Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šonedēļ Gētes institūtā tiek atklāta izstāde Valsts drošības dienests – komunistiskās diktatūras garants Austrumvācijā. Sadarbībā ar Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centru izveidota arī papildinoša sadaļa par čekas darbību Latvijā, un tās veidotājs Ritvars Jansons uzsver, ka "līdz šim Latvijā nav bijusi izstāde par komunistiskā režīma drošības dienestu Austrumeiropā. Turklāt vizuāli pierādījumi, piemēram, ierīces, ar kurām cilvēki tika izsekoti un noklausīti, ir uzskatāmāki pierādījumi nekā stāsti..."
Lai atgādinātu
"Jaunajai paaudzei komunistiskā režīma periods jau ir kaut kas tāls un aizmirsts, līdz ar to tiek aizmirstas arī represijas un rodas iespaids, ka nekas tāds nekad pie mums nevar atkārtoties. Par šīm lietām ir jāinformē, nevis lai kādu baidītu vai lai izceltu kādus sensacionālus momentus, bet lai atgādinātu par to, ka ir bijuši totalitārie režīmi un ka tie nes ļaunumu ikvienam cilvēkam – no tā nav pasargāts neviens. Pat tad, ja nepiedalījās politiskajā darbībā, cilvēks nebija pasargāts no tā, ka viņu nerepresēs, ka pret viņu nesafabricēs apsūdzības," skaidro LR Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists Ritvars Jansons.
Izstāde, ko atklās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Marianne Birtlere, VFR iestādes darbam ar bijušās VDR drošības dienesta materiāliem vadītāja, izveidota jau 1996. gadā, tās pirmās pieturvietas bija Vācijas bundestāgs Bonnā un Bavārijas landtāgs Minhenē, bet pēcāk tā izstādīta arī bijušā Austrumbloka valstīs – Ungārijā, Polijā, Bulgārijā, Rumānijā, Igaunijā un arī Lietuvā... Ritvars Jansons uzsver, ka "Latvijā ir tikai viena liecība par tehnisko novērošanu, kādu izmantoja tā laika drošības iestādes, – noklausīšanās sistēma, kas bija uzstādīta viesnīcā Rīga, un tā skatāma Okupācijas muzejā. Bet tas arī viss... Tāpēc šī izstāde ir ļoti noderīga".
Maisi un kartotēkas
Ritvars Jansons veidojis to izstādes daļu, kas attiecas uz represīvo iestāžu darbu Latvijā. Vēsturnieks uzsver: "Ja Austrumvācijā drošības iestādes tika dibinātas 1949. gadā līdz ar Vācijas Demokrātiskās Republikas izveidošanu, tad Latvijā tas notika daudz ātrāk – jau 1940. gadā."
Ritvars Jansons arī uzsver, ka izstādes ekspozīcijā akcentēts arī tas, kā mainījās VDK funkcijas – sākotnēji tās bijušas masveida represijas, bet vēlākos gados jau pārgāja uz individuālu represiju darbību. "Izstādē būs redzams arī VDK mantojums – tie dokumenti un elektroniskā informācija, kas palikuši Latvijas Republikas rīcībā. 120 disku paketes un 140 bunduļu ar magnētiskajām lentēm, kas satur informāciju par aptuveni 60 000 Latvijas personu, kuras VDK izsekoja, interesējās." Kā perfektu eksponātu Ritvars Jansons min Starptautisko tiesību zinātnieka Dītriha Andreja Lēbera lietu – tas esot labs piemērs tam, kā tika izstrādāta lieta – "kā tā radās, kā tika izstrādāta un kā attīstīta – kopš 1961. gada līdz pat 1990. gadam. Šī ir arī uzskatāms piemērs, ka komunistisko režīmu drošības dienesti sadarbojās, šajā gadījumā – VDR un PSRS".
Nesenā laika pētnieks
"Jau studējot, es izvēlējos specializāciju Latvijas vēsturē, turklāt mani piesaistīja laika periods, par kuru deviņdesmito gadu sākumā nebija lielas intereses, jo tolaik visi vēsturnieki pētīja tā saukto Latvijas laiku un maz pētīja pēckara komunistisko periodu. Mani interesēja kopums, tajā skaitā Komunistiskās partijas un VDK attiecības. Viss jāskatās kontekstā – mēs nevaram vienu pašu VDK izraut no konteksta. Turklāt šajā periodā ir tik daudz kaislību! Kaut vai mežabrāļu periods," stāsta Ritvars Jansons. Viņš nepiekrīt tik populārajam viedoklim, ka tuva vēsture ir nepateicīgs laiks pētniekiem. "Tas ir muļķīgs uzstādījums, ka jāpaiet vismaz 50 gadiem un tikai tad mēs varam pētīt un izvērtēt. Kas notiek ar barikāžu vēsturi? Jau tagad rodas jaunas leģendas un arvien vairāk barikāžu varoņu uzrodas, bet joprojām nav neviena nopietna pētījuma par barikāžu laiku, bet 50 gadu laikā aiziet liecinieki..."
Vēsturnieku arī pārāk nesatraucot situācija, ka daudzi materiāli, kas būtu noderīgi viņa pētījumiem, viņam nav pieejami. "Es samierinos ar to, ka diez vai es savā mūžā tikšu klāt pie reāliem dokumentiem, kas, piemēram, ir Krievijas drošības dienestu arhīvā, jo tie noteikti būs slepeni vēl ilgu laiku. Man jau teica – ko, tu rakstīsi drošības dienestu vēsturi Latvijā? Bet tā ir normāla vēsturnieku attīstības stadija – līdz zināmai pakāpei pētīt, un, līdz ko nāk klāt jauni materiāli, tad izpētei iestājas jauna pakāpe. Ir jāpēta tik, cik ir iespēju robežās. Viss notiek pakāpeniski... Un, pat ja ir iztrūkstošie posmi, tad, saliekot kopā pieejamos segmentus, tas zīmējums jau veidojas, to pavisam noteikti var nojaust."
***
Raits Valters, operators un filmas Nesalauztie līdzautors:
– Ja nebūtu Ritvara, domāju, ka filmu Nesalauztie par mežabrāļiem mēs nebūtu uztaisījuši. Gados jauns, bet mēs, draugi, viņu saucam par profesoru, jo viņš ir ne tikai zinātkārs, bet arī ar ļoti skrupulozu pieeju lietām. Turklāt – ar fantastisku atmiņu, kas īpaši noderēja filmas veidošanas laikā – viņš, iztaujājot tos vecos cilvēkus, varēja sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu, jo viņš bija pamatīgi izpētījis materiālus. Un cilvēki atvērās, uzticējās viņam.
Man patīk, ka viņš nav uzbāzīgs saskarē, tieši otrādi – ir kluss un nopietns, bet vienalga nonāk pie rezultāta. Mūs vieno arī tas, ka brīvajā laikā viņš brauc uz Kurzemi un kopj savu lauku māju. Iespējams, ka viņam kā redaktoram laba konsultante ir viņa sieva – žurnāliste Ināra Mūrniece.
Savdabis.
***
Ritvars Jansons
- LR Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists (kopš 1994. gada)
- Dzimis 1968. gadā
- Absolvējis LU Vēstures un filozofijas fakultāti, iegūstot bakalaura (1993) un maģistra (2003) grādu
- Filma Nesalauztie (par mežabrāļiem) līdzautors
Raksti savas domas un ieteikumus Mēs parūpēsimies par pārējo.