Gladiatori ēda, lai uzvarētu

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

smiling_da_vinci

FOTO: flickr Photostream

Romas gladiatori nebija slaidi atlēti. Patiesībā viņi lietoja īpašu veģetāru uzturu, kas tos padarīja resnus, jo kārtīgs tauku slānis uz miesas darbojās kā vairogs pret durkļiem. To rāda jauni pētījumi, kuros atklājies arī fakts, ka gladiatoru cīņas bijušas daudz organizētākas, nekā līdz šim domāts, un ka uzvarētājs saņēmis labāko ārstēšanu.

Lielākā daļa cilvēku noteikti iztēlojas, ka Romas impērijas gladiatori bijuši slaidi un atlētiski vīrieši – gluži kā Rasels Krovs, kurš Maksima lomā filmā “Gladiators” pilnā mērā iemieso priekšstatu par labi trenētu antīkās pasaules cīkstoni. Tomēr pavisam neseni gladiatoru kaulu pētījumi rāda, ka šāds priekšstats ir pilnīgi aplams. Vēl vairāk – senie skeleti atklājuši zinātniekiem, ka gladiatori lietojuši īpašu uzturu, kas vīriešiem nodrošinājis pamatīgu tauku slāni. Šis slānis veicis vairoga funkciju.

70 gladiatori gulēja vienā kapā

Sensacionālo atradumu uzgāja kāda austriešu arheologu grupa. Efesas pilsētā tagadējā Turcijas teritorijā viņi atrada kapu, kurā bija trīs metrus biezs kaulu un galvaskausu slānis. Tajā bija 2000 kaulu un 5000 kaulu fragmentu. Pēc rūpīgākas izpētes izrādījās, ka tās ir aptuveni 70 Romas impērijas gladiatoru atliekas. Tie visi bijuši 20 līdz 30 gadus veci un vidēji 168 cm gari vīrieši – ne pārāk lieli pēc mūsdienu standartiem, bet normāla auguma antīkajos laikos.

Kapā, kas atrodas pa vidu starp pilsētu un slaveno Artemīdas templi, vienu no antīkās pasaules septiņiem brīnumiem, apmēram 300 metru attālumā no gladiatoru cīņu arēnas, vēl bija arī trīs kapakmeņi, uz kuriem nepārprotami bija attēloti gladiatori. Šie vīri pirms vairāk nekā 1800 gadiem dzīvoja, cīnījās un mira Romas toreizējās provinces Āzijas galvaspilsētā Efesā.

Pasaulē pirmā gladiatoru kapa atklāšana bija notikums, ko zinātnieki bija gaidījuši jau ilgi. Beidzot viņi varēja saņemt daudzas atbildes uz jautājumiem, kāds bijis Romas gladiatoru dzīvesveids, kā viņi cīnījušies un kādā nāvē miruši. Tieši to nolēma izdibināt divi Vīnes universitātes antropoloģijas nodaļas profesori – Fābians Kancs un Karls Grosšmits. Izmantojot tiesu medicīnas metodes, viņi piecus gadus analizēja tūkstošiem kaulu fragmentu. Tagad secinājumi ir izdarīti, un, tāpat kā niecīgas DNS pēdas mēdz uzrādīt slepkavu, arī kauli pavēsta pārsteidzoši daudz noslēpumu par gladiatoru dzīvi un nāvi.

Skeleti liecina par veģetāru uzturu

Līdz gladiatoru kapa atklāšanai lielākoties valdīja priekšstats, ka Romas impērijas gladiatori ēduši proteīniem bagātu uzturu, kurā bijis daudz gaļas, lai tādējādi palielinātu savu muskuļu masu. Taču pēc tam, kad bija noteikts kaulos esošo ķīmisko elementu – kalcija, stroncija, cinka u.c. – saturs, iezīmējās pilnīgi citāda aina. Kaulu analīze parādīja, ka Romas impērijas cīņas spēļu nesatricināmie varoņi bijuši veģetārieši! Augi satur vairāk stroncija nekā gaļa, tāpēc cilvēkiem, kuri ēd vairāk zaļumu nekā gaļas, kaulos uzkrājas ievērojami lielāks daudzums šā elementa. Tā kā gladiatoru kaulos stroncija īpatsvars bija divreiz lielāks nekā viņu laikabiedriem, nebija ne mazāko šaubu: gladiatori pārtikuši lielākoties no miežiem, pupām un kaltētiem augļiem – ļoti daudz ogļhidrātu saturošas veģetārās barības, kas padarīja gladiatorus resnus.

Tas tika darīts ar nodomu. Kārtīgs tauku slānis, kas klāja miesu, darbojās kā dabisks vairogs, kad pretinieks uzbruka ar trīszaru dakšām un dunci. “Gladiatoriem bija nepieciešams zemādas tauku slānis. Cīņas laikā šāds tauku spilvens padara izturīgāku pret cirstām brūcēm un aizsedz nervus un asinsvadus,” skaidro Vīnes universitātes profesors Karls Grosšmits. Turklāt liekajiem kilogramiem bija vēl kāda priekšrocība – tie nodrošināja skatītājiem labāku izklaidi. Ievainojumi tauku slānī nebija tik sāpīgi, un gladiatori varēja turpināt cīņu, asinīm šķīstot, – par neizsakāmu prieku publikai. “Ja cilvēku ievaino tikai tauku kārtā, viņš var cīnīties tālāk. Sāpes nav pārlieku lielas, un skatītājiem paveras efektīgs skats,” paskaidro Karls Grosšmits.

Gladiatoru askētiskajam veģetārismam gan varēja būt nevēlamas sekas – augu valsts produkti saturēja maz kalcija. Paši gladiatori acīmredzot apzinājās šo faktu, jo veģetāro uzturu bagātināja ar kalciju, pievienojot dzērieniem pārogļota koka vai kaulu pelnus, kas ir bagātīgi šā elementa avoti. Iegūtais efekts atbilda iecerei. Izrādās, ka kalcija saturs gladiatoru kaulos ir ārkārtīgi augsts salīdzinājumā ar citiem tā paša laikmeta cilvēkiem.

Cīņas bija labi organizētas

Vēl viens pārsteigums, kas atklājās Fābiana Kanca un Karla Grosšmita pētījumos, bija tas, ka gladiatoru cīņas bijušas daudz labāk organizētas, nekā līdz šim pieņemts uzskatīt. Kaulos atrastās rētas gan liecina par to, ka cīņas bijušas asiņainas, tomēr gladiatoru skeleti nebūt nav tik ļoti rētām klāti kā tie, kas saglabājušies no viduslaiku karavīriem.

Pēc zinātnieku domām, uz gladiatoru kauliem atrastās nedaudzās atsevišķās rētas un bojājumi liecina, ka šie vīri piedalījušies nevis haotiskās vardarbības orģijās, bet gan, gluži pretēji, organizētās kaujās, kuras norisinājušās saskaņā ar stingriem noteikumiem. Piemēram, viens princips paredzēja gladiatorus salikt pa pāriem, lai viņu priekšrocības un trūkumi būtu savstarpēji atbilstoši. Gladiatoriem eksistēja vismaz piecpadsmit kategoriju, katra ar savu bruņojumu un taktiku. Atbilstoši šīm kategorijām cīņas organizēja tā, lai gladiators bez ķiveres un vairoga, toties ar nāvējošām trīszaru dakšām stātos pretī gladiatoram, kas bija bruņojies ar ķiveri, vairogu un kājsargiem, bet samērā nelielu ieroci.

Ievainotos nogalēja ar āmuru

Uz kauliem atrastās rētas liecina, ka cīņas laikā lielākā tiesa bojājumu radušies no atkārtotiem cirtieniem pa gladiatora ķiveri tieši virs acīm. Citi gladiatori pārdzīvojuši galvaskausa brūces, kuras cirstas ar “gladius” – 30 centimetru garu zobenu, ko lietoja lielākā daļa gladiatoru kategoriju. Vairākus galvaskausus ir caururbušas trīszaru dakšas – populārs gladiatoru ierocis.

Turklāt kauli uzrāda vairākus atšķirīgus veidus, kā izdarīts nāvējošais trieciens. Ja gladiators bija smagi ievainots, viņa liktenis atradās publikas rokās. Satracinātais vairāku tūkstošu cilvēku pūlis varēja vai nu pažēlot uzvarētā gladiatora dzīvību, vai raidīt viņu drošā nāvē. Ja pūlis vēl un vēlreiz sauca “iugula”, tā bija zīme, ka sakautais ir jānogalina.

Taču tas vēl nebija viss. Zaudētājam vajadzēja parādīt savu vīrišķību, cēlā mierā saņemot nāvējošo triecienu, un, spriežot pēc kaulu bojājumiem, tas tika izdarīts, caur kaklu, krūtīm vai lāpstiņām iedurot tieši sirdī.

Zinātnieki atrada arī desmit kapā guldītu gladiatoru galvaskausus, kuros redzami četrstūraini caurumi. Tas vedina domāt, ka viņi nogalināti ar vienu pašu smaga āmura sitienu. Tā kā āmurs nebija gladiatoru ierocis, zinātnieki spriež, ka šie vīri bijuši smagi ievainoti gladiatori, kuriem publika pēc drosmīgas cīņas nav piespriedusi nāvi, bet kuriem ievainojuma dēļ nav bijis izredžu izdzīvot. Šādos gadījumos arēnā izgāja asistents un izdarīja gladiatoram izšķirīgo nāvējošo triecienu ar āmuru. Toties tie gladiatori, kuriem izdevās izvairīties no šādas nāves, varēja paļauties uz labu ārstēšanu. Par to vismaz liecina kauli – lielai daļai no tiem ir konstatētas kārtīgi sadziedētu bojājumu pēdas. Tāpat vienam no skeletiem redzamas ķirurģiskas amputācijas pēdas.

Spriežot pēc ārstētajiem bojājumiem, gladiatori bijuši augstu vērtēti sportisti, kas saņēmuši tālaika labāko medicīnisko palīdzību un pat fizioterapiju. Īpašās attieksmes pamatā acīmredzot bijis tas, ka gladiatoru uzturēšana maksāja diezgan dārgi un viņu īpašniekiem bija nopietna interese uzturēt viņus veselus un cīņai derīgus, panākot, lai viņi dzīvotu pēc iespējas ilgāk.

Flamma atteicās no brīvības

Protams, šāda vēlme bija arī pašiem gladiatoriem. Ja kāds gladiators, cīnīdamies arēnā, izdzīvoja trīs līdz piecus gadus, viņš atguva brīvību. Tomēr ne visi bija gatavi atteikties no savas gladiatora karjeras. Kāds slavens un ļoti populārs sekūtors, kuru sauca par Flammu, ir iegājis vēsturē ar to, ka viņam balvā četras reizes piedāvāja iespēju atgūt brīvību, bet viņš ik reizi no tās atteicās! Viņš vēlējās turpināt gladiatora gaitas. Flammu nogalināja viņa 34. cīņā. Uz gladiatora kapakmens Sicīlijā rakstīts: “Flamma, sekūtors, nodzīvoja 30 gadus, cīnījās 34 reizes, uzvarēja 21 reizi, neizšķirti cīnījās 9 reizes, zaudēja 4 reizes, pēc izcelsmes bija sīrietis.”

Tomēr izredzes tikt tik tālu bija minimālas – pēc vairākiem aprēķiniem, varbūtība iet bojā bija viens pret trīs ik reizi, kad gladiators cīnījās. Bet cīnījās – lai cik pārsteidzoši tas šķistu – viņi basām kājām. Atrastie kauli liecina, ka gladiatoru pēdām raksturīgs liels kaulu blīvums, un, pēc zinātnieku secinājumiem, antīkās pasaules cīkstoņu pēdas nav bijušas ieautas ne tā dēvētajās gladiatoru sandalēs, ne arī kādos citos apavos. Pretstatā šādam atzinumam vairākumā mozaīku, kurās attēlotas gladiatoru cīņas, arēnas varoņi redzami apavos. Taču acīmredzot vismaz Efesas gladiatori cīnījušies ar basām kājām arēnas smiltīs.

Raksts tapis sadarbībā ar žurnālu „Ilustrētā Zinātne”

Uz augšu