Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kas ir latgaliskais – vērtība, separātisms, spekulācija?

Zigrīda Some
Kas ir latgaliskais – vērtība, separātisms, spekulācija?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Šogad sabiedriskās dzīves dienaskārtībā vairākkārt tika ietverts latgaliešu valodas jautājums. Divi Saeimas deputāti – rēzeknietis Jānis Tutins (“Saskaņas centrs”) un Anta Rugāte (Tautas partija) – no Saeimas tribīnes savas runas teica latgaliski.

Aicinājumu pievērst uzmanību latgaliešu valodai izplatīja Latgales studentu centrs. Kas rosinājis visas šīs aktivitātes un kā nostiprināt latgaliešu valodu, par to “Latgales Laiks” izvaicāja Daugavpils Latgaliešu biedrības priekšsēdētāju Valdi Lauski. Kāpēc, jūsuprāt, deputāti no Saeimas tribīnes sāka runāt latgaliski?>/b> Vispirms jau tas ir viņu izpratnes jautājums par latgalisko latviskajā. Vai latgaliskais ir latviskā sastāvdaļa un turpinājums, vai tas ir kas atsevišķs no latviskā? Par šo jautājumu diskutēja iepriekšējās paaudzes, un latgalieši uz to jau atbildēja savā kongresā 1917. gadā, pasakot, ka Latgale attīstīsies kopējā Latvijas valstī, – t.i., latgaliskais būs latviskā sastāvdaļa. Tomēr jāatzīst, ka divās jomās Latvijas valsts neizpildīja savu apņemšanos pret Latgali. Pirmkārt, 1922. gadā, pieņemot Satversmi un neierakstot tajā, ka latgaliskais Latgales teritorijā funkcionē četrās jomās – pašvaldībās, kultūrā, izglītībā un saimniecībā. Otrkārt, Latvijas valstī bija neperspektīva reģionālā politika, kuras rezultātā Latgale netika pilnvērtīgi attīstīta – te neieguldīja naudu, tehnoloģijas, līdz ar to arī cilvēki šeit nespēja sevi attīstīt tā, kā tas notika, piemēram, Rīgas apkārtnē. Šie divi trūkumi gan nav pamats, lai mēs mēģināt pārskatīt Latvijas vēsturi.

Runājot par iepriekš minētajiem diviem deputātiem, jāatgādina, ka Anta Rugāte savu attieksmi pret latgalisko izteica 2002. gada Saeimas plenārsēdē, kad izskatīja grozījumus Satversmē, kuri varētu izlabot vienu manis minēto kļūdu un fiksētu to, kas bija apsolīts, dibinot Latvijas valsti – latgaliešu valoda ir otra latviešu valodas literārā forma, kas tiek saglabāta un attīstīta. Anta Rugāte iestājās pret to, mēģinot stāstīt, ka tas ir separātisms. Taču likumprojekts tika pieņemts un nodots komisijai, tikai 8. Saeima tālāk pie tā nestrādāja.

Manuprāt, Jānis Tutins no Saeimas tribīnes sāka runāt par latgalisko, nesaprotot šīs problēmas humanitāro raksturu un citu cilvēku virzīts. Tā nebija viņa paša iniciatīva. Pirmkārt, viņš aizstāvēja noteiktu likumprojektu, kas atļautu pasē rakstīt tautības piederību “latgalietis”. Tādējādi viņš iezīmēja kādu cilvēku intereses nošķirt latgaliešus no latviešiem, skaidri pasakot, ka latgalieši ir atsevišķa tauta. To ātri pārtvēra krieviski rakstošā prese, kura atzina, ka būtu labi, ja izdotos to panākt, jo tad latvieši kļūtu par minoritāti savā zemē, un arī pārējām tautībām un, pirmkārt, krieviem būtu tiesības pretendēt uz minoritātes statusu, piešķirot noteiktu statusu arī krievu valodai. Uzskatu, ka te bija vēlme latgaliešus izmantot, lai atrisinātu pavisam citu jautājumu. Man žēl, ka Jānis Tutins šādā veidā tika izmantots.

Bet Jāņa Tutina uzstāšanos tik daudzi atbalstīja, īpaši jau jaunā paaudze, kas rakstīja sajūsmas pilnus komentārus.

Latgaliešiem vienmēr ir pretenzijas uz savu, un tas ir pareizi un pozitīvi. Bet es gribētu, ka tie cilvēki, kuru atbalsta latgaliešu valodu, izlasītu un zinātu arī likumprojektu, kuru Jānis Tutins aizstāv. Otrs, vajadzētu izprast arī paša jautājuma būtību. Proti, pēc pašreizējās likumdošanas no Saeimas tribīnes runāt latgaliski nedrīkst. To nosaka Valsts valodas likums. Tur ir teikts, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Par lībiešu valodu teikts, ka tā Lībiešu krasta teritorijā lietojama arī vietvārdos un nosaukumos līdzās valsts valodai, bet par latgaliešu valodu tas nav minēts. Likuma 23.pants nosaka, ka “oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. Latviešu literārās valodas normas kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija. Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets.”

To būtu vēlams zināt Antai Rugātei, ja viņa apgalvo, ka latgaliešiem ir iespējas lietot savu valodu.To būtu vēlams zināt Jānism Tutinam, ja viņš kāpj Saeimas tribīnē un runā latgaliski.

Likumdevējiem vēl nopietni jāstrādā pie Valsts valodas likuma, un vēlētos, lai tas tiktu profesionāli paveikts.

Arī paši latgalieši joprojām nav tikuši skaidrībā, pie kuras rakstu formas – pie Stroda vai pie jaunās ortogrāfijas – pieturēties?

Mums šobrīd ir apstiprināta ortogrāfija – mēs lietojam Stroda ortogrāfiju. Mums ir vesela plejāde zinātnieku, tostarp Lidija Leikuma, kuri ir strādājuši pie latgaliešu valodas attīstības. Viņi uzskata, ka daudzas lietas valodā ir jāsakārto, un tas ir savlaicīgs jautājums, kas ir juridiski risināms jautājums, apstiprinot to Ministru kabinetā.

Lai to visu risinātu, ir arī jāatmet spekulācijas par to, ka latgaliskais ir pretenzija uz separātismu. Diemžēl, jāatzīst arī tas, ka šobrīd Latvijā nav latviskas partijas, kura latgalisko izprastu un pieņemtu kā savu un būtu gatava to risināt. Savukārt tā dēvētās krievu partijas latgaliešiem izdara lāča pakalpojumu. Nevajag atdot latgalisko kā ieroci citiem cilvēkiem, tas nav perspektīvi Latvijas valstij.

Lasītājs Arvīds Turlajs no Arendoles mums nikni vaicāja, kur ir “Latgales Laika” versija latgaliski. Viņaprāt, “latgalīši sovā tāvu zemī pataiseiti par trešos šķirys cylvākim”.

Šiem jautājumiem ir tiesības pastāvēt. Tad, kad tika pieņemts Valsts valodas likums, tika dotas tiesības skolās fakultatīvos, piemēram, latgaliski mācīt novada vēsturi. Taču lokālpatriotisms bez valodas lietojuma tiesībām situāciju neglābs. Jā, ir vasaras nometnes, katrā rajonā divās trijās skolās ir fakultatīvi, tomēr tas nav arguments, lai runātu par valodas attīstību. Nav izstrādāta šī vertikāle, kas valodu aizsargātu un attīstītu valsts līmenī. Te pats lielākais vaininieks ir Saeima.

Savulaik piedalījos Latgales TS dibināšanā, tādēļ biju satraukts, kad no ētera pazuda ziņu bloks latgaliešu valodā. Tagad ir izveidots Latgales radio, kuru vada Valdis Labinskis. Manuprāt, viņš rīkojas pareizi, bet, vai caur radio latgaliskais nostiprināsies, vēl ir grūti pateikt.

Arī “Latgales Laikam” ir tiesības iet savu ceļu, un, ja jūs atradīsiet iespēju balstīt latgalisko, tas būs labi, tā būs lokālpatriotisma izpausme. Galvenie jautājumi tomēr ir jāatrisina Saeimai.

Vai arī jūs jūtaties kā lasītāja vēstulē minētais “trešos šķirys” cilvēks?

Ja jau šis jautātājs ir pratis nopelnīt naudu un ieguldīt muižas attīstībā, tad viņu nevar nosaukt par trešās šķiras cilvēku. Drīzāk, tas ir viņa aicinājums uz diskusiju. Jo vairāk spēcīgu cilvēku pārstāvēs Latgali, jo ātrāk pazudīs šis apzīmējums “trešās šķiras” cilvēki. Latgalē dzīvojošie savu latvisko apzinās caur latgalisko, un politiķi būtu gudri, ja turpmāk censtos stiprināt latvisko, stiprinot latgalisko, nevis uz tā rēķina.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu