Meklē strādniekus ar mikroskopisku algu

FOTO: flickr.com/faceme

Labdien! Vienmēr ar interesi lasu lasītāju rakstus par tēmu "darbs un darba meklēšana". Bez ievērības, protams, nevar palikt arī komentāri. Pati arī esmu darba meklētāja statusā un vēlos dalīties pieredzē un viedoklī.

Pievienots speciālistes komentārs

Sākšu ar vispārēju īsu ieskatu: esmu vecumā starp 20 un 30 gadiem, ir gan bakalaurs, gan maģistrs (sociālās zinātnes, viena no labākajām Latvijas universitātēm), vērā ņemama pieredze darbā (privātajā sektorā), neizplūdīšu visās prasmēs, interesēs u.c. sīkumos. Biju vidējā līmeņa vadītāja.

Darbs zaudēts štatu samazināšanas un mana departamenta slēgšanas dēļ. Tātad – nu jau klasiska situācija un nekas īpašs. Jāsaka laikam paldies Dievam, ka labajos gados nepelnīju ārprātīgu ciparu un rezultātā nav paņemti nekādi kredīti, tāpēc nav jābrauc strādāt uz ārzemēm. Jā – šeit ar darbu ir tā, kā ir, esmu meklējumos jau vairākus mēnešus un nākas izjust visu emociju gammu – no prieka un cerības līdz izmisumam un lielām dusmām. Visiem ir zināms, ka šobrīd darba tirgū

ir vajadzīgi vai nu mazkvalificēti strādnieki, kuriem tiek piedāvāti neizdevīgi nosacījumi apvienojumā ar mikroskopisku algu,

vai augstākā līmeņa vadītāji un speciālisti, no kuriem tiek prasīta gan atbilstoša izglītība, gan sajēga par to, ko viņš grasās darīt. Apzinos, ka esmu tajā kategorijā, kas darba devējiem ir vai nu „par labu”, vai „par sliktu”, un ka manā jomā darba apjoms ir krities un labākajā gadījumā atradīšu kaut ko, ar ko knapi „salāpīties”.

Tomēr mēģinu noskaņoties optimistiski un iet uz priekšu. Jāatzīst, šajā procesā esmu nonākusi pie vairākām skaudrām atziņām. Piemēram, ka mana izglītība visumā ir ļoti laba, bet, ja man šobrīd būtu iespēja sākt vēlreiz no sākuma, es noteikti izvēlētos profesionālo izglītību vai arodskolu un pēc tam tikai domātu par augstskolu un akadēmisko karjeru. Esmu nopietni sākusi apsvērt domu par pārkvalificēšanos.

Bet – par darba meklēšanu šobrīd. Vēlos izklāstīt savus novērojumus, ar kuriem nācies sastapties, un viedokli par to. Esmu dzirdējusi vairākus sirdi plosošus stāstus, kā

cilvēks sūta un sūta 30 CV dienā, bet nesaņem nevienu pašu atbildi un jāiet nu gluži vai ar ragutiņām uz mežu.

Paanalizējot šādu gadījumu, man rodas vairāki jautājumi – pirmkārt, vai pašreizējā situācijā vienam cilvēkam atrodas 30 vakances katru dienu, otrkārt, vai tik daudz pieteikumu un motivācijas vēstuļu iespējams uzrakstīt vienā dienā? Tātad jādomā, ka CV sūtīšana notiek pa labi un pa kreisi, neizvērtējot, vai uzņēmumam esi vajadzīgs un vai tev vispār ir ko piedāvāt.

Es nezinu, kā ir labāk, – varbūt arī šī pieeja kādam iedarbojas, taču man tā šķiet bezatbildīga savu un citu resursu tērēšana. Tādēļ, pirms sūtu CV, es stingri izvērtēju, vai atbilstu prasībām un vai man ir ko piedāvāt no savas puses, turklāt – izvērtēju, vai gadījumā, ja darbu dabūšu, es būšu ar to mierā un nebūs jācieš ne man, ne darba devējam, ne maniem tuviniekiem. Pretējā gadījumā es riskēju arī ar savu reputāciju un vairoju darba devēju viedokli par nekompetentiem un slinkiem darbiniekiem.

Protams, protams, atbilstošu vakanču ir maz, jo ir arī prasības. Varu pastāstīt par statistiku: pēdējo pāris mēnešu laikā esmu uzrakstījusi un izsūtījusi 16 CV un pieteikumu/motivācijas vēstules. Pagaidām divos gadījumos tiku līdz otrajai atlases kārtai, bet vienā līdz trešajai, vienā gadījumā mani intervēja pa telefonu.

Jāatzīst, atlases kārtu uzdevumiem darba devēji pieiet ar neparastu izdomu, bet – man patīk.

Kā jau nojaušat, lielākajā daļā gadījumu nesaņēmu nekādu atbildi. Un te nu man jānorāda uz akmentiņu darba devēju lauciņā. Saprotu, ka uzņēmumi šobrīd saņem tūkstošiem CV un ir grūti tos izšķirot, kur nu vēl izlasīt un atsevišķi izvērtēt, nemaz nerunājot par katra individuālu informēšanu, ka viņš nav izvēlēts. Tomēr... uzskatu, ka jebkuram uzņēmumam/iestādei vajadzētu uzstādīt vismaz automātisko atbildētāju, kas atbild trīs lakoniskos teikumos: "Paldies! CV saņemts. Informēsim otrajai kārtai izvēlētos kandidātus" vai kā tamlīdzīgi.

Tas neprasa papildu laiku un enerģiju katras atbildes izsūtīšanai. Piekrītu, ir uzņēmumi, kuri šo pēdējo teikumu norāda jau sludinājumā, bet ir tādi, kuri to nenorāda. Runājot par sludinājumiem – bieži vien arī potenciālie darba devēji sludinājumus iesūta ar gramatiskām kļūdām, neprecīzu informāciju par vakanci, noklusē patieso informāciju u.c. Uzņēmums taču meklē darbinieku – cilvēku, un bieži vien no šā darbinieka ir atkarīga gan uzņēmuma reputācija, gan peļņa.

Šajā sakarā ir arī piemērs - sūtīju pieteikumu konkursam uz vakanci uzņēmumā, kas pusei Latvijas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, bet nesaņēmu nekādu atbildi. Draugi komentēja: „Izdari secinājumus, kādā vērtē tad šajā uzņēmumā ir cilvēks.” Protams, esmu piedalījusies konkursos arī valsts un pašvaldības iestādēs, bet arī no turienes nav pat automātiskās informācijas. Tātad – arī var izdarīt secinājumus.

(Asprātīgajiem varu piebilst, ka e-pasts man strādā un strādā ļoti labi. :))

Tas, par ko es runāju, ir elementāras sabiedriskās attiecības. Es sevi kā darbinieku novērtēju un novērtēju arī uzņēmumus, kuri izturas ar cieņu pret darba meklētājiem, pat ja ir spiesti tos atraidīt. Pat ja esmu atraidīta, ir patīkami saņemt vismaz kaut kādu atbildi, un man šķiet skumji, ka dzīvības pazīmes no darbinieka meklētāja jāuztver kā kaut kas īpašs.

Visiem gribu novēlēt veiksmi, jo šobrīd bieži vien tā ir noteicošā – gan darba devējiem, gan meklētājiem.

Paldies par uzmanību!

TVNET lasītāja

Paldies TVNET lasītājai par iesaistīšanos TVNET rakstu sērijas "Kā Tu atradi darbu?" tapšanā! Ja arī Tev ir viedoklis par darba meklēšanu un atrašanu, lūdzu, dari to zināmu portālam TVNET!

Kā Tu domā, kādēļ Latvijā ir tādas situācijas, kā apraksta lasītāja? Kā tās risināt? Raksti uz e-pastu lasitaji@tvnet.lv vai izmanto rakstam pievienoto stāstu iesūtīšanas formu! Mēs Tavu viedokli pavēstīsim arī pārējiem!

Uz augšu