Reemigrācijas plānam jābūt nevis deklaratīvam, bet gan praktiskam un jēgpilnam satvaram visiem pasākumiem, kas vērstu uz atbalstu tiem izbraucējiem, kuri vēlas atgriezties, tā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijai adresētajā vēstulē norādījusi Eiropas Latviešu apvienība (ELA).
Apvienība Saeimas komisijām nosūtītajā vēstulē atgādināja, ka Eiropa ir svarīgs reģions Latvijas reemigrācijas politikas kontekstā, jo tajā dzīvo lielākā daļa pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izbraukušo latviešu un vairums ir mobili, spēka gados vai bērni un jaunieši - līdz ar to Latvijas izaugsmei un nākotnei svarīgs potenciāls, arī ņemot vērā šā brīža demogrāfijas un migrācijas tendences pasaulē un Eiropā.
Aģentūras LETA rīcībā esošajā ELA vēstules kopijā norādījusi, ka tā augstu novērtē valdības deklarācijā iekļauto apņemšanos paredzēt atbalstu ārvalstīs dzīvojošām Latvijas ģimenēm, kuras apsver iespēju atgriezties Latvijā, nodrošināt ciešākas saites ar Latviju un mērķorientētu valsts atbalsta politiku atgriešanas īstenošanai. Tomēr tā lūdz Saeimas komisiju atbalstu, uzraugot, lai minētā apņemšanās nepaliktu tukši deklaratīva, bet gan tiktu iedzīvināta jēgpilnos pasākumos.
Vēstulē arī skaidrots, ka
jaunajam reemigrācijas plānam jākalpo trim mērķiem,
tostarp uzturēt Latviju atstājošo un ārpus tās dzimušo sasaisti ar Latviju neatkarīgi no prombūtnes mērķa un ilguma un nolūka atgriezties. Tāpat nepieciešams sniegt praktisku atbalstu tiem, kuri izvēlējušies vai nu noteiktu laika posmu atkal pavadīt Latvijā, vai arī atgriezties pavisam.
ELA arī aicina sekmēt, lai ikviens Latvijas piederīgais uz laiku vai ilgtermiņā varētu iekļauties Latvijā - tās ekonomikā, pārvaldē un sabiedrībā -
un lietderīgi Latvijai pielietot savu jauniegūto pieredzi, zināšanas, kā arī kontaktus.
ELA arī uzskata, ka
reemigrācijas veicināšanas pasākumu tvērumā īpaša uzmanība jāpievērš jauniešiem, kuri ir milzīgs potenciāls Latvijas nākotnei, kā arī nepieciešams gatavošanās posms pirms atgriešanās
- tālmācības valodas prasmju pilnveidei, kā arī iegūtās kvalifikācijas atzīšanai un konsultācijas par specifiskiem jautājumiem.
Apvienība arī sagaida, ka tiks īstenoti dažādi pasākumi izbraukušo iekļaušanai Latvijā uz noteiktu laiku, īpaši Latvijas izglītības sistēmā un valsts pārvaldē. Tāpat būtu jāizvērtē, vai pietiekami tiek strādāts ar tām iespējām, ko saiknes uzturēšanai ar Latviju un Latvijas interešu aizstāvībai varētu sniegt jaunizveidotais dubultpilsonības resurss.
Attiecībā uz Repatriācijas likumu ELA uzskata, ka tajā paredzētās tiesības un praktiskais atbalsts jāattiecina arī uz pilngadīgām personām, kuras no Latvijas izceļojušas jau no 1990.gada 4.maija.
Jau vēstīts, ka Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Inese Šūpule šodien klātesošajiem deputātiem prezentēja vairākās valstīs veikto pētījumu, kurā secināts, ka
vismazāk par atgriešanos Latvijā domā pensijas vecuma cilvēki, kā arī tie, kuri ieguvuši augstāko izglītību,
tostarp doktora grādu. Augstāko izglītību ieguvušie tautieši, skaidrojot savu lēmumu, norādīja, ka ārvalstīs redz lielākas iespējas realizēt sevi vairākās jomās.
Tāpat secināts, ka
atgriezties Latvijā visbiežāk plāno tie tautieši, kuri ir ar zemāku izglītības līmeni, kā arī tie, kuri emigrējuši uz ārvalstīm pēc 2011.gada.
Kā skaidroja pētniece, šiem cilvēkiem ir visciešākās saites ar Latviju, kā arī dzimtenē palikuši radinieki un īpašumi.
«Klasiski tie ir pieci gadi.
Pēc šo piecu gadu termiņa cilvēkiem ārvalstīs jau nostiprinās dzīvesveids un ir ievērojami grūtāk atgriezties dzimtenē,»
viņa sacīja. Vēršoties pie deputātiem, Šūpule aicināja pievērst uzmanību tiem aizbraukušajiem, kuri devušies uz ārzemēm tieši pēdējo piecu gadu laikā.
«Lielākais atbalsts nepieciešams tiem, kuri ārvalstīs dzīvo jau ilgāku laiku, jo tiem ir zudusi šī saite ar Latviju. Tie ir mazāk informēti par praktisko dzīvi Latvijā. Daudz vairāk vēlētos atgriezties arī tie tautieši, kuri nāk no mazpilsētām. Tas skaidrojams ar faktoru, ka no Rīgas un lielajām pilsētām aizbraukuši iedzīvotāji, kuriem dzimtā valoda nav latviešu valoda,» viņa sacīja, skaidrojot, ka izteiktāka vēlme atgriezties ir cilvēkiem, kuriem dzimtā valoda ir tieši latviešu.
Runājot par to, kas tautiešus mudinātu atgriezties, pētniece secināja, ka, pirmkārt, tā esot ģimene un draugi, tālāk seko nostalģija pēc dzimtenes, savukārt trešajā vietā minēts darbs, kā arī citi faktori, tostarp nekustamie īpašumi, valodas vide, bērnu skološanas iespējas.
Tikmēr domas par atgriešanos Latvijā visbiežāk attur iespējamais atalgojums, kā arī sociālā atbalsta sistēma, kura tiek vērtēta kritiski. Tāpat tautieši pauduši bažas par profesionālās izaugsmes iespējām dzimtenē.
