Krimināllieta izbeigta. Pilnīgi reabilitēts

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Kas tur kliedza tik spalgi? Kas raudāja žēli un izmisīgi? Kas, zobus sakodis, klusēja, nespēdams noticēt? Bērns? Sieviete? Eņģelis? Sirmgalvis? Tauta? Vai reiz apklusīs sirdi plosošās sliedes uz ziemeļiem, austrumiem, nāvi? Vai aizaugs ar aizmirstību, aizvilksies lēni kā brūce? Vienā naktī 15 424 dvēseles. "Sašķirotas" un sadzītas lopu vagonos. Bez izmeklēšanas, aizstāvības, pierādījumiem, tiesas. Vienas dzīvības vardarbīga atņemšana ir slepkavība. Daudzu dzīvību – statistika.

1941. gada 15. jūnijā Miervaldim Bukam, ģenerāļa HERMAŅA BUKA dēlam, bija dzimšanas diena, septiņpadsmitā. Arī viņu kopā ar māmiņu, jaunāko brāli un tēvu "sašķiroja".

Kad vienojamies par tikšanos, Miervaldis Buks mani pabrīdina: – Stāstīšu tikai par tēvu, par sevi ne. – Un piebilst: – Es jau nekas neesmu, izsūtītais, pa trīs lāgi izsūtītais, septiņpadsmit gadus pavadījis Posta impērijas tālajos apgabalos.

Krievu formu neuzvilka

– Mans tēvs krievu formu neuzvilka, – ar neslēptu lepnumu saka Miervaldis Buks, rādot Latvijas armijas ģenerāļa Hermaņa Buka fotogrāfijas. – Es toreiz vēl biju puika, tēvs mājās par darbu gandrīz nerunāja, vismaz ar mums – bērniem – ne, bet zinu – viņš bija viens no tiem virsniekiem, kas gribēja karot, stingri iestājās par pretošanos okupantiem, lai arī saprata, ka pretošanās milzīgajam skaitliskajam pārspēkam būtu droša nāve. Latvijas armija, visi virsnieki būtu beigti, cik tad ilgi mēs varētu noturēties? Bet vajadzēja karot! Kad es ieraudzīju tos krievu zaldātus, ziniet, man vienkārši mute palika vaļā, likās, ka matračos ģērbušies, tās viņu fufaikas – es taču tādu brīnumu nebiju redzējis, skatos – stāv, izkāpuši no tanka, noplēš avīzes gabalu, ieber kaut kādus putraimus, uztin un pīpē, es paostīju, kas par riebīgu smaku! – uz brīdi pieklust. Tad turpina: – Bet nāve jau gaidīja arī tos, kuri latviešu virsnieka formu nomainīja pret krievu, viņus tāpat visus nošāva.

Krievijas Valsts kara arhīvā joprojām glabājas kartītes, kas 1940. gadā bija ieviestas par visiem bijušās Latvijas armijas virsniekiem. Kāds anonīms ģenerāļa līdzgaitnieks, slēpjoties zem segvārda O. O., PSRS Baltijas Īpašā kara apgabala štāba 4. (organizāciju un pretizlūkošanas) nodaļai ziņoja: "Ģenerālis Buks banketos un svinīgās uzrunās vienmēr uzsvēra sarkanās armijas vājumu. Norādot uz Somijas notikumiem, kritizēja Liepājā izvietotā sarkanās armijas garnizona apmācības trūkumus."

– Avīzē tolaik bija karikatūra – soms ringā, saķēris Staļinu aiz deguna, griež sev ap galvu. Tēvam tā ļoti patika. Tomēr somiem bija cita karošana – viņiem bija Mannerheima līnija, bet mūsu ģenerālis Balodis pat grāvi nebija izracis uz robežas! – ar skumjām atceras ģenerāļa dēls. – 1940. gada oktobrī tēvs atvaļinājās no armijas, uzaudzēja bārdu kā Nikolajam II un aizbrauca uz "Tiltiņiem", uz Lēdurgu. Slavenais admirālis Kuzņecovs – viņi abi ar tēvu bija beiguši Vladimira karaskolu Petrogradā – piedāvāja tēvam vai nu štāba priekšnieka, vai Kaukāza korpusa komandiera amatu, to tēvs pats man stāstīja, bet tēvs atbildējis – nevaru, man dēli latviešu skolā mācās, nerunā krieviski.

Nevalkāja ordeņus – tikai ievainojuma zīmi un Lāčplēsi

1940. un 1941. gada represijās cieta vairāk nekā tūkstotis Latvijas militārpersonu. Apcietināto vidū bija daudzi augstākie virsnieki, tostarp admirālis Teodors Spāde, ģenerāļi Mārtiņš Hartmanis un Hermanis Buks. Represētas tika arī viņu ģimenes.

– Mūs saņēma ciet nevis 14., bet 15. jūnijā, taisni manā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, – turpina Miervaldis Buks. – 14. jūnijā mamma atbrauca no Rīgas ar taksīti, teica, ka tēvs ir meklēts. Savu mauzeri viņš jau bija nodevis, medību bisi uzdāvinājis draugam Kļaviņam, bet tēvam vēl bija pistole, dāvana no kara biedra Andersona. Pistoli viņš noslēpa, tāpat kā zobenu, ko maršals Pilsudskis viņam pasniedza pēc Daugavpils atbrīvošanas 1919. gada 3. janvārī, šausmīgi līks zobens – kā nevienam, uz tā bija visādi raksti, krusti un svētā Marija, to viņš arī noglabāja, to krievi nedabūja. Tēvam bija daudz ordeņu, viņš nemīlēja tos valkāt, tikai ievainojuma zīmi (viņš bija smagi ievainots pie Skrundas un bermontiādē) un Lāčplēsi, 151. numurs viņam bija, pasniedza Čakste. Tēvs noglabāja arī ordeņus, bet tos gan krieviem izdevās atrast.

– Bukam bija trīsdesmit seši apbalvojumi, visus krievi pievāca, – ar skumjām teic Miervalža dzīvesbiedre Ģertrūde. – Tagad par tiem liecina tikai arhīvā atrodamie dokumenti.

Beidzamo nakti ne ģenerālis Buks, ne viņa dēli nav gulējuši mājās.

– Nezinu, kur slēpās tēvs, bet mūs ar brāli vecāki aizsūtīja uz "Puķu druvām" pie Lāčplēša ordeņa virsnieka Rostoka. Pārnakšņojām, nākamajā dienā kājām nācām uz "Tiltiņiem", ceļā satikām Jāni Ķici, viņš teica, ka mūsu mājā ir čekisti, meklē mūs ar brāli. Tikko iemukām krūmos, garām pabrauca limuzīns ar čekistiem. Domājām – nu gaiss ir tīrs, nācām ārā uz ceļa. Bet tūlīt pat brauca otra – kravas mašīna fords "Vairogs". Mūs arestēja un aizveda ar to. Kā tēvu bija dabūjuši ciet, nezinu.

Kādu brīdi klusējam. Aiz loga priecīgi vītero putni. Kā tajā tālajā, baisajā jūnijā.

– Rīgā mūs aizveda uz "Šķirotavas" staciju, simbolisks nosaukums, tur mūs "sašķiroja" pa lopu vagoniem – tēvu vienā, mūs ar māti – citā, tēvs paņēma visu smagāko pie rokas, mums praktiski nekas nepalika. Kad mūs izmeta ārā tādā "Narimskij kraj", Vasjuganas augštecē, kur purvi, šausmīgi odu kvantumi, bads, ģerevņā, kur dzīvoja izsūtītie krievu kulaki, man bija hūte galvā un kārtīgas drēbes mugurā. Sākumā deva 500 gramus maizes, bet, kad krieviem frontē gāja grūtāk, – neko. No vairāk nekā astoņdesmit cilvēkiem pēc dažiem gadiem dzīvi palika tikai četri.

Ģenerālis Buks vispirms izsūtīts uz ziemeļiem, tad pārvests uz Butirku cietumu Maskavā.

– Sākumā tēvs bija lēģerī, Useļlagā, līdz atradās kāds, kas paziņoja, ka tēvs ir ģenerālis, un viņu momentā aizgādāja uz Butirku cietumu. 1942. gada 18. augustā – kā nu kurā grāmatā – vienā teikts, ka nošauts, citā – ka nomocīts. Kur tēvs apglabāts, nezinu. Mamma nomira 1943. gadā. No bada nomira. Apglabāta Novotivrizā, tālu prom Sibīrijā.

Pieņēma lēmumus un rīkojās

"Ļoti mīlēja zirgus un zirgu sportu. Bija ļoti labs jātnieks, neskatoties uz lielo augumu un svaru. Straujš pēc dabas, ātri apsvēra stāvokli, pieņēma lēmumus un rīkojās. Pēc mana ieskata, viens no izcilākajiem jātnieku virsniekiem Latvijas armijā. Apveltīts ar dzirkstošu humoru, ļoti patīkams sabiedrībā.

Pulkā galveno vērību piegrieza zirgu sastāvam, apbruņojumam un kaujas mācībām. Viņa komandēšanas laikā ik gadu rīkoja plašas kaujas mācības Padomju Savienības pierobežā," raksta kapteinis Jānis Rulliņš 1980. gadā ASV izdotajā rakstu krājumā "Dievs, tēvija, pulks".

"Vesels. Spējīgs pildīt dienesta pienākumus kā miera, tā arī kara laikā. Morāliski nevainojams, straujš, bet atklāts un vaļsirdīgs. Alkoholiskos dzērienus nelieto. Nodarbošanās ārpus dienesta nav. Mīl studēt kara literatūru.

Dienesta pienākumus pārzina ļoti labi un izpilda tos pēc labākās sirdsapziņas. Rūpīgs un gādīgs par sava pulka labierīcību izveidošanu.

Karavīru dzīvi un vajadzības pārzina ļoti labi. Enerģisks. Pulka apmācību nostādījis ļoti labi. Teorētiskus jautājumus izšķir lietišķi un tādā garā arī ved virsnieku apmācību pulkā. Valsts intereses aizstāv un ievēro. Savu tiesību robežās ļoti patstāvīgs, ar lielu pašierosmi un atbildības drosmi. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu," šādu atestācijas vērtējumu Hermanim Bukam 1939. gada 27. augustā parakstījis Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Žanis Bahs, un nedaudz vēlāk ar saviem parakstiem to apstiprināja arī armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis un armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis.

– Tēvs nelietoja alkoholu, arī nesmēķēja, bija sportisks, labi peldēja, spēlēja tenisu, futbolu, slidoja. Bija Latvijas rekordists vai nu lodē un diskā, vai lodē un šķēpā, neatceros. Savā laikā bija Latvijas labākais jātnieks, izcils paukotājs. Treneris Jan-kovskis, kurš arī mums ar mammu mācīja paukoties, apgalvoja – ja tēvs nebūtu virsnieks, viņš būtu pasaules čempions paukošanā, viņam bija šausmīgi ātra reakcija.

Viņš ļoti mīlēja zirgus. Arī mani radināja pie jāšanas, katru svētdienu mēs jājām – kā "āmen" baznīcā. No rīta cēlāmies pusē septiņos, pusstundu vingrojām, tagad es arī to daru. Pēc skolas bija jāizmācās, tēvs bieži atprasīja uzdoto, man bija laba atmiņa, es visu gandrīz no galvas zināju, tad viņš man lika stāstīt saviem vārdiem, tikai pēc tam varējām iet rotaļāties. Viņš bija ļoti stingrs, neko neteica divas reizes – ja ko pateica, tas bija likums. No tēva man bija bail, no mammas gan ne, – smej Miervaldis Buks. Un piemetina: – Vēl viņš spēlēja vijoli, dziedāja – tēvam bija skaista balss –, ņēma mūs līdzi uz operu.

"Kad izvirzās jautājums par to, vai ģenerālis Buks jau kā zēns ir vēlējies kļūt par karavīru, kas ir daudzu jaunu siržu lielākais sapnis, tad ģenerālis, drusku padomājis, atbild: – Nē. Tanī laikā, kad Eiropas gaisā vēl nebija jūtama pulvera smaka, es vēlējos kļūt par jūrnieku.

Visa mana dzīve nemanot paiet darbā un tikai darbā, – noslēdz savas atmiņas ģenerālis. – Jūs vaicājat, kādas lietas un nodarbošanās mani visvairāk saista vaļas brīžos. Mīlu teātri, nopietnu melodisku mūziku, kino ne. Bet laikam jāšana man kļuvusi par otru dabu. Tai es nododos ar visu savu būti," tā Hermanis Buks 1939. gadā intervijā Aleksandram Čakam.

Nav izdarījis noziegumu

Ģertrūde Buka, ģenerāļa ģimenes arhīva galvenā pārzinātāja, rāda man sadzeltējušu, locījumu vietās nedaudz padilušu lapu, kas datēta ar 1990. gada 24. maiju. Tajā teikts:

"Pilsonis Buks Hermanis Ernesta dēls, dzimis 1896. gadā, 1941. gada 14. jūnijā tika arestēts un izsūtīts no Rīgas pilsētas uz bijušo Molotovas apgabalu, Useļlagu par to, ka bija Latvijas nacionālās armijas ģenerālis un ieņēma 1. kājnieku divīzijas komandiera vietu. Sakarā ar krimināllietas nodošanu izskatīšanai PSRS iekšlietu tautas komisariāta "Sevišķai apspriedei" Buku Hermani 1942. gada sākumā pārveda uz Maskavu uz Butirku cietumu, kur viņš nomira līdz tiesas izskatīšanai 1942. gada 18. augustā.

Buka Hermaņa līķa tiesu medicīniskā apskate konstatēja, ka nāve iestājusies no sirds paralīzes sakarā ar hronisku gastro-enterokolitu (tiesu medicīnas akts nr. 149 – 1942. g. 21. augustā). Līdz ar to krimināllieta pret Buku Hermani tika izbeigta sakarā ar viņa nāvi.

Ar Latvijas PSR Prokuratū-ras 1990. gada 19. aprīļa lēmumu iepriekšējais lēmums par krimināllietas izbeigšanu sakarā ar nāvi ir atcelts un krimināllieta pret Buku Hermani atkārtoti izbeigta, pamatojoties uz Latvijas PSR KPK 5. panta 1. punktu, sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis noziegumu. Buks Hermanis Ernesta dēls, dzimis 1896. gadā, ir pilnīgi reabilitēts."

– Šī reabilitācijas zīme mums ir liels mierinājums, – teic sirmā kundze. Pirms piecdesmit sešiem gadiem Miervaldis Buks, viņu bildinādams, solīja: "Ar mani sausa maize tev nekad nebūs jāēd, tā vienmēr būs asarām slacīta." Tomēr skaistā Ģertrūde bija ar mieru kļūt par izsūtījumā satiktā Miervalža Buka sievu un pieņemt viņa dzimtas uzvārdu. Bet Miervaldis ar sev raksturīgo viegli ironisko smaidu vēl piebilst: – Mani reiz pat gribēja uzņemt partijā, iedeva statūtus, dēls Mintauts tos iemeta krāsnī. Bet es jau tā kā tā nebūtu stājies, tāpat kā savu uzvārdu es nemainīju un nemainīšu – Buks esmu bijis un palikšu līdz kapa malai.

***

Hermanis Georgs Rūdolfs Buks

Dzimis 1896. gada 15. janvārī Limbažu pagasta Braučos.

Beidzis Vladimira karaskolu Petrogradā (1916), Polijas Centrālo kavalērijas skolu (1925), Polijas Augstāko karaskolu (1931).

Piedalījies brīvības cīņās Oskara Kalpaka bataljonā, 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Par varonību 1919. gada oktobra cīņās pie Bolderājas saņēmis Lāčplēša Kara ordeni.

No 1931. gada – 1. jātnieku pulka komandieris, vēlāk – 12. Bauskas kājnieku pulka komandiera v. i.

No 1939. gada – Armijas štāba priekšnieka palīgs, paaugstināts ģenerāļa dienesta pakāpē, Kurzemes divīzijas komandieris.

Pēc Latvijas okupācijas ar Valsts prezidenta v. i. A. Kirhenšteina 1940. gada 2. augusta pavēli iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku un nodots armijas komandiera ģenerāļa R. Kļaviņa rīcībā; oktobrī atvaļināts.

1941. gada 15. jūnijā apcietināts un izvests uz Krieviju.

Miris 1942. gada 18. augustā Butirku cietumā Maskavā.

Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Triju Zvaigžņu ordeni un citiem Latvijas, kā arī vairākiem augstiem Lietuvas, Polijas, Ungārijas, Zviedrijas un Krievijas ordeņiem (kopumā 36 apbalvojumi).

1924. gadā apprecējies ar Mildu Kuplo-Odiņu (1891 – 1943), dēli Miervaldis (1924), Mintauts Olafs (1927 – 2004).

Uz augšu