiem vajag kļūdīties!

Sarunas 2. daļa

Vai tev ir viegli atzīt, ka esi kļūdījies vai to, ka kāds ir gudrāks par tevi?

Jā, es ļoti daudz kļūdos dzīvē.

Paralēli savam darbam konsultēju uzņēmumus par ražošanas lietām. Man bija viens interesants klients, kurš teica: «Bāc, mums ir problēma! Mums cilvēki organizācijā nenāk ar idejām. Mēs gribam, lai cilvēki nāk ar idejām, tādā veidā uzlabojot to, kā piedāvājam mūsu pakalpojumu.» Teicu: «Pasēdēsim un paskatīsimies!» Biju sagatavojis viņiem mazu semināru, bet man tajā laikā dzima bērns un tāpēc nokavēju pasākumu. Es viņam zvanīju un teicu: «Ļoti atvainojos, esmu vainīgs. Man kalendāri nobruka. Sorry, esmu Cēsīs, bet jūs – Rīgā.» Viņš sacīja: «Nē, mums ir politika, ka mēs kļūdas nepiedodam. Mēs ar tevi vairāk nestrādāsim.» Es teicu: «Fine, bet varbūt jūs tagad varat padomāt, kāpēc neviens jūsu uzņēmumā nenāk ar idejām.» Uzreiz bija praktiska risināšana.

Jebkurā organizācijā cilvēkiem ir jākļūdās. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.

Tas, kas dara, vienmēr kļūdīsies, bet viņam ir jābūt spējīgam atzīt savas kļūdas, kā arī viņam ir jābūt spējīgam uzņemties atbildību un labot kļūdas. Manās organizācijās bijuši cilvēki, kas ir pieļāvuši lielas kļūdas, kas ir daudz maksājis. Viņi paši to apzinās. Es nesaku: «Tagad novilkšu tev no algas.» Saku: «Tev jāatstrādā.» Darbiniekam uzreiz ir nevis sajūta, ka viņu atlaiž un soda, bet gan - motivē. Cilvēki turpina darboties, un attieksme ir pavisam citāda. Tāpēc domāju, ka kļūdīties vajag, bet ir jābūt kultūrai, ka mēs varam kļūdīties. Darot darbu, cilvēks viennozīmīgi kļūdīsies. Bet svarīgi, kāpēc viņš kļūdās – vai viņš nezināja vai noslinkoja.

Kad Amerikā biju uz kosmonautu sagatavošanas nometni...

Šogad pēc paziņojuma par braukšanu uz Marsu?

Nē, tas bija pirms diviem gadiem, 2012.gadā. Biju nometnē kopā ar visu Amerikas štatu gada labākajiem skolotājiem. Nezinu, vai visā Amerikā, bet tiem skolotājiem bija ļoti labs teiciens Fail Spectacularly! Tas nozīmē superīgu izgāšanos. Tu izgāzies ar domu, ka tu ļoti daudz no tā iegūsti, ka tas ir okay. Par šo lietu jādomā mūsu izglītības sistēmā, jo tagadējā kārtība balstīta uz sodu par to, ka tu kļūdies. Mums nevajag sodīt par to, ka cilvēks kļūdās. Mums vajag motivēt, lai cilvēks izdara darbu līdz galam.

Defektu pārvērst par efektu?

Nē. Piemēram, kļūdījos kādā formulā un tāpēc tagad par to man ir četrinieks. Bet ir svarīgi nevis man ielikt četrinieku, lai es domātu: «Bāc, tagad esmu sūdīgs čalis,» bet likt izdarīt darbu līdz galam. Kad cilvēks iet pie ārsta, viņš negrib, lai dakteris būtu mācījies uz trīs vai četri. Mēs gribam, lai čalis dara to, ko viņš māk. Līdzīgi ar cilvēkiem, kuri būvē mājas, Mēs negribam arhitektu vai inženieri, kas nepareizas skrūvītes ieliek. Mēs gribam arhitektu, kurš izdara savu darbu uz 10. Tā lieta ir jāveicina.

Okay, viens ar savu desmitnieku kļūs par ģeniālu inženieri, bet cits ar savu desmitnieku būs ļoti labs pavārs. Ne visiem ir jākļūst par prezidentiem vai ģēnijiem, bet katram savā jomā jācenšas uz izcilību. Mūsu izglītības sistēmas paradokss ir tāds: cilvēks mācās zināšanas, un ar katru soli tās ir sarežģītākas un balstās uz iepriekšējām. Ja cilvēks ir iemācījies vienu tēmu uz piecnieku desmit ballu sistēmā, viņš nevar iet tālāk un apgūt sarežģītākas lietas. Tādā veidā cilvēks jau pirmajā solī ir kļūdījies un tālāk ir neveiksminieks.

Kā tev šķiet, vai 30 skolēnu lielā klasē var iemācīties fiziku, ķīmiju, bioloģiju, valodas?

Domāju, ka var. Nav runa par cilvēku skaitu. Kopumā mums izglītības sistēma nav sūdīga.. Bet runāju par šo tēmu ar pāris pasniedzējiem, kuri teica, ka mūsu izglītības sistēma saturiski un formas ziņā ir ļoti līdzīga Somijas sistēmai. Vienīgā atšķirība – Somijā skolotājiem ir palīgs, kā bērnudārzos auklīte. Palīgs strādā ar tiem, kas nedaudz atpaliek, vai ar tiem, kas skrien pa priekšu. Tad, zinātniski runājot, tiek izlīdzinātas svārstības. Nav neviena, kas jūtas sūdīgi, jo viņš nav apguvis, un nav neviena, kas visu ir apguvis un tāpēc viņam ir garlaicīgi. Klasē ir emocionālais līdzsvars. Tā ir vienīgā atšķirība. Tas būtībā ir naudas jautājums.

Aizgāju uz tikšanos Izglītības un zinātnes ministrijā. Tajā runāja par to, kā veicināt dabaszinātņu apguvi. Klausījos: 5 miljoni paredzēti vienai skolotāju sagatavošanai, 5 miljoni citādākai sagatavošanai. Ārprāts! Tā vietā, lai apmācītu skolotājus, vienkārši jāiedod viņiem palīgi. Viens skolotājs nevar visu atrisināt.

Viens nevar uzbūvēt lidmašīnu. Ir vajadzīgi daudz dažādu cilvēku.

Arī skolotājam ir vajadzīgs palīgs.

Katram vajadzīga komanda?

Katram vajadzīga komanda. Igaunija sāka attīstīt koncepciju, ka ir integrētie mācību priekšmeti, piemēram, mācies fiziku angļu vai krievu valodā. Vai matemātiku kopā ar mūziku. Var mācīties matemātiku, fiziku caur mūziku vai mūziku caur fiziku un matemātiku. Domāju, ka tā ir nākotne.

Bet vai, pēc tādas metodes mācoties, bērns varēs nokārtot gala eksāmenus, kur jāzina formulas?

Domāju, ka jā. Jautājums ir par to, kā tas viss tiek pasniegts. Formulas var iemācīties dažādi. Piemēram, es tagad mācos par pilotu. Tas man ir liels izaicinājums, pagaidām man iet ļoti grūti, īpaši ar teoriju. Ar lidošanu viss kārtībā. Teorijā ir 30 cm kaudze ar grāmatām.

Latviešu valodā?

Nē, angļu valodā. Tajā ir meteoroloģija, navigācija, aerodinamika, radiotelefonija, likumdošana, lidmašīnas uzbūve. Kopā astoņi priekšmeti. Tas ir ļoti plašs zināšanu klāsts. Man bija liels atklājums, ka tajā ietverta visa vidusskolas dabaszinātņu programma, kas izstāstīta caur lidošanu ar lidmašīnu. Kāpēc bērniem skolā nemācīt kļūt par pilotiem?

Es tikai 40 gadu vecumā sapratu, kur ikdienā vajadzīgs sinuss un kosinuss.

Ja lido no Cēsīm uz Valmieru, ir sānvējš, kurš tevi aiznesīs, ja lidosi tieši ar purnu uz Valmieru. Ja tu to zini, jau sākumā vari nolikt lidmašīnu precīzi, lai nonāktu vajadzīgajā vietā. Tur vajadzīgs sinuss un kosinuss. Elementāri!

Ko saki par to, ka daudziem vidusskolā vispār nemāca ķīmiju, fiziku un bioloģiju kā atsevišķus priekšmetus, bet gan kopējā dabaszinību kursā?

Domāju, ka ir svarīgi to attīstīt, jo ekonomiskā perspektīva ir tieši dabaszinātnēs. Visur Eiropā par to runā. Mums ir vajadzīgi inženieri, zinātnieki, mehāniķi. Nākotnē inženieris mehāniķis nebūs tas, kurš sēdēs rūpnīcā pie netīra darbgalda un staigās ar eļļainām rokām. Inženieris veidos un vadīs robotus. Esmu redzējis rūpnīcas, kur čaļi sēž mīkstos ādas krēslos, viņiem rokās ir divi džoistiki, ar ko viņi kontrolē tālāk esošos robotus, kas darbojas. Bet šiem puišiem ir jābūt inženieriem.

Sarunas 3. daļa

Kad tu zināsi, vai tevi pieņems komandā, kas lidos uz Marsu?

Tur vēl ir garš ceļš.

Tie ir gadi?

Jā. Viņiem ir aptuveni tāds plāns: tagad ir palicis 700 cilvēku...

...atvaino, ka pārtraucu, bet, lūdzu, atgādini, cik bija sākumā!

200 tūkstoši cilvēku.

Plānots, ka nākamo divu gadu laikā sāks realizēt realitātes šovu. Ir jau izvēlēta starptautiska kompānija, kas to īstenos. Šova mērķis ir divu gadu laikā ar dažādiem pārbaudījumiem, testiem un intervijām atlasīt 20 cilvēkus, kuri veidotu piecas bāzes komandas. Šos cilvēkus pieņemtu darbā, un viņi sāktu gatavoties misijai.

Sievietes arī?

Jā, 50:50. Desmit sievietes, desmit vīrieši. Paredzēts, ka katrā komandā būtu divas sievietes un divi vīrieši.

Tas ir pašreizējais plāns, bet man ir grūti pateikt, kā to reāli realizēs. Esmu kandidāts, nevis projekta realizētājs. Pieļauju, ka būs novirzes un izmaiņas.

Plānots, ka atlasītie 20 cilvēki atlikušos gadus intensīvi gatavosies lidojumam. Tos četrus, kuri lidos pirmie, noteiks tikai pēdējā brīdī.

Izklausās, ka līdz tam paies vismaz desmit gadu.

Domāju, ka reāli tie būs vismaz 15 gadi. Tas saistīts ar visām tehnoloģijām. Tāpat arī pats projekts varētu mainīties, iespējams, apvienoties ar kādu citu, piemēram, Indijas, Krievijas vai Ķīnas kosmosa aģentūru. Ir skaidrs: kad par šo projektu paziņoja pirms diviem gadiem, par šo lietu intensīvi sāka runāt visas kosmosa aģentūras: Amerikas, Krievijas, Indijas, Ķīnas, Japānas. Visi teica: «Jā, Marss, Marss, Marss.» Amerikāņiem un krieviem attīstās sava Marsa programma, ķīnieši jau paziņojuši, ka būvēs uz Mēness savu bāzi, viņi būvēs arī kosmisko bāzes staciju orbītā. Manuprāt, šis projekts ir sācis jaunu mazu kosmisko sacensību. Tas ir ļoti labi.

Man šķiet, ka kosmosa joma jāpopularizē arī Latvijā, jo kosmoss nav tikai kosmonauti. Kosmoss ir IT, elektronika, mehatronika, medicīna, pārtika, materiāli, psiholoģija, socioloģija...

Vienkāršojot var teikt, ka kosmosa nozare ietver dažādu jomu labi apmaksātas darba vietas, kur vajag izglītotus un zinošus cilvēkus.

Tieši tā! Kosmosa industrija ir visstraujāk augošā industrija pasaulē. Tā attīstās straujāk nekā celtniecība vai elektronika. Lielākā vērtība ir tāda: tas, ko attīsta kosmosa industrijā, noteikti noderēs uz Zemes. Kosmosa industrija attīstīja portatīvos datorus, mobilos telefonus, rokas urbīšus, dūmu detektorus, attālināto medicīnisko novērošanu un veselu kaudzi citu tehnoloģiju, kas pēc tam ir vajadzīgas uz Zemes.

Ja kosmosam spēj uztaisīt kaut ko vieglu, lētu un kompaktu, tas noteikti būs vajadzīgs arī uz Zemes.

Kosmosā tas viss ir vajadzīgs daudz kritiskākā līmenī.

Ja tev šodien un tagad piedāvātu doties kosmosā, vai tu brauktu?

Tūlīt! Sēžamies un laižamies!

Tu piekristu, ja?

Jā. Atceltu visus darbus un vienkārši - aiziet! Nav jautājumu.

Un noslēgumā - ko tu novēlētu Latvijai un latviešiem valsts svētkos?

Brauciet, latvji, kosmosā!

Iedvesmotu?

Jā, nebaidīties sapņot!

Ļaut arī saviem bērniem sapņot! Ļaut sapņot par viņus interesējošo jomu, lai kas tā būtu – mūzika, friziermāksla vai balets. Vienalga! Iedvesmot viņus un sacīt: «Mēģini!» Parādīt viņiem dažādas lietas. Tas pat nav naudas jautājums. Piemēram, iet kopā ar bērniem pārgājienos, lasīt grāmatas, pasakas. Tās atraisa fantāziju un domāšanu. Nebaidieties sapņot!