Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šoreiz jautājām daugavpiliešiem, kā viņi izdzīvo laikā, kad strauji pieaug apkures un pārtikas produktu cenas. Es pat nenojautu, ka pēc šīm sarunām būs tik skumji ap sirdi. Cilvēki ir spiesti taupīt uz katra soļa, dažkārt pat liedzot bērniem pilnvērtīgu uzturu. Kā teica daudzi pilsētnieki, daži piena un gaļas produktu veidi un augļi no viņu ēdienkartes ir pazuduši pavisam.
Kauns bija veco cilvēku priekšā, kuri stāstīja kāpostu, kartupeļu un biešu ēdienu receptes, kuras izdomātas, lai izvilktu dzīvību. "Ja vārītiem rīsiem un burkāniem pievieno eļļā apceptas auzu pārslas, ēdiens pēc garšas atgādina mencu aknu salātus," pastāstīja 74 gadus vecā Antoņina. Fotografēties viņa atteicās, jo baidoties izskatīties smieklīgi.
Taču tas, ko viņa pastāstīja par savu pašreizējo dzīvi, nebūt nav smieklīgi. Spriediet paši.
"Nemaz nezinu, ar ko lai sāk, lai radītu priekšstatu par to, kā šodien dzīvo vientuļš pensionārs. Teikt, ka viņam klājas grūti, nozīmē nepateikt pilnīgi neko. Tagad pensionārs, lai ietaupītu dažus santīmus, ar savām slimajām kājām ir gatavs apstaigāt pusi pilsētas – vienā vietā nopirkt lētāku augu eļļu, citviet – maizi vai pienu.
Atgriežos mājās ar saviem pieticīgajiem pirkumiem, izņemu no somas un gribas raudāt. Cik gan ilgi var vārīt miežu putraimu biezputru un kaut ko gatavot no kartupeļiem? Kā lai vecs cilvēks ar šādu uzturu saglabā spēkus? Lai stiprinātu kaulus, mediķi sirmgalvjiem iesaka lietot kalciju. Tas ir biezpienā, jogurtā, zivīs. Bet vai pensionārs tagad var šos produktus atļauties? Protams, kalciju var nopirkt aptiekā. Taču tas ir dārgs, turklāt – kā lai zina, kas patiesībā ir tajā kārbiņā? Bieži raksta par to, ka aptiekās nonāk daudz viltotu preparātu.
To pat neērti teikt, bet maksimums, ko pensionārs var atļauties, ir lētās vistu ķidiņas. Bet tik ļoti dažreiz gribas siteni vai kotleti no labas liellopa gaļas! Gaļā taču ir daudz minerālvielu un olbaltumvielu. Savukārt stresa veco ļaužu dzīvē ir papilnam. Saņem rēķinu par apkuri – stress, ārsts izraksta recepti, nopērc zāles – atkal stress. Un mēs vēl brīnāmies, ka ik gadu pieaug mirstības līmenis!
Runā, ka valstī dzimst maz bērnu. Kā lai viņus dzemdē, ja mūsdienu dārdzībā bērnu ir grūti paēdināt, par apģērbu, apaviem un izglītošanu nemaz nerunājot.
Mums, sirmgalvjiem, sāp sirds. Visu mūžu esam strādājuši, bet pensija tāda, ka nepietiek normālam ēdienam."
Tamāra, daugavpiliete, kārto dokumentus pirmstermiņa pensijas saņemšanai, vīrs – pensionārs: "Pārtiku galvenokārt pērku veikalā netālu no mājām. Cenas, protams, ir augstas. Krējuma kilograms agrāk maksāja 60 santīmus, bet tagad – 80, 200 g biezpiena paciņa jau maksā nevis 40–50 santīmus, bet 60–70. Paretam nopērkam vislētāko – siera desu. Kvalitatīvai gaļai naudas neatliek, iztiekam ar putnu gaļu. Bieži vien pamosties un domā, ko šodien pagatavot pusdienās, jo produktu izvēle ir niecīga.
Sešdesmit latus maksājam par dzīvokli. Par jaunu apģērbu, protams, nav ko pat domāt, valkājam to, kas ir.
Dzīve, protams, ir smaga, var raudāt, bēdāties, taču – kas no tā mainīsies? Acīmredzot, man izturēt palīdz raksturs – joprojām smaidu un jokoju."
Marina, uzņēmuma "Latvijas pasts" Krāslavas nodaļas darbiniece: "Godīgi sakot, noskaņojums ir bēdīgs. Nepietiek ar to, ka ir maza alga, tiek runāts arī par štatu samazināšanu. Uztraucos gan par sevi, gan kolēģiem, jo Krāslavā atrast darbu ir grūti. Vīrs strādā par tālbraucēju, nopelna kā kuru reizi. Mums ir divas meitas. Viena studē LU, otra mācās vidusskolā. Saprotams, gribas, lai meitas nebūtu sliktāk apģērbtas par citiem, tāpēc, ņemot vērā pašreizējās cenas, naudas mums katastrofāli trūkst. Agrāk varējām atļauties augļus, bet tagad pietiek tikai āboliem. Populārākais ēdiens ģimenē ir kartupeļi, ēdam lēto gaļu, galvenokārt – ragū. Karbonādi varam atļauties tikai lielos svētkos.
Dzīve ir smaga, un šis noskaņojums, diemžēl, ietekmē arī attiecības ģimenē."
Natālija, daugavpiliete, tehniskā darbiniece skolā: "Mana ģimene dzīvo nevis daudzdzīvokļu, bet gan privātmājā, tāpēc, salīdzinājumā ar citiem, izdodas ietaupīt. Mūsu ģimenē ir divi skolēni. Abi ar vīru strādājam, taču pārtiku varam atļauties pirkt vienīgi tirgū vai arī veikalos, kuros cenas nav pārāk augstas.
Uz siera cenām tagad bail pat skatīties, bet biezpienu un pienu pērkam no zemniekiem. Brīvas naudas mums nav, taču augļiem naudu nežēlojam. Savukārt konfektes tagad pērkam reti, turklāt ne tik garšīgas kā agrāk. Brīvdienās parasti cenšos vārīt zupu – sanāk gan lētāk, gan veselīgāk.
Zinu, ka daudziem klājas daudz grūtāk nekā mums. Ļoti žēl pensionāru. Taču nespēju saprast jaunus cilvēkus, kuri žēlojas, ka maksā maz, tāpēc labāk nestrādā vispār. Manuprāt, ja cilvēks tiešām ir trūcīgs, viņš centīsies kaut ko nopelnīt.