Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/15/9091144t1h18be.jpg)
Plāksteris - internetā definīciju neatradu, taču nav jābūt medicīnas maģistram, lai zinātu, ka plāksteris ir par konkrētu naudas summu iegādājams materiāla gabaliņš, kuru līmē uz atvērtām brūcēm, lai saturētu tās kopā un uzlabotu dzīšanas procesu. Bet man ir cita definīcija. Es par plāksteri uzskatu cilvēku, ar kuru mēdzam aizstāt kādu citu, kura mums pietrūkst, kas ir pazudis no mūsu dzīves... ir/nav sāpinājis. Plāksteri mēs meklējam vai nu apzināti, vai neapzināti, bet zinot, ka visvieglāk aizmirst kādu ir sākot tikties ar citu...
Mēs satikāmies dienu pēc manas šķiršanās... vienkārši vēlējos labu kompāniju, aizmirst pārdzīvoto... šķiet, visa mana būtība kliedza - glāb! Aizbraucu viņam pakaļ (starp citu, iepazināmies internetā un trešajā vēstulē viņš atzinās, ka ir ar mieru mani precēt :D). Viņš iekāpa mašīnā... rokās divi aliņi un dvaša kā pēc šņabja diētas. Aizvedu viņu uz Jūrmalu... pastaigājāmies, tad Mākoņkalnu... pasēdējām pie Daugavas. Pļāpājām par šo un to .. attiecībām un dzīvi kopumā. Redz, viņam arī smagi... tikko beigušās divu gadu attiecības. Miedziņš jau sāka nākt... pa mājām un sms "arlabunakti".
Pēc pāris dienām vēstulē: "Pāris reizes atbrauksi pie manis pasēdēt... iedzert aliņu - par bijušo būsi aizmirsusi." Ziniet... aizsēdējos uz diviem mēnešiem. Un, jā, palīdzēja... to puisi tiešām aizmirsu.
Pēdējais rīts viņa dzīvoklī - pamostos 13:30 (parasti ceļos ne vēlāk par desmitiem).. pagriežos un konstatēju, ka joprojām tur esmu viena. Galva sāp, un uz rokas ar melnu marķieri rakstīts telefona numurs un paraksts Valters (viņa dzīvokļa biedra vārds) :)
Zinu, ka braucu peldēties, bet nespēju atcerēties, cik reizes. Labi vismaz, ka zinu, ar ko. Patiesībā jau iepriekšējā rītā vienojāmies, ka pārtraucam attiecības, taču tas neliedza ar viņa māsu uztaisīt meiteņu vakaru (ar dažiem ciemiņiem). Viņš bija aizbraucis ar draugiem atpūsties.
Kad saņēmos izkāpt no gultas... visi jau bija prom (gan māsa, gan dzīvokļa biedrs un ciemiņi). Vēl saldējums, cigarete un braukšu mājās... pie loga piebrauc maza, ļoti smieklīga veca mašīnīte - iekšā meitene... viņa māj man un saka: "Čau!" Tad saprot, ka neesmu viņš (jo no āra tikai siluetu var saskatīt).... viņa turpina sarunu pa telefonu: "A kur tu esi? Un kas ir pie tevis mājās, ja jūs visi esat tur?"
Tā bija viņa bijusī meitene... smaidīga un laimīga bezgala. Tas arī bija mans punkts, un nosolījos tur vairs nekad neatgriezties - šīs bija pārliecinošas beigas.
Morāle - plāksteris ir un paliek tikai plāksteris - tas sadziedēs, bet... ja noturēs par ilgu, būs pielipis stiprāk un, ņemot nost, sāpēs.