Bojārs varēs kandidēt vēlēšanās, pārējie VDK darbinieki - nē (33)

Tomēr attiecībā uz vienu no pieteikumu iesniedzējiem - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) priekšsēdētāju Juri Bojāru - ST apstrīdētās normas atzina par neatbilstošām Satversmes normām un Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, informēja ST preses sekretārs Arvis Ērmiņš.

Attiecībā uz Bojāru šīs normas atzītas par spēkā neesošām no sprieduma publicēšanas brīža, informēja Ērmiņš. Līdz ar to Bojārs varēs kandidēt vēlēšanās.

Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) bijušais priekšsēdētājs Juris Bojārs pagaidām neplāno kandidēt Saeimas vēlēšanās.

Politiķis sacīja, ka lēmums Satversmes tiesā (ST) apstrīdēt aizliegumu viņam kā bijušajam Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekam kandidēt Saeimas vēlēšanās bijis principa jautājums.

Bojārs norādīja, ka ir apmierināts ar ST pieņemto lēmumu, kas ļauj viņam kandidēt Saeimas vēlēšanās.

Kā ziņots, divdesmit Saeimas deputāti ST iesniedza sūdzību un lūdza izvērtēt, vai Satversmei atbilst Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos noteiktie ierobežojumi kandidēt bijušajiem VDK darbiniekiem un personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās Komunistiskajā partijā.

Nedaudz vēlāk ar līdzīgu pieteikumu ST vērsās arī Bojārs. Kopš 1993.gada viņš vairs nav tiesīgs kandidēt Saeimas vēlēšanās, jo parlaments liedza vēlēšanās balotēties bijušajiem VDK štata darbiniekiem.

ST pēc abiem pieteikumiem ierosināja lietas, kas pēc tam apvienotas vienā procesā. Abas lietas tika izskatītas rakstveida procesā.

Ērmiņš informēja, ka ST 15.jūnijā, pieņēma spriedumu, ar kuru Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punktu un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 5. un 6. punktu atzina par atbilstošu Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam.

Skatot Bojāra konstitucionālo sūdzību, tiesa uzskatīja, ka tai jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte individuāli attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

Ērmiņš informēja, ka personas, kuras savulaik cīnījās par Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, nevar uzskatīt par bīstamām valsts drošībai, teritoriālajai vienotībai un demokrātijai kā personas, kuras aktīvi iestājās pret to.

Tādējādi pret personām, kuras Latvijas valstij kritiskajā laikā izdarījušas nepārprotamu izvēli par labu Latvijai kā neatkarīgai un demokrātiskai republikai un sniegušas tai savu atbalstu, ir nepieciešama atšķirīga attieksme.

Likumdevējs, nosakot vienlīdz smagus pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus visiem bijušajiem VDK štata darbiniekiem un neparedzot iespēju atšķirīgi izturēties pret personām, kuras ar savu rīcību sekmējušas Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas republikas atjaunošanu, ir pieļāvis vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Šādai attieksmei nav saprātīga un objektīva pamata, konstatēja ST.

Tiesa secināja, ka, piemēram, piešķirot Bojāram augstu valsts apbalvojumu, valsts ir atzinusi, ka robežšķirtnes notikumos viņš ar savu rīcību pierādījis savu iestāšanos par Latviju kā par neatkarīgu un demokrātisku republiku.

Līdz ar to viņš atrodas atšķirīgos apstākļos nekā tās personas, kuras izšķirīgajos notikumos darbojās pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, un likumdevēja pienākums bija izturēties pret viņu atšķirīgi. Līdz ar to apstrīdētais ierobežojums attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju nav samērīgs un neatbilst Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam, pauda Ērmiņš.

ST spriedumā arī norādīja, ka izskatāmajā lietā apstrīdēto normu atbilstība Satversmei tiek apstrīdēta atkārtoti.

2000.gada 30.augusta spriedumā ST šīs normas reiz jau atzina par atbilstošām Satversmei, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un paktam. ST tomēr secināja, ka konkrētajā gadījumā pastāv būtiski jauni apstākļi, kuros formulēto prasījumu vairs nevar uzskatīt par izspriestu prasījumu, līdz ar to tiesa ir tiesīga atkārtoti vērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.

Lai izvērtētu, vai tiesību ierobežojumi kandidēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanās atbilst Satversmei un Paktam, ST vērtēja, vai tie ir noteikti ar likumu, attaisnojami ar leģitīmu mērķi un ir samērīgi ar mērķi.

Apstrīdētajās normās ietvertos ierobežojumus nosacīti var iedalīt šādās grupās - ierobežojumi personām, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.

Otrajā grupā ST ieskatā iekļaujami ierobežojumi personām, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai citu bijušo totalitāro valstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki un ierobežojumi personām, kuras ir vai ir bijušas šobrīd pastāvošu ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki.

Tiesa, vērtējot pirmās ierobežojumu grupas samērīgumu, ņēma vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas pausto viedokli Tatjanas Ždanokas (PCTVL) sūdzībā pret Latviju, proti, ka šobrīd nevar uzskatīt, ka Latvija ir pārkāpusi savu plašo rīcības brīvību ar šādu ierobežojumu. Līdz ar to ST secināja, ka minētā apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam, kā arī Pakta 25. un 26. pantam.

ST tomēr atkārtoti uzsvēra, ka likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.

Vērtējot otrās grupas ierobežojumus, tiesa secināja, ka izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams atkārtoti pamatot, ka ierobežojumi laikā, kad tie tika noteikti, bija nepieciešami. Šīs lietas ietvaros ST lēma vienīgi par to, vai tie vēl arvien ir samērīgi.

Tiesa ņēma vērā: lai arī apstrīdētās normas skar tikai PSRS un LPSR VDK štata darbiniekus, tās vienlaikus aptver gan personas, kuras ar savu darbību aktīvi iestājušās pret demokrātiskas valsts vērtībām, gan personas, kuras pildījušas politiski neitrālus uzdevumus, gan arī personas, kuras ar savu darbību aktīvi cīnījušās par demokrātijas vērtību atjaunošanu Latvijā.

Šobrīd Latvijā pieejamais VDK dokumentu kopums nedod iespēju izvērtēt katra atsevišķa sadarbības ar VDK fakta saturu, konstatēja ST.

Pieejamie dokumenti - uzskaites kartotēka un dažādi reģistrācijas žurnāli neko neliecina par sadarbības motivāciju un saturu. Līdz ar to tiesa secināja, ka pagaidām nav iespējams leģitīmo mērķi sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, kas pamattiesības aizskartu mazāk būtiski.

Vērtējot trešo ierobežojumu grupu attiecībā uz esošajiem un bijušajiem ārvalstu drošības dienestu darbiniekiem, ST ņēma vērā, ka Latvijas valsts tikai nesen kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti un arvien vēl atrodas dažādu ārvalstu dienestu pastiprinātas uzmanības lokā.

It īpaši pierobežas pašvaldībās tāda personu darbība domes (padomes) deputāta statusā, kas apzināti vērsta uz citas valsts interešu aizstāvību, varētu būtiski kaitēt Latvijas valsts drošībai un teritoriālajai integritātei.

Vienlaikus ST arī aicina Saeimu pārliecināties, vai pašvaldību vēlēšanās nepieciešams noteikt ierobežojumus citu ES valstu pilsoņiem, kuri ir vai ir bijuši savas valsts drošības dienestā, ja šādi ierobežojumi Latvijas pilsonim, kurš ir vai ir bijis savas valsts drošības dienestā, nav noteikti.

Vērtējot, kāpēc Latvijā nepieciešams apstrīdētos ierobežojumus saglabāt ilgāk nekā citās Eiropas postsociālistiskajās valstīs, ST ņem vērā arī to, ka no Latvijas okupācijas karaspēks tika izvests tikai 1994.gadā, tas ir, vairākus gadus pēc tam, kad citās valstīs jau bija sākts lustrācijas process.

Šā apstākļa dēļ nav nozīmes arī pieteikuma iesniedzēja argumentam, ka ierobežojumi noteikti tikai 1995.gadā. Ierobežojumu ilgāku saglabāšanu attaisno atsevišķi ar pagātnes mantojumu saistīti un vēl neatrisināti apstākļi, kā, piemēram, jautājums par valsts robežu ar PSRS tiesību pārņēmēju - Krieviju, uzskata ST.

Šādos apstākļos, ja konkrētie ierobežojumi vēl kādu laiku tiek saglabāti, ST nesaskata būtisku nesamērīgumu starp labumu, ko sabiedrība gūst, kopumā saglabājot apstrīdētos ierobežojumus, un indivīda interesēm nodarīto kaitējumu.

Vienlaikus ST vērsa Saeimas uzmanību uz to, ka nepieciešams pēc iespējas īsākā laikā izvērtēt šos ierobežojumus un, ja nav iespējams tos atcelt, paredzēt procedūru, saskaņā ar kuru varētu pieļaut izņēmumus personām, kas acīmredzami nevar apdraudēt demokrātiskās vērtības.

Ērmiņš norādīja, ka nebūtu uzskatāma par saprātīgu situācija, kurā personai pašai būtu jāvēršas ar pieteikumu ST, lai tiktu vērtēts, vai attiecībā uz to ir spēkā likumdošanā noteiktie ierobežojumi.

Apstrīdētajās normās paredzētie ierobežojumi var tikt attaisnoti tikai ar iepriekš minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Nav pieļaujams, ka ierobežojumus diktētu tikai politiskās konkurences apsvērumi, konstatēja ST.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā ar publicēšanu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".