Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9192172t1h5106.jpg)
Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopējā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu vēstures sarakstīšanā visiem, kurus tā interesē ne tikai vārdos vien.
MŪSU VĒSTURE: 1985.–2005.
1994. gada sākumā Gundara Bedres uzņēmums Neo Latvijā pirmoreiz sāka ražot tādu brīnumu kā pašmāju sulu tetrapakās, bet vēl 1995. gada beigās pavārs Mārtiņš Rītiņš publiski skaidroja, kas tie tādi – frī kartupeļi, un viņa jaunumos tauta ieklausījās ar milzu interesi. Taču lielākie jauno tehnoloģiju jaunumi plašajām tautas masām tomēr bija saistīti nevis ar gastronomiskām lietām, bet gan saziņas un maksāšanas jomu.
Īsto elektronisko norēķinu atnākšana
Jau 1990. gadā ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš bija iecerējis ieviest Latvijā elektronisko naudu un bija pat nodibinājis kontaktus ar Diners Club norēķinu sistēmas veidotājiem. Sapnis bija tiešām skaists: “Ja mēs varētu kopā ar kredītkartēm īstenot vispārējo ekonomiskās sistēmas reformu, varētu notikt brīnums un Latvijas ekonomika atdzīvotos dažu gadu laikā...” Tiesa, toreizējais premjerministrs Ivars Godmanis gan bija noskaņots piezemētāk, šos J. Āboltiņa plānus nodēvēja par nenopietniem, un tā nu uz kredītkartēm mums pāris gadiņus vēl nācās pagaidīt.
Ar elektronisko norēķinu sistēmas iedīgļiem gan varējām iepazīties mazliet ātrāk – kad deviņdesmito gadu sākumā Rīgā tika atvērts valūtas bistro Jever, kas varēja palepoties ar izcili modernu norēķinu kārtību. Pie ieejas klients saņēma kroga iekšējās lietošanas elektronisko karti, apsēdās pie galda, pasūtīja oficiantam ēdamo un dzeramo, obers šo informāciju ievadīja datorā, bet promejot pie izejas klients savu elektronisko karti atdeva kasierim, kas ar datora palīdzību no tās nolasīja rēķina summu un iekasēja naudiņu. Sistēma, jāteic, diezgan piņķerīga, tādēļ nav brīnums, ka par ikdienišķu parādību restorānu biznesā tā nekļuva un izbeidzās reizē ar pašu Jever deviņdesmito gadu beigās.
Vēl ātrāk izbeidzās kāds cits elektroniskais eksperiments – mēģinājums izdot elektronisko avīzi, ko mēģināja īstenot kompānija ar nosaukumu Biznesa savienība. Nē, ar mūsdienu interneta izdevumiem tās produktam nebija nekā kopēja – tas bija biznesam veltīts nedēļas izdevums, kas vienkārši tika izplatīts datora disketēs par 25 rubļiem gabalā. Tomēr nez kādēļ potenciālajiem lasītājiem labāk patika uz papīra drukātas avīzes, tādēļ diskešlaikraksts ātri vien nomira dabīgā nāvē.
Savukārt īstie elektroniskie norēķini Latvijā parādījās 1992. gada jūnijā. Tiesa, sākumā gan tie bija domāti tikai ārzemju tūristiem un biznesmeņiem, tādēļ arī kredītkartes pretī ņēma vien lielākajās viesnīcās, valūtas veikalos un kazino, - līdz tam ārvalstu ciemiņi ar savām kredītkartēm varēja norēķināties pāris viesnīcās un padomjlaiku valūtas veikalos Dzintarkrasts, turklāt tad tā bija diezgan neērta procedūra, jo visi norēķini tika veikti caur Maskavu, kas prasīja laiku.
Praksē gan sākumā norēķini ar kartēm vienalga nebija nekāda vienkāršā lieta un ievērojami atšķīrās no tiem, kas pierasti mūsdienās. Saņēmis no ārzemnieka kredītkarti (sākumā tika pieņemtas tikai Eurocard/Mastercard kartes), valūtas veikala pārdevējs bija spiests zvanīt datoru centram, kas 15 (teorētiski) sekunžu laikā no starptautiskā tīkla saņēma informāciju par konkrēto karti un tās īpašnieku. Tad pārdevējs izrakstīja rēķinu, ko nosūtīja datoru centram, kas tad tālāk sazinājās ar zviedru partnerfirmu, kura nodarbojās ar starptautiskajiem norēķiniem. Tālāk ārzemju pircēja banka pārskaitīja naudu uz kādu no Latvijas bankām, kas savukārt to ieskaitīja valūtas veikala rēķinā...
Sistēma tiešām bija diezgan sarežģīta, taču process pamazām virzījās uz priekšu un, piemēram, Bankservisa prezidents Jānis Rižais 1993. gada sākumā varēja lepni ziņot: „Kad sākām, bija tikai 12 viesnīcas un veikali, kur pieņēma šīs kartes, šodien tādu vietu jau ir ap simt. Šodien piecās bankās šo karšu īpašnieki var saņemt skaidru naudu. Esam sākuši arī iziet ārpus Rīgas.”
Nākamie soļi
Vēl pamatīgs solis uz priekšu tika sperts 1993. gada 6. decembrī – dienā, kad pirmās Latvijas bankas reizē ar 53 citām pasaules kredītiestādēm pieslēdzās pasaules banku norēķinu sistēmai SWIFT (šis notikums gan tieši kredītkaršu īpašnieku dzīvi neuzlaboja).
Nākamajiem soļiem loģiski vajadzēja būt saistītiem ar pašmāju karšu produktiem un arī ierīcēm, kur karšu īpašnieki bez problēmām varētu izņemt skaidru naudu. Pirmais no tiem arī tika sperts diezgan ātri: jau 1993. gada vasarā Latvijā tika ieviests Rīgas komercbankas un SWH kopprodukts – savu laiku būtiski apsteigusī Latkarte (nevis magnētiskā, bet čipkarte), turklāt tā bija tikai viena no vesela pulka dažādu... nu, ne īstu kredītkaršu, bet maksājumu karšu gan.
Šajā pulkā bija, piemēram, gan Zemes bankas degvielas kredītkartes, ar kurām varēja norēķināties Latvijas naftas degvielas uzpildes stacijās, gan Bankas Baltija kredītkarte Baltkarte, ar kuru gan nebija iespējama skaidrās naudas izņemšana, bet uz kuras toties greznojās īpašnieka foto. Savu maksājumu karšu saimi laida klajā arī finanšu korporācija Bonus, un 1994. gadā pašmāju maksājumu kartes Latvijā izmantoja nepilni 10 tūkstoši cilvēku.
Vēlākais kompānijas Dati vadītājs Valdis Lokenbahs saistībā ar Latkarti atminas: „Mēs bijām sadomājušies, ka tagad visiem parādīsim. Aprobējām bankomātu un aprobējām, lai var izmantot mūsu Latkartes čipkarti. Mums jau toreiz bija čipkartes. Mēs palaidām viņu Ventspilī, pirmais Latkartes klients bija Aivars Lembergs. Viņš toreiz mums tik tiešām palīdzēja, viņš gribēja ieviest šo projektu.
Mēs Francijā nopirkām tehnoloģiju un kartes, nopirkām programmēšanas valodu un noprogrammējām. Toreiz varēja iepirkties vairāk nekā 250 vietās. Vaļņu ielas aptiekā pat varēja izmantot. Paši pirmie izmantoja ventspilnieki. Mēs gribējām ieviest arī Ventspils sociālo aizsardzību, sociāli neaizsargātām personām iedodot šo karti, lai varētu iegādāties veikalā pienu un maizes kukuli par pieciem santīmiem, bet pārējo piemaksātu pilsēta. Ideja bija ļoti skaista, izdarīt tā, ka vismaz nemirst badā, bet tu nevari arī nodzert. To tu vari izmantot tikai piena un maizes iegādei.”
Kāpēc tad nekas nesanāca? „Bet pēc tam visiem parādījās Rietumu magnētiskās kartes, jo tur vajadzēja atstrādāt veco tehnoloģiju. Visas starptautiskās kartes toreiz strādāja tikai uz magnētiskām kartēm, arī bankomāti bija ar magnētiskām kartēm. Eiropa darīja zināmu, ka vēl vismaz pāris gadus būs magnētiskās kartes, lai atpelnītu tehnoloģijas. Tāpēc arī visa attīstība bremzējās. Mēs jau Latvijā varējām brīnumus taisīt, bet tas bija par ātru pasaulei. Tā nu mums nācās apstādināt projektu, jo mums aptrūkās finansējuma – diemžēl nebijām tik lieli un tik vareni, lai varētu ar to cīnīties...”
Pirmo bankomātu svētki
Jo straujāk gāja ar pašmāju maksājumu kartēm, jo lēnīgākas bankas bija bankomātu uzstādīšanā. Tikai 1995. gada maija beigās Rīgā, tai pašai Bonus korporācijai piederošajā Kredo bankā Raiņa bulvārī 25 darboties sāka Latvijā pirmais bankomāts, kurā – tiem laikiem kas neredzēts! – pirmoreiz bija iespējams izņemt skaidru naudu. Tiesa, ne visiem un ne pārāk daudz – tikai Bonus Card īpašniekiem un tikai 50-300 latus dienā (300 latus – prestižākās platīna kartes īpašniekiem).
Tika gan domāts, ka ar laiku šajā brīvās Latvijas pirmajā bankomātā naudu varētu saņemt arī Visa un MasterCard kredītkaršu īpašnieki, taču skaistajiem plāniem svītru pārvilka pašas bankas bojāeja Latvijas pirmajā komercbanku krīzē. Un tieši tāpat iznīka arī tik progresīvā Latkarte, kuras tehnoloģiskais pārākums bija arī tās lielākais trūkums – norēķiniem ar šo karti bija vajadzīgi īpaši termināli, kādu 1993. gadā visā Rīgā bija tikai 25...
Taču bankomātu atvēršanas maisam gals bija vaļā: 1995. gada septembrī Saules banka Rīgas lidostā svinīgi - ar preses konferenci, pirmā klienta apsveikšanu, cienastu utt. – atklāja otro bankomātu, un nākamā gada laikā vairāk vai mazāk svinīgi savas pirmās naudas izsniegšanas ierīces uzstādīja arī virkne citu banku. Tāpat soli pa solim attīstījās arī karšu izmantošanas iespējas: 1997. gadā visvairāk kredītkaršu pieņemšanas posterminālu bija Rīgas komercbankai – ap pustūkstoti, sekoja Parex banka un Unibanka. Parādījās arī debetkartes, kuru īpašības jau bija piemērotas plašākām tautas masām: tā 1995. gada novembrī Saules banka sāka izplatīt Maestro kartes, kuru maksa bija tikai divi lati mēnesī, tāpat iedzīvotāji (un viņu darbavietas, kas ilgāku laiku bija aktīvākās maksājumu karšu iegādātājas saviem darbiniekiem) atzinīgi novērtēja iespēju naudu konkrētu banku bankomātos izņemt bez komisijas maksas.
Protams, vienlaikus kredītkaršu un bankomātu priekšrocības novērtēja arī svešas naudas kārotāji: jau 1996. gadā izbijis Rīgas komercbankas inženieris Andrejs Kostins ar viltotām kredītkartēm no Parex bankas bankomāta kopā izņēma vairākus tūkstošus latu, par ko divus gadus vēlāk arī tika notiesāts ar nosacītu brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Un tas, protams, bija tikai pirmais šāda veida gadījums.
Savukārt universālās bankas, gadiem ejot, aptvēra, ka uzvarētājas šajā jomā būs tās, kas spēs piedāvāt plašākus pakalpojumus un arī lielāku bankomātu tīklu, - rezultātā pirmoreiz vairākas bankas spēja vienoties par savu tīklu apvienošanu, un arī maksājumu kartes (tostarp kredītkartes), par kuru gada apkalpošanu bankas 90. gadu otrajā pusē vēl prasīja iespaidīgas summas, pamazām sāka gandrīz vai mest pakaļ to potenciālajiem kārotājiem. Un tā – solis pa solim, un 2005. gadā jau Latvijā ar kredītkartēm tika veikti 80 miljoni transakciju; tiesa, Lietuvā šis skaitlis bija par 18 miljoniem, bet Igaunijā – pat par 57 miljoniem lielāks...
Tiešām dīvaini, bet, salīdzinot ar jaunumiem banku jomā, internets Latvijā atnāca ārkārtīgi klusi – deviņdesmito gadu pirmajā pusē mediji tam dīvainā kārtā nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību, lai gan paši soli pa solim sāka izmantot tā sniegtās priekšrocības saziņā un informācijas iegūšanā. Bet kas tad patiešām notika? Par to – pēc pāris dienām.
Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.