Kā pēriens var negatīvi iespaidot mazo... (101)

Bērni tad klausa baiļu dēļ, kas vēlāk pāraugs dusmās. Būs pierādījums, ka uzvar spēcīgākais, ka tā var izpaust dusmas un atrisināt konfliktu. Bērnam zudīs pašdisciplīnas, paškontroles iemaņas. Ja bērni tiek pērti, viņi vairāk paļaujas uz ārēju kontroles avotu, tādējādi būs daudz grūtāk kontrolēt savu uzvedību, ja blakus nebūs vecāku.

Rezultātā bērns vardarbīgi izturēsies pret apkārtējiem un vēlāk arī pret saviem bērniem ("sit, ja esi dusmīgs"), pusaudžu vecumā vieglāk pakļausies vienaudžu ietekmei. Rezultātā bērns biežāk melos, krāps, kļūs nevaldāms, izveidosies zema pašapziņa, būs kauns par sevi, būs bailes paust savus uzskatus un emocijas.

Pētījumi atklāj saikni starp pēršanu un depresijas, tieksmes uz pašnāvību rašanos.

Pēršana bērniem neiemāca, kā vajadzētu uzvesties nākamreiz, bet tikai parāda, kā nevajadzētu rīkoties: "Ja sitīsi mazajam brālim, es tevi nopēršu." Pēc pēriena bērns, sēžot savā istabā, nekad nedomās: "Mjā, kāds gan es varēju būt nelietis! Bet es tagad dabūju labu mācību! Nākamo reizi es pavisam noteikti uzvedīšos labi." Bērns domās: "Tas nebija godīgi! Vecāki mani nesaprot, es viņus ienīstu!"

Pēriens nemainīs uzvedību, jo nebūs kauna sajūtas par padarīto nedarbu, liksies, ka viss jau ir izpirkts. Izveidosies, kā to sauc profesore Selma Fraiberga, - "grāmatveža pieeja": bērns "krās" nedarbus, lai ik pēc kāda laika tiktu nopērts.

Cietīs bērna pašapziņa: "Esmu slikts, jo mamma man iesita." Perot vecāki bērnam dod vēstījumu: "Tu esi vājš un neaizsargāts."

Bērni, kuriem sists pa rokām tā vietā, lai atņemtu neatļauti paņemto priekšmetu, turpmāk būs pasīvāki un nedrošāki, izzinot apkārtējo pasauli.

Kā rīkoties vecākiem, ja rodas vēlme bērnu nopērt?

Atzīstiet savas dusmas, nejūtoties par to vainīgs.

Iespējams, ka dusmu iemesls ir cits - neatrisināts pagātnes konflikts, strīds ar partneri, neizgulēšanās, finansiālas problēmas. Aiz dusmām visbiežāk slēpjas neapmierinātība, skumjas, sāpes un bailes.

Mēģiniet emocijas noformulēt vārdos: "Es dusmojos, ja tu činksti." Sakiet to nopietnā balss tonī un ar stingru sejas izteiksmi. Runājiet par bērna uzvedību, nevis viņu pašu.

Kad jūtat, ka pavisam zaudēsiet savaldīšanos, aizejiet uz citu telpu, palūdziet, lai partneris pārņem situācijas vadību.

Paklausieties nomierinošu mūziku, enerģiski kustieties, izpildiet dziļās elpošanas, muskuļu atslābināšanās vingrojumus, aprunājieties ar draugu.

Vērsieties pie speciālista - psihoterapeita, psihologa vai psihiatra.

Ja nu jūs tomēr jūtu uzplūdā esat bērnu nopēris, tad tūlīt atvainojieties, ka nopērāt, nobiedējāt un sāpinājāt bērnu. Atgādiniet, ka joprojām mīlat viņu, un apsoliet, ka nākamreiz mēģināsiet savaldīties.

Varat runāt paaugstinātā balss tonī, lai novērstu briesmas dzīvībai, pēcāk bērnam noteikti izskaidrojot situāciju: "Ja skriesi uz ceļa, tevi var notriekt mašīna un tev ļoti sāpēs." Ja kliegsiet uz bērnu nepārtraukti, radīsies t.s. selektīvais kurlums un bērns gluži vienkārši jūs vairs neuztvers.

Ja jums rodas vēlme bērnu pērt, padomājiet:

vai jūs bērnībā pēra un kā jūs tad jutāties,

vai jūs vardarbīgi cenšaties uzspiest savu pieredzi, vai arī labāk gribētu pastiept bērnam pretī palīdzīgu roku,

vai jums vēlreiz gribas uzsvērt bērna atkarību no jums vai tomēr padarīt viņu pašpārliecinātu un drošu,

varbūt jūs vēlaties viņā "iedzīt" kādus aizliegumus, kurus viņš tomēr pārkāps, tādējādi dodot jums iespēju savu sasprindzinājumu mazināt, perot bērnu,

vai jūs vēlaties padarīt savu bērnu "ērtu", iznīcinot viņa individualitāti,

vai jums ir vēlme ieraudzīt tikai bērna nedarbus, nevis pozitīvo, ko bērns ir paveicis,

varbūt jūs aiz bērna "audzināšanas" cenšaties noslēpt pats sevi un savas problēmas.

Atcerieties, ka ”izlādējoties” jūs bērnu ”uzlādējat” un sakrājušās emocijas kā bumerangs agri vai vēlu parādīsies pavisam nevēlamā veidā.