Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jaunais veselības ministrs Ivars Eglītis paudis vēlmi atjaunot sabiedrības uzticību medicīnas iestādēm, piesakot karu ārstiem – kukuļņēmējiem. Ja cilvēks uzskata par vajadzīgu pateikties par kvalificētu palīdzību, tas viņam, pēc I. Eglīša domām, būtu jādara legāli, iemaksājot ziedojumu slimnīcas kasē.
Pacientus, kuriem atklāti tikusi izspiesta nauda, I. Eglītis aicina vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Ministrs piedāvā sarīkot slimnīcās anonīmas pacientu aptaujas un izveidot uzticības dienestu. Turklāt I. Eglītis uzskata, ka šo problēmu nav iespējams atrisināt, nepalielinot mediķu algas. "Latgales Laiks" jautāja daugavpiliešiem, ko viņi domā par ministra priekšlikumiem? Jāpiebilst, ka cilvēki par šo tēmu runāja labprāt, taču fotografēties vairums atteicās.
Helēna Soldatjonoka, Daugavpils pilsētas domes lietu pārvaldniece: "Nezinu, vai situāciju spēs ietekmēt I. Eglīša piedāvātie pasākumi, taču priecē tas, ka šis jautājums tiek risināts. Kukuļu problēma medicīnā pastāv jau sen. Vēl pirms desmit gadiem, kad es strādāju par Sociālās palīdzības nodaļas vadītāju, pie manis nāca maznodrošināti sirmgalvji un lūdza materiālu atbalstu, lai iedotu naudu ārstiem. Pati tikai reizi esmu pasniegusi dāvanu ārstam – pēc dēlam izdarītas veiksmīgas operācijas, turklāt to diezin vai varētu nosaukt par kukuli, drīzāk tā bija sirsnīga pateicība. Nav ko slēpt – man ir arī iebildumi pret mediķiem, taču daudziem no viņiem es saku sirsnīgu paldies.
Mediķiem darba alga ir jāpaaugstina, taču jāpaaugstina arī viņu atbildība par pacientiem. Piemēram, kādam manam paziņam ir slima sirds. Pirms nodarbībām uz speciāla trenažiera viņam ar savu parakstu jāapliecina ārstam, ka pats ir atbildīgs par savu turpmāko veselības stāvokli. Bet, par ko šādā gadījumā ir atbildīg sārsts? Pēc manām domām, nepieļaujami ir arī tas, ka ārsti bieži vien pacientam nespēj noteikt pareizu diagnozi."
Daugavpiliete Ludmila ( 82 gadi) pastāstīja, ka savā garajā mūžā slimnīcās esot ārstējusies vairākkārt: "Pati "dāvanas" ārstiem neesmu devusi – to parasti darīja mana meita. Bet – kā lai nedod, ja gribi, lai ārsts tev veltī vairāk uzmanības un labi ārstē? Daudzi mani paziņas slimnīcai gatavojas jau laikus – no katras pensijas atliek kādu naudas summu." Savukārt Ludmilas paziņa Klaudija piebilda, ka nauda jādod ne tikai ārstiem, bet arī sanitārēm: tad var cerēt, ka gulošam slimniekam laikus apmainīs palagu un lieku reizi piedāvās, atvainojiet, pačurāt.
Daugavpiliete Irina ir pārliecināta, ja jau par kukuļņemšanu sācis runāt veselības ministrs, ilgāk klusēt nedrīkstot. Viņa atzīst: "Protams, nav normāli, ja pacientam, vēršoties pie ģimenes ārsta, jānes dāvana, lai saņemtu nosūtījumu pie speciālista vai uz izmeklēšanu. Protams, nedrīkst vainot visus mediķus. Es varētu minēt vairākus ārstus, kuri ieguvuši pilsētnieku uzticību un autoritāti. Tādiem jābūt visiem mediķiem, kuri devuši zvērestu palīdzēt cilvēkiem."
Šodien esam spiesti runāt par ārstiem, uz kuru kvalificētu palīdzību var cerēt vienīgi par papildus samaksu. Labi vēl, ja šāda palīdzība tiek sniegta, jo "dāvanas" tiek ņemtas arī no bezcerīgi slimiem, pārliecinājusies Irina.
"Arī es reiz uzzināju, kas ir negodīgs ārsts," atceras Irina, "lai gan jau pagājuši daudzi gadi, šo notikumu joprojām nespēju aizmirst. Man toreiz klājās smagi, jo vīrs bija ģimeni pametis un bērnu audzināju viena pati. Dēlam konstatēja reti sastopamu pusaudžu slimību, ar kuru cīnīties bija ļoti grūti. Mēs pabijām pie visiem Daugavpils speciālistiem, vērsāmies pie medicīnas spīdekļiem galvaspilsētā, taču mums neviens nespēja palīdzēt, tāpēc atlika vienīgais – paklausīt kāda profesora padomam, – censties iespēju robežās neitralizēt lēkmes un gaidīt, kamēr dēls no šīs slimības "izaugs". Un tad mani sameklēja vietējais ārsts, pie kura mēs jau bijām vērsušies pēc palīdzības, un teica, ka pa saviem kanāliem varēs sadabūt efektīvu importa preparātu. Es uzreiz piekritu, lai gan, kad izdzirdēju summu, sametās tumšs gar acīm, jo zālēm vajadzēja gandrīz divas manas mēnešalgas. Taču nekāda efekta no šī brīnumpreparāta nebija. Savukārt pēc kāda laika es uzzināju, ka šīs zāles, tāpat kā daudzus citus medikamentus, slimnīca bija saņēmusi kā humāno palīdzību."
Irina uzskata, ka vispirms valstij jānodrošina ārstiem pienācīgs atalgojums, lai katrs speciālists censtos nepazaudēt savu darba vietu. Vai plauks kukuļņemšana vai ne, viņasprāt, atkarīgs no katras medicīnas iestādes administrācijas.