Par Andri Grīnbergu: mīlēt, ne karot

Tikai viena versija

"Kas tu esi?" jautāju Andrim Grinbergam. "Hm... Labs jautājums," viņš uz brīdi pieklust, kaut gan tas nav viņam raksturīgi. "Mākslinieks?" mēģinu izpatikt. "Nu, nē!" Andris iespraucas manos minējumos vēl ātrāk, nekā es tos spēju izrunāt. "Kas es esmu? Romantiķis, kas pārvērties reālistā. Hipijs, kas laika gaitā pārtapis par panku. Nevaru ciest cilvēkus, kuri uz jautājumiem atbild ar vārdu "nezinu". Ko tu nezini? Cik dziļš ir Gibraltāra jūras šaurums? Tev jau to neprasa! Tev prasa attieksmi! Un man tā ir. Esmu cilvēks ar attieksmi. Pret visu. Nu, gandrīz visu. Esmu aktīvs. Es to varu iemācīt arī citiem — šo aktivitāti. Zini... Raksti, ka esmu Skolotājs. Visplašākajā nozīmē — Skolotājs."

Viņš patiešām veselus četrus gadus ir bijis zīmēšanas skolotājs Mazirbes internātpalīgskolā. Kad savulaik tur biju aizbraukusi, ilgi staigāju pa skolas lielo ābeļdārzu un domāju — kas bija tā sajūta (mērķis, iedoma?), kurai pakļāvās Andris, atstādams Rīgu un palikdams dzīvot še, mazajā Mazirbē, lai mācītu zīmēšanas prasmi tādiem bērniem, ar kuriem mēs, šķietami normālie ļautiņi, nemaz tā īsti neprotam apieties?

Man ir tikai viena versija, kuru gan neesmu ar Andri apspriedusi: tajā tālajā Mazirbes esībā cilvēks kļūst citādāks pirmām kārtām pats pret sevi — tīrāks, godīgāks, vai. Jo tev taču nav ne pret vienu jāizliekas. Un vēl arī tā laime — būt tālu no pilsētas mūriem! Strādājot ar īpašajiem bērniem, Andris, protams, arī pelnīja iztiku. Bet diez vai tikai rublis bija tas, kura dēļ Andris no 1976. līdz 1980. gadam strādāja šajā skolā.

Līdz šai strādāšanai Andris nokļuva caur garo aizmirstības laiku, kas sekoja puķainajai hipiju kustībai, kuras īstenais stilists un līderis bija šis pats Andris Grinbergs. 1965. gads — hipiju kustības sākums ārzemēs, tās kuslās atbalsis Latvijā, cauri dzelzs priekškaram izspraukušies mazi cilvēciskas brīvības un mīlestības asni.

Kopīgs brīvības gaiss

Hipiju kustības kulminācija rietumvalstīs, tā sauktā "Mīlestības vasara" — 1967. gads. Rīgā — 1968. gads. Bet pats sākums visam bija 1961. gads, kad Rīgas jaunie, nesaķemmētie un radošie sāka spietot kafejnīcā "Sputņiks", kas atradās Vaļņu ielā 10. Šo ieskrietuvi vēlāk pārdēvēja par "Kazu". Kāpēc? Stāsta, ka "vainīgs" esot bijis kafijas automāts ar uzrakstu "Casino". Netālu bija āra kafejnīcas "Putnu dārzs", Kārlītis, bārs, vārdā Skapis... Šajās leģendārajās "iestādēs" varēja satikt Imantu Kalniņu, Maiju Tabaku, Raimondu Paulu un daudzus citus.

Hipiji un minēto baudītavu apmeklētāji, protams, nebija viens un tas pats, taču viņi dzīvoja ne tikai kopīgā telpā, bet arī elpoja kopīgu brīvības gaisu. Bija arī kopīga interese par mūziku: viņi ar sajūsmu stundām ilgi varēja klausīties "Radio Luxemburg" vai "Voice of America"; ja bija iespēja, tad visi klausījās ārzemju radu atsūtītās plates ar Dženisas Džoplinas un Džimija Hendriksa ierakstiem. Starp hipijiem nebija nekādas vienošanās, nebija uzvedības vai izteiksmes rāmju. Viņus vienoja prieks par to, ka viņi var un drīkst būt citādi. Uz hipijiem atskatījās, viņus nosodīja un apskauda: viņi, garmataini un priecīgi, basām kājām staigāja pa Vecrīgu, tērpušies puķainās drānās, un dziedāja "All You Need Is Love". Viņu sauklis bija "Labāk mīlēties, nevis karot!", bet mērķis — mīlestības uzvara visā pasaulē.

Šajā laikā un vēlāk notika performances un hepeningi, kurus dokumentēja fotogrāfs Atis Ieviņš. Viens no slavenākajiem hepeningiem notika 1973. gadā Carnikavā?— "Jēzus Kristus kāzas". Taču pirms tam — 1971.?gadā?— Andris iepazinās ar savu nākamo sievu Intu. Un 1973.?gada jūlijā notika viņu abu kāzas un — arī hepenings "Zaļās kāzas". Kādos amatos tik Andris pēc tam nestrādāja!... Viņš bija mākslinieks noformētājs zvejnieku kolhozos "Brīvais zvejnieks" un "Banga", viņš bija Mazirbes kultūras nama vadītājs, visbeidzot — zīmēšanas skolotājs jau pieminētajā Mazirbes internātpalīgskolā. Par šo posmu režisore Laima Žurgina uzņēma filmu "Neglītais pīlēns — cilvēka bērns". Pēc tam — filmas un izstādes, atkal filmas un izstādes...

Sirdi atkailinājis

Vasarā bijušais hipijs ar šodienas panka domāšanu?— Andris Grinbergs — svinēs 36 gadus ar sievu kopā būšanas svētkus. "Tas ir būtiski. Tas ir svarīgi, ka esam kopā," viņš saka. Inta un Andrejs līdzīgi domā un vienādi redz. Tie nav tikai hepeningi, kurus kopīgi būvē, veido un izbauda, tas ir kas vairāk un nopietnāk.

Iespējams, daļa atbildes meklējama tajā pašā Mazirbē, no kurienes Inta savulaik, septiņdesmitajos gados, sūtīja vēstules komponistam Imantam Zemzarim, uz kuru pamata viņš sacerēja vokālo ciklu "Salonmūzika ķiršu dārza pavēnī". Tas ir dvēseliskais un emocionālais aspekts, kura hipiju ikdienā bijis pārpārēm.

Otrā daļa meklējama šodienā: sirmais hipijs Andris kopā ar savu hipijmeiteni Intu rokrokā pastaigājas ne tikai pa senajām "cīņu vietām", bet arī, piedodiet, pa lielveikaliem un humpalu bodēm, lai atrastu kādu oriģinālu lupatgabalu, kurā ietērpties, par spīti valdošajām "modes tendencēm", par kurām Andris atklāti ņirdz... Un tā ir reālā dzīve, kurā viņi abi piedalās. Kopīgas mājas, kopīgs katls uz uguns un kopīga gulta. Joprojām.

Andris nevēlas publicitāti, viņš uzskata, ka sabiedrībai par sevi visu jau pateicis. Ja kāds to negrib vai nemāk saprast, pats vainīgs. Taču viņa īsie, trāpīgie un asi ironiskie vērtējumi, kurus viņš "Vakara Ziņās" ik nedēļu sniedz par sabiedrības pīlāru ģērbšanās manieri, joprojām fascinē ikvienu lasītāju. Šie vērtējumi īstenībā pasaka ļoti daudz par viņu pašu. Varbūt pat vairāk nekā gari dzīves apraksti vai memuāri, kurus Andris pagaidām gan negrasās sacerēt. Ne par mītu, ka "hipiji mirst jauni", ne par savām filmām, hepeningiem un performancēm, ne par to, kā ķermenis atvilgst pēc ziemas, kailam sauļojoties nūdistu pludmalē.

Brīvs, atklāts, sirdi atkailinājis. Bez uzspēlētas kautrības, bet arī bez vulgāras uzbāzības. Tāds dvēseliskais nūdists.

Tuksnesī bez skatītājiem

Tu esi brīvs cilvēks savā brīvajā pasaulē. Vai tu esi arī tik brīvs, lai piedalītos geju praidā, kas teju pie sliekšņa jau pienācis? Vai arī tas neietilpst tavā brīvības sarakstā?

Nē, es nepiedalīšos geju praidā. Seksuālā mazākuma daži ambiciozi pārstāvji, kuriem acīmredzot pietrūkst publiskas uzmanības un kurus neviens nav pilnvarojis pārstāvēt šo orientāciju, manifestējas publiskā telpā, rīkojot banālu šovu, kas viņus nevis integrē sabiedrībā, bet izraisa neizpratni par sava "izredzētā" statusa propagandu. Latvijā neviens nededzina par gejiem un geju rakstītas grāmatas, neboikotē filmas un neprotestē, nepiketē pie restorāniem, kuros strādā geji — pavāri, pie frizētavām, kur strādā geji — frizieri, pie teātriem, kur režisori un aktieri ir geji, neizsvilpj un nenomētā ar tomātiem vietējos vai viesu estrādes dziedātājus — gejus, tāpēc es nesaprotu, kāpēc dažu cilvēku gultas problēmas ir svarīgākas par invalīdu, pensionāru, pazudušo bērnu, izputināto lauku cilvēku un zvejnieku, bez pajumtes palikušo cilvēku tiesībām tikt uzklausītiem.

Acīmredzot daži domā, ka viņiem ir lielākas tiesības tapt uzklausītiem.

Visi ir Dieva bērni, visa ir Dieva radība pasaulē, arī tie, kas varbūt ir ģenētiska kļūda, kuriem varbūt ir bērnības trauma vai kuru apzinātā baudas izvēle ir geju iztēles rosināta. Bet kāpēc netradicionālai orientācijai ir tāda nepārvarama vēlme izmantot konservatīvo, tradicionālo laulību reģistrāciju, adoptēt bērnus, tā provocējot pārējo sabiedrības daļu, kurai ir cits vērtību mērs un cita attieksme pret šīm lietām?

Tas jājautā pašiem netradicionāli orientētajiem. Un tomēr, par spīti protestiem, praids acīmredzot tomēr būs. Protestēja baznīca, protestēja skolotāji...

Man ir absolūta alerģija un klaji negatīva attieksme pret jebkuru smadzeņu skalošanu, respektīvi, pret garīgo varmācību, un man vienalga, vai to veic baznīca ar savu pesteļošanu par augšāmcelšanos, elli un paradīzi, vai arī geji ar vulgāriem praida pasākumiem. Priekš manis vienīgā dzīvotspējīgā kombinācija ir vīrietis un sieviete vienā telpā, vienā laikā, tāpēc es aicinu ignorēt šo pasākumu — nepropagandēt to, nerakstīt par to, nefotografēt to, nerunāt par to, neapmeklēt to. Nu, ko gan viņi darīs tuksnesī, kur skatītāju nav?

Daudz nepareizību

Presē jau pavīdēja doma, ka praidistiem vajadzētu atļaut rīkot savu pasākumu, piemēram, Getliņu izgāztuvē. Tur jau nu tiešām skatītāju nebūtu. Bet lai nu viņi dzīvo Dieva mierā. Ir daudz svarīgākas lietas, par kurām runāt. Kas ir citādāk, nekā jaunībā tu domāji?

Ha! Komunismu nomainīja kapitālisms. Vairs nav ilūziju. Agrāk domāju, ka cilvēks ir primārais un tikai pēc tam ir daba. Tagad esmu pārliecināts, ka ir otrādi, — daba ir pats, pats galvenais elements visā esībā. Cilvēks ir tikai dabas sastāvdaļa. Arvien mazāk sāku saprast pasauli, arvien vairāk pārliecinos, ka man ir pārāk maz zināšanu. Ir tikai stereotipiem pieskaņotas skrandas. Arvien vairāk pārliecinos, ka nekur negribu piedalīties. Atsaku publisku pasākumu rīkotājiem, atsaku televīzijām. Negribu būt publisks tēls, ko savām vajadzībām izžmiedz masu mediji. Mana privātā telpa ir tabu. Bet pēc pašapliecināšanās perioda un tagad, pašpietiekamības laikā, es varu pateikt paldies savai Intai, Kristam, Anitai Kreitusei, Ievai Kalniņai, Andrim Eglītim, Augustam Sukutam...

Nu, labi, tas viss ir tevī pašā. Bet kas tev traucē apkārtnē?

Apkārt ir daudz nepareizību. Katastrofāla medicīniskā aprūpe, grimstoša izglītības sistēma. Es jau varētu strādāt par skolotāju, taču — kā lai šajā darbā nopelna? Tad jāņem divas slodzes, taču tādā gadījumā cietīs mācību kvalitāte. Pilnīgi bezcerīga ir situācija ar dzīvokļiem?— cilvēkiem taču netiek garantēts mājoklis! Rīgā vien dzīvokļu rindā stāv vairāk nekā 13 000 ģimeņu. Dzirdu — esot baigā inflācija. Nu, kāda tur inflācija, ja Demakovas kundze par varītēm bīda savu koncertzāles koncepciju, kaut gan būtu jādara tieši otrādi — jāiesaldē šis projekts. Tas būtu reāls solis inflācijas apkarošanā. Taču redzams, ka valdība neko netaisās taupīt.

Tu savulaik biji vīriešu virsdrēbju modelētājs konstruktors, tā rakstīts tavā CV. Kā šodien skaties uz tērpiem, kurus pats nešuj, toties kritizē uz vella paraušanu?

Kā tad īsti ir: cilvēks ģērbjas, lai dzīvotu? Nē, cilvēks dzīvo un ģērbjas. Nesaprotu, kāpēc ar ģērbšanos vajadzētu kaut kā izcelties. Patiesi elegants ir patiesi nepamanāmais. Un kas tas ir — mode kā māksla? Kas tie par murgiem?! Ir individuālais stils, šarms, sauc to, kā gribi. Un, ja tas ir, tad patīkami uz cilvēku skatīties.

Realitāte, kas nepatīk

Kas tevi kaitina mūsdienu medijos?

Tas, ka daudzi žurnāli un avīzes raksta par ārzemju slavenībām. Tādu rakstu ir nenormāli daudz. Nu, kuru tas interesē, ka tādai un tādai princesei ir zaļas bantītes uz kurpēm vai — tāda un šitāda karaliene cigāru vietā sākusi vilkt pīpi? Kā tik tajos medijos nav! Vienas un tās pašas slavenības, vieni un tie paši īstermiņa varoņi, visas tās pašas lupatas, villas, ceļojumi, ēšana, mīla, sunīši, bērni, frizūra... Mīlīši, mani neinteresē visa šī jēlā tukšība! Mani daudz tiešāk un būtiskāk skar — līdz ar to arī interesē — pašmāju cilvēki. Daudz vairāk par Japānas princeses dzemdībām mani interesē tas, kā šodien klājas, piemēram, Vijai Artmanei. Bet visi mediji pilni ar mums nevajadzīgo un nebūtisko, un tikai tāpēc, lai mēs it kā — it kā! — pieskartos pasaulei. Tā ir plebeju domāšana. Savukārt manu attieksmi pret šīm lietām kāds noteikti nodēvēs par provinciālismu. Nu, labi. Mūsu viedokļi nesaskanēs. Un tad?

Pats filmas savulaik taisīji, droši vien tagad arī skaties un vērtē Latvijas filmu devumu.

Maiklam Mūram ir laba filma — "Psihoze". Tur kritizēta ASV medicīnas sistēma, tās koruptīvā daba. Lūk, to es saprotu, filmas autori, nebaidīdamies ne no kā, runā par aktuālām lietām. Un kas tad ir mums? Nu, piedod... Uz festivāliem brauc Laila Pakalniņa ar kaut kādām "samudrītām" filmām. Un valsts lobē šos Pakalniņas intelektuālos murgus! Vai tu kaut ko saprati, piemēram, no viņas "Pitona"? Es — ne!

Piedod, nesapratu. Ne jau viņu vienīgo lobē un balsta, un ne jau tikai mūsu valsts. Ir taču visādi ārzemju fondi, kuriem nezināmu iemeslu dēļ gribas dot naudu visai dīvainiem projektiem. Tāds, piemēram, bija Unas Celmas filmprojekts "Augstuma robeža". Līdz pēdējam mirklim tā arī nesapratu, kur slēpjas filmas nosaukuma būtība. Un arī pašas filmas būtību nesataustīju: kaut kāds klases salidojums, kurā visi pārdzeras un pārkniebjas ar visiem, Rēzija Kalniņa iemetas baseinā ar kažoku, pēc tam desmit minūtes iet pa sniegu, pēc tam... Vienvārdsakot, dziļa filozofija, līdz kurai vienkāršiem prātiem neaizrakties. Ja nerunājam par filozofiju, tad jāskatās uz realitāti. Vai tā tev patīk?

Kas var patikt, piemēram, tajā, ka mēs esam tieši tādi paši okupanti kā padomju karaspēks? Es runāju par Irāku. Lasu: šogad tur krituši 75 ASV kareivji. Jā, protams, tas ir ekstrēmi, bet irākieši pretojas okupācijai, un tā ir viņu cīņa. Bet ASV grib sadalīt šo valsti, lai panāktu pilnīgu kontroli pār to. Džims Kārters ir nosaucis Džordžu Bušu par visu laiku sliktāko ASV prezidentu. Vai tas par kaut ko neliecina? Un mūsu valstij taču jādara tieši tas, ko uzsvilpj ASV! Nožēlojami. Vēl tikai trūkst Latvijā amerikāņu kara bāzes — tā būtu kā Latvijas suverenitātes garants (ha!), un tad arī Latvijas prezidente varētu lūgt ASV, lai tā uztaisa Latviju par vēl vienu štatu — vēl vienu zvaigznīti ASV karogā.

Bet mēdz taču teikt: pastāvēs, kas pārvērtīsies. Varbūt Latvijai tas būtu veselīgi — pilnībā pakļauties kādai lielvalstij.

Tiešām — vai nav vienalga, kam ielīst...

Ai, par kaut ko labu...

Par labo? Jā, Latvija ir skaista. Un Latvijā ir tik daudz talantīgu cilvēku, tik daudz dziedātāju, rakstnieku, mākslinieku — kā nevienā citā tautā. Tikai saules par maz un vasara par īsu. Lai arī kā būtu, cilvēkiem vairāk jāpriecājas un jāsmejas. Kad pamostos no rīta, paskatos pa logu un saku sev: paldies Dievam, kurš man uzdāvinājis vēl vienu dienu. Tā saka arī Inta. Vai tu arī?

Protams. Kā gan citādi varētu izdzīvot? Tātad tomēr visas tavas dzīves pamatā ir pozitīvā attieksme pret pasauli, nevis veča nīgrums par to, ka laiks iet — no kalna lejā tas iet, nevis augšup.

Jā, un tas mums liek mīlēt dzīvi, nevis karot ar to.Ko darīsi, kad aiziesi pensijā? Hipiji taču arī iet pensijā, vai ne??— Labprāt pametīšu piemēsloto Rīgu un došos dzīvot uz tīro un sakopto Ventspili. Bet ar noteikumu, ka tur mērs joprojām būs Aivars Lembergs. To es patiešām saku no sirds.